Svētku noskaņai vajadzētu valdīt no pagraba līdz bēniņiem, tomēr prieks ir visai apvaldīts, jo teātra atklāšana notiek laikā, kad direktorei Inesei Laizānei joprojām nav zināms, par cik vēl samazināsies budžets un kādi taupības pasākumi būs jāpievieno jau ieviestajiem.

Mēs esam viesizrāžu teātris

Remonta ievilkšanās ļoti sarežģījusi šo sezonu, atzīst direktore. "Bet mēs esam elastīgi. Un šis vēl nav tas lielākais elastīgums, kāds būs jāpiedzīvo," saka I.Laizāne. Ir bijusi doma galu galā vērt vaļā teātri oktobrī, tomēr ļoti gribējies izdarīt to tagad, pielikt sezonai punktu, parādot citiem un pašiem izmēģinot ilgi gaidīto skatuvi. Šosezon skatītāji redzēs divas pirmizrādes. Latviešu trupa rādīs Raimonda Paula un Jāņa Petera muzikālo izrādi par Jāni Sudrabkalnu "Olivereto" Harija Petrocka režijā, galvenajā lomā būs Jānis Paukštello. Režisors Juris Rijnieks, kas savulaik Daugavpilī iestudēja "Septiņus malēniešus", krievu trupā veido izrādi par mūsdienīgām un aktuālām tēmām "Lūk, kāda sieviete!".

Kultūras ministrs Ints Dālderis vizītē runāja par to, ka arī Daugavpils pašvaldībai būtu jāuzņemas lielākas finanšu rūpes par savu teātri. I.Laizāne uzskata, ka šis teātris nav saistīts tikai ar Daugavpili. "Ja pastāvētu vienota Latgales pašvaldība, tad mēs droši varētu prasīt tai finansējumu. Bet Daugavpils domei nebūtu mūs jāuztur, jo mēs esam viesizrāžu teātris – arī Dagdai, Preiļiem, Ilūkstei, Ludzai un daudzām citām vietām. Nereāli būtu prasīt, lai piepalīdz šīs mazās pašvaldības. Valstij būtu jāuzņemas pilna atbildība par profesionālas mākslas pieejamību reģionos, ko realizē Daugavpils teātris," uzskata direktore.

Kultūras ministrs paziņoja, ka valsts katru Daugavpils teātra pārdoto biļeti dotējot ar 18 latiem. Kā rodas tās dārdzība? "Teātra māksla ir dārga, ja aprēķina, cik izmaksā viens iestudējums un cik cilvēku to noskatās. Skatītāji neredz milzīgu daļu no izrādes izmaksām. Par lugu jāmaksā autortiesības. Jāmaksā radošajam personālam, ansamblim, kas iestudē, tehniskajam personālam, kas visu pagatavo. Izrādes redzamā daļa nav visdārgākā," skaidro I.Laizāne. Salīdzinot ar citiem Latvijas teātriem, Daugavpilī biļetes ir lētākas. Uz pirmizrādēm lielajā zāle tās maksās Ls 5, uz ierindas izrādēm – Ls 3, lētākā – Ls 1,50. "Ja vēl pacelsim cenas, varēsim paši sev rādīt," apzinās direktore.

Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKF) ir piešķīris nelielu finansējumu, lai iepriekš iestudētās izrādes varētu tagad pielāgot lielajai skatuvei. Tomēr izrādes lielajā zālē ir arī liela greznība – kaut vai iedegt gaismu un ieslēgt apkuri. Pārsvarā tiks spēlētas izrādes mazos laukumos, jo tās ir lētākas un tās var nospēlēt gandrīz jebkurā telpā. Ekonomisku apsvērumu dēļ izrādes lielajā zālē notiks reti. Neskaidrības par VKF finansējumu rada teātrim bažas. "Veiksmīgas viesizrādes ir tādas, kas beidzas "pa nullēm". Tikai pateicoties VKF, mēs varējām tā organizēt savu darbu. Bez šī finansējuma izbraukumi ir apdraudēti. Un tad ir apdraudēta visa mūsu darbība – izbraukt nevaram, bet uz vietas spēlēt ir pārāk dārgi," spriež I.Laizāne.

Jāizsver melnās krāsas lietošana

Teātrī jau darbojas taupības režīms. Vairs nav "treknajos gados" ieviesto diferencēto piemaksu aktieriem par izrādēm un mēģinājumiem, arī pārējais personāls vairs nevar rēķināties ar prēmijām par intensīvu darbu vai darbu sarežģītos apstākļos. Līdzekļi jāekonomē arī jauniestudējumiem. Tas ir pirmais izkapts vēziens, kam sekos otrais, kad pēc budžeta grozījumiem kļūs zināmas reālās summas. I.Laizāne saka: "Es pievienojos skolotājiem un citiem valsts pakļautības darbiniekiem, ka ir briesmīgi turēt mūs neziņā par reālajiem skaitļiem. Es jūtos "uzmesta", jo nezinu, kas būs pēc diviem mēnešiem; man iesaka par projektiem – mēģiniet, tad jau redzēsim, kā būs. Jau tagad ir skaidrs, ka visiem teātra darbiniekiem būs jāiet uz mēnesi bezalgas atvaļinājumā. Un ar to vien nekas nebeigsies."

Lai vēl taupītu, nāksies pārskatīt algas, varbūt kādam varēs samazināt slodzi, lai tikai saglabātu darbavietu. Viesrežisoru darbu apmaksāt nevarēs, tāpēc nākamajai sezonai jāplāno tikai tas, ko var ar saviem spēkiem. Labi, ka teātrim ir latgaliešu lugu konkursā uzvarējušais darbs, kam nav vajadzīga iestudēšanas atļauja. Topošajiem aktieriem, kas studē Daugavpils Universitātē mākslas menedžmenta programmā, par laimi vēl ir jāmācās, un viņi beigs studijas, kad jau būs sākusies augšupeja. "Bet nu vasarā purināsim kodes no kostīmiem un dekorācijām, lai no tā, kas ir, ar līmi, krāsu un trim naglām pagatavotu jaunas," atzīst teātra direktore. Šajā drūmajā laikā teātris nevēlas piedāvāt skatītājiem smagu repertuāru, jo ne tikai teātrim, bet visai sabiedrībai vajadzētu izsvērt melnās krāsas lietošanu.

Par daļā sabiedrības valdošo uzskatu, ka valstij nav jāfinansē kultūras iestādes un lai tās pelna pašas, I. Laizāne saka: "Ja skolēnam vaicās, vai vajag finansēt izglītību, tas visdrīzāk teiks, ka varētu arī nefinansēt. Nedrīkst uzdot šādus jautājumus un salīdzināt nesalīdzināmas lietas! Ja es dzirdu politiskās struktūrās vaicājam – vai skatīsimies teātri un lasīsim grāmatas vai arī pabarosim vecos ļaudis pansionātā, tad tas ir nonsenss un par šādu retoriku cilvēkiem uzreiz būt jāatkāpjas no amata! Valstij ir jāuzņemas atbildība par to, kādu sabiedrību tā grib redzēt nākotnē. Vai grib Latviju par mazizglītotu lētā darbaspēka kalvi, vai arī atzīst, ka šajā valstī bez vērtīgiem cilvēkresursiem nekā cita nemaz nav. Ja galvenā vērtība ir izglītoti cilvēki, tad tiem ir jādod izglītība un kultūra.

Daugavpiliešus ir pārsteidzis fakts, ka daudzi teātra darbinieki pašvaldību vēlēšanās kandidē uz deputāta vietu Daugavpils domē. I.Laizāne saka, ka viņa par to ļoti priecājoties, jo radošie darbinieki esot ieraudzījuši kaut ko ārpus teātra: "Tā reti notiek, jo teātra ļaudis ļoti iedziļinās tikai savā teātrī un pat draugu no citas vides reizēm nav. Acīmredzot, viņi dodas politikā tāpēc, ka citādi vairs nevar. Sabiedrībai ir vajadzīgi jauni prāti un jauns skatījums.