Tur lētāk iegādājis un pirmo reizi bites baro ar speciālo sīrupu. No Lietuvas pārvedis arī elektrisko medus sviedi, tā ietaupījis vairāk nekā 200 latu. Pirms vairākiem gadiem būvētajā un visiem Pārtikas un veterinārā dienesta nosacījumiem atbilstošajā medus mājā Gundars iedarbina jauno sviedi, kas tagad ļoti atvieglo viņa darbu. Vēl pērn, kad ievākums bijis ļoti dāsns, ar rokas sviedi izmetis aptuveni 4 tonnas medus. - Sieva vākoja, es griezu kloķi, tā dienām un naktīm, kamēr raibs gar acīm metās. Sāpēja vēderprese, smeldza rokas, kļuvu nikns, - atceras Gundars. Tad arī nolēmuši - vajadzīga modernizācija. Z.s. Jaunkadegi īpašnieki gan zina stāstīt, ka rajona biškopju saimē tāda mašīna nav nekāds retums, viņi pirkumā palikuši iepakaļ citiem, tomēr vilcināšanās savā ziņā nākusi par labu. Ieklausījušies, ko par savējām stāsta viens, otrs, trešais, un izvēlējušies nevis spicāko, automātisko, bet tādu sviedi, ko paši var uzstādīt un pēc vajadzības regulēt. Pirkums viņus apmierina. Šovasar Gundars nopircis arī gana dārgu atvākojamo galdu, ar kura kvalitāti gan nav apmierināts.

Vectēva pēdās

Saimniecība Gundaram un Ievai ir mantojums no mūžībā aizgājušā vectēva, bitenieka Reinholda Libora. 1991. gadā abi vidējā posma veterinārie speciālisti bija Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes studenti. Kad vectēvam pasliktinājās veselība, sāka brukt kolhozi un nebija skaidrības, vai būs darbs savā profesijā, abi pārtrauca mācības un pārņēma dzimtas īpašumu. Pakāpeniski sabruka ilūzija par rentablu daudznozaru saimniecību. Zemnieki saprata - bez lieliem ieguldījumiem nav iespējama arī mazas fermas dzīvotspēja, tāpēc pārdeva govis, atteicās no kartupeļu un linu audzēšanas. Bišu drava faktiski ir vienīgais ģimenes ienākumu avots, ja neskaita, ka ziemā Gundars cenšas iekārtoties kādā algotā darbā. No vectēva viņš saņēma ne tikai 60 saimju, bet jau bērnībā apgūtu prasmi, iemaņas un arī kundes, kas zina, ko vēlas un ko pērk.

Drava ir dubultota. Ir bijuši gadi, kad Jaunkadegu pļavās un novietnēs izlidojušas līdz pusotram simtam saimju. Gundars uzskata, ka viņa prasmei par labu nākuši kontakti ar citiem dravniekiem Latvijas Biškopības biedrībā, labas kaimiņattiecības ar otru pagasta bitenieku Didzi Seigu, speciālā literatūra un tā informācija, kas biškopjiem pieejama. Viņš mācījies no kolēģu pieredzes, bet Ozolnieku konsultāciju centrā rīkotajos kursos apguvis bišu māšu audzēšanu. Stāstot par savu dravu, Gundars skaidro, ka ik gadu iegādājas kādu jaunu Carnica sugas māti, lai ar tās meitām padarītu saimi kvalitatīvāku. - Pirms 15 gadiem Čehijā īstenoja valsts programmu, ieviesa "Carnica" bites, un tagad tur ir kārtība. Būtu labi, ja tā rīkotos arī Latvijā. Pagaidām ar bišu ciltsmātēm pie mums ir slikti, bet valsts kavējas biteniekiem palīdzēt. Šķirnes bites ir prognozējamākas, arī slimības tām vieglāk apkarojamas. Arī daudzkorpusu stropi

Tā kā iestājies bišu ziemošanas laiks, vaicāju, vai viņi dravā ievieš arī kādas jaunas tehnoloģijas. Saimnieks norāda uz dažiem bišu kokiem gravas malā, ko meistarojis no putuplasta kubiem un apšuvis ar ūdensnecaurlaidīgu finieri. Tie ir daudzkorpusu stropi, kādus izmanto daudzās pasaules valstīs. Savulaik biedrība komandējusi vienu biškopi šo metodi mācīties no norvēģiem. Gundars ieklausījies un nolēmis pamēģināt. Pa ziemu rāmīšus atstāj vienā vai divos stāvos, bet vasarā, atkarībā no ienesuma, pakāpeniski piepilda ar kārēm 3 vai 4 un pat 5 kārtās. Tāds strops ir šaurāks un augstāks, vairāk atgādina dabīgos koka dobumus un saglabā labāku mikroklimatu. Rezultāts tomēr ir mainīgs. Dažos gados lielāks ienesums bijis vecajās, citos - jaunajās daudzkorpusu mājiņās. Šovasar nopietnas rūpes sagādājusi varroatoze, kas atklājusies vienā saimē. Bišu ienaidnieci Gundars apkaro ar bioloģisku paņēmienu, izmantojot skābeņskābi. Ir prātots arī par bioloģiska medus ražošanu, kas būtu ienesīgāk, taču biškopis nevar izpildīt nosacījumu, lai 5 km rādiusā ap bišu saimēm nebūtu ķīmiski apstrādātu lauksaimniecisko platību. Mājas tuvumā viņš sēj nektāraugus - facēliju un amoliņu, mēģināja ieaudzēt arī ežziedi, tomēr šai kultūrai vietējie apstākļi nav patikuši. 80 dzeloņu bitenieka miesā

Medus bieži ir arī ģimenes maltīšu galdā, jo Ieva ir pārliecināta, ka tas stiprina viņu 3 bērnu veselību. Kā apliecinot, ka saldumiņš ir labākais, ko var vēlēties, pastarīša Reiņa pirkstiņš it kā nemanāmi ieslīd medus burciņā un aši nonāk uz mēles. Ja jau runa par medu, tad zēns rāda, kā tas garšo. Tas ir kā signāls bitenieku īpašajiem stāstiem par sāpīgām atmiņām spietu saņemšanas laikā. Reiz bites nosēdušās labi augstu lielā bērza zarā. Gundars, nenodrošinājies ar aizsargiem, slējis kāpnes, bet bišu kunkulis uzgāzies ķērājam tieši virsū. Sadzelts kā siets, viņš iedzēris kādu šņabja klunkšķi, tas līdzējis pārvarēt sāpes un bagātīgi saņemto bišu indes devu. Citreiz spiets nometies mājas bēniņos. Viņš to saņēmis, ar virvi laidis lejā, bet nešļava sašķobījusies un bites sprukušas ārā. Bijis žēl spietu laist vaļā, tāpēc apzināti ļāvies dzēlieniem. Vēlāk Ieva no vīra miesas izvilkusi 80 dzeloņu. Trīs dienas viņš juties slims, gurusi sirds un reibusi galva. Abi biškopji zina stāstīt, ka cilvēka organisms spējot pārdzīvot līdz 200 bišu dzēlienu, tomēr alerģija pret bišu indes devu ar katru nākamo reizi palielinās.

Aplēses par nākamā gada plāniem mums izpaliek. Jaunkadegu saimnieki uzskata - nav jēgas tos cilāt, kamēr nav zināms, kā izdosies pārdot medu, pārlaist ziemu, kas šogad daudziem solās būt grūta.