Dzīve ar brīvības sajūtu, dziesmām un dejām

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Lai arī daudziem čigānu tautības pārstāvjiem Latvijā nav izglītības un darba, arī dzīves līmenis daudziem ir sliktāks nekā citām tautībām, viņi apliecina, ka ir dzīvespriecīga tauta, kas māk cīnīties un izdzīvot. Par to, kā šodien klājas čigāniem Gulbenē, pastāstīja Helga Burkeviča, savulaik pilsētā plaši zināmā čigānu barona Makša (Jūlija Burkeviča) mazmeita.

Helgai ir trīs bērni, visi pieauguši. Ir mazbērni. "Agrāk padomju laikos dzīvot bija krietni vieglāk. Nekad nebija jādzīvo trūkumā. Vectēvs Maksis bija no poļu čigāniem, gudrs un jautrs cilvēks. Viņš bija čigānu barons, tādēļ arī mūsējā bija aristokrātu ģimene. Kad vācu laikā sākās represijas pret čigāniem un visus nīdēja ārā, Maksi neaiztika. Tā viņš dzīvoja savā mājiņā, kas bija Brīvības un Rīgas ielas krustojumā, tur, kur tagad ir neliela bērzu birztaliņa. Daudzus mūsu senčus Litenē nošāva," saka Helga. Viņa atzīst, ka daudziem čigāniem tagad klājas slikti. Ir čigānu ģimenes, kur ir vairāki bērni un visi dzīvo trūkumā. Helga vēlas viņiem palīdzēt. "Ierosināja Gulbenē veidot kabinetu, kurā varētu palīdzēt Gulbenes rajona čigāniem, kur piedāvātu humāno palīdzību, ko sarūpējusi Pasaules čigānu biedrība. Nekas neatliks, būs jārīkojas," saka Helga. Tautības dēļ nākas izjust diskrimināciju Veiktajā pētījumā par Latvijas čigāniem minēts, ka vairāk nekā 40 procentiem čigānu ir tikai četru klašu vai zemāka izglītība. Helgas ģimenē visi ir mācīti cilvēki. "Visi mani bērni ir ieguvuši profesiju. Visi gribēja mācīties - gan Iranda, gan Samira, gan Raimonds. Arī es augu lielā ģimenē - bijām desmit bērni, tomēr visi mācījāmies, kaut gan apstākļi nebija spoži," saka Helga un piebilst, ka "padomju laikos, ja vēlējies, varēja dabūt darbu. Skoloties varēja, jo izglītība bija bez maksas. Vienīgais jautājums ir tas, vai to vēlējās darīt. Tagad, kad Latvijā visi cīnās par izdzīvošanu un iespēju strādāt, čigānam grūti atrast darbu. Mana jaunākā meita Samira, kas ar ģimeni dzīvo Rīgā, ir pārliecinājusies, ka darba devējs ņem vērā tautību. Lai cik būtu labs cilvēks un atbilstu darba sludinājumam, darba devējs paskatās pasē, redz, ka tautība ir čigāns, un atsaka. Ir bijis, ka pat acīs pasaka, ka uzņēmumā nevajag čigānus. Tas ir sāpīgi. Skola ir pabeigta, bērns ir jāuztur, bet nav iespēju," saka gulbeniete. Viņa stāsta arī, kā pagājušajā gadā mazmeita, kura mācījās 1. klasē, iepazinusi labu meiteni. Abas bijušas lielas draudzenes. Tomēr pavasarī draudzene pateikusi: "Es uzzināju, ka tu esi čigāniete. Es ar tevi vairs nedraudzēšos." "Ai, cik tas bija sāpīgi. Mazmeita vairs negribēja iet uz skolu. Jebkurā vecumā ir grūti pārdzīvot, ja draugs tevi atstāj. Bet, ja draudzību nodod tikai tādēļ, ka otram ir cita tautība? Vai tas ir taisnīgi?" domā Helga. Savu tautību nekad nenodotu Čigāni ir lepni par to, ka viņi ir citādi. Brīvi, domās neatkarīgi. Varbūt skaļāki, sabiedriskāki, prot diņģēties un aizstāvēt savu viedokli. Viņi visi ir vienoti. Ja vienam neiet, otrs palīdzēs. Ar tīšu nodomu tautietim pāri nedarīs, neskaudīs un ļaunu nevēlēs. Pat otrādi - mazumā dalīsies ar to, kas ir. Viņi ir viesmīlīgi. "Kā katrai, arī mūsu tautai ir negatīvas iezīmes, bet ir arī labas īpašības. Čigāns politikā nelīdīs. Vienalga kāda valsts, kāda valdība, pie visa čigāns pielāgojas. Čigāns, manuprāt, ir labs kaimiņš. Ja pret viņu ir draudzīgi, tad čigāns tāpat atmaksās, vienmēr aizstāvēs. No seniem laikiem cilvēki stereotipi domā, ka čigāns ir zaglis, netīrīgs cilvēks. Katrā tautībā tādus var atrast, ne tikai starp čigāniem," saka H.Burkeviča. To, ka čigāni ir vienoti, pierāda kaut vai sensenās bēru tradīcijas. Ja kādā ģimenē ir bēres, tad pārējie čigāni "samet" ziedojumu un būtībā palīdz ģimenei noorganizēt bēres. Kāpēc čigāni bēres svin tā kā latvieši mēdz svinēt lielas kāzas? Ja cilvēks ir nodzīvojis skaistu dzīvi, tad brīdī, kad viņu bērē, ir jāpriecājas. Viņam aiz muguras ir visas slimības, visas likstas, viņš ir iegājis citā dzīvē. Par to taču ir jāpriecājas. Čigāni tic Dievam, tic dzīvei pēc nāves. Tad, kad piedzimst bērns, tad gan der padomāt, kāda būs viņa dzīve, cik tā būs viegla vai smaga. Turklāt, ja ir bēres, tad jāaicina nevis viens pārstāvis no ģimenes, bet visi tās locekļi, tādēļ tā ir, - ja kādam čigānam ir bēres, tad sabrauc visi tuvie un tālie. Cilvēks jāizvada ar godu. "Es nekad nenodotu savu piederību čigānu tautībai. Kad jaunībā pēc pabeigtas pavārskolas sāku strādāt Gulbenes restorānā, nedaudz šķībi uz mani skatījās. Bet, kad pie manis pierada, redzēja, ka darbu padaru kārtīgi, ka nekas nezūd, tad dabūju dzirdēt, ka es jau neesmu kā čigāniete. Labi ģērbjoties, esmu solīda. Tad gan pateicu, ka es esmu čigāniete un no savas tautības nekaunos," saka Helga. Gandrīz visi ir Latvijas pilsoņi Lielākā daļa Gulbenes čigānu ir Latvijas pilsoņi. Brīvi runā trīs valodās - čigānu, latviešu un krievu. Kā paši čigāni saka, Dievs viņiem bijis žēlīgs un devis talantu dziedāt, spēlēt dažādus mūzikas instrumentus un dejot. Pat bez mūzikas skolu izglītības viņi brīnišķīgi muzicējot. "Kad agrāk kinoteātros rādīja indiešu filmas, čigāni tās vienmēr gāja skatīties. Daudzus vārdus varēja saprast, ko filmā runāja. Tuvas bija gan tās dziesmas, gan dejas. Un, protams, mīlestība," smaidot piebilst Helga. Čigāni mīlot kaislīgi, citādāk nekā latvieši. Čigānietes - labas zīlnieces un sievas "Čigānu tautas sievietes, protams, ne jau visas, prot zīlēt un pareģot cilvēkam nākotni. Arī mana mamma prata. Viņai bija spējas. Pat svešam cilvēkam, tikai uz viņu skatoties, varēja pateikt, kas viņu sagaida. Man tādu spēju nav," saka Helga. Agrāk vecāki meitai noskatīja līgavaini. Ņēma vērā, lai vīrs vai sieva būtu no labas ģimenes, būtu "savas kārtas cilvēks". Tagad to vairs neņem vērā, kopā dzīvo arī ar citu tautību cilvēkiem. "Agrāk gadījās, ka vīru vai sievu ieraudzīja tikai kāzu dienā. Vecākiem vajadzēja paklausīt. Ja čigāns ņēma meiteni, kurai tēvs līdzi devis labu pūru, tad viņa bija jāciena. Ja bez iemesla čigāns savu sievu atstāja, tad sievas pūra daļa tēvam bija jāatdod un bērniem labprātīgi jāpalīdz. Kad Maksis bija dzīvs, pie viņa daudzi vērsās dažādās dzīves situācijās, arī tad, kad juka ģimenes. Tomēr tad neviens neskrēja ne uz policiju, ne tiesu, nepiedzina alimentus. Visi savā starpā vienojās," atminas gulbeniete. Vēl joprojām čigāniem svarīgi, lai jaunā sieva līdz pat kāzu naktij būtu nevainīga. Ja nākamajā rītā pēc kāzu nakts jaunais pāris, parādot radiem palagu, var pierādīt, ka meitene bijusi nevainīga, tad gods un slava viņas vecākiem, arī pašai meitenei. Vīram līdz pat kapa malai jāciena šāda sieva, viņš viņu nekad nedrīkst atstāt. Ja sieviete nestrādā, tad viņai jārūpējas, lai vīram vienmēr būtu klāts galds, lai māja būtu kārtībā, bērni - pieskatīti. Vīrietim - čigānam sieviešu darbi nav jādara. Tā būtu vīrieša pazemošana, jo stiprajam dzimumam jāgādā, lai ģimenei būtu iztikšana. "Sievietei laulībā jābūt uzticīgai vīram. Ko darītu vīrs, ja uzzinātu, ka laulātā bijusi neuzticīga? Jebko. Viņš sievu varētu atstāt vai piedot. Tajā brīdī sievietes vecākiem nav varas neko iebilst," skaidro H.Burkeviča. Lietas, ko čigānam neatņemt "Mēs tik ilgi dzīvojam Latvijā un esam pieņēmuši daudzas šīs tautas paražas. Ir notikusi asimilācija. Tas vien palicis, kā čigānu sieviešu garie, tumšie mati un kafijas brūnās acis. Mīlestība pret zirgiem, ēdienreizēs celtā aitas gaļa. Ātrās un reizēm arī smeldzīgās dziesmas. Māka tirgoties un izdzīvot. Tās lietas čigānam nekad neatņemt," saka Helga.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X

Tēmas

Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu