Pabalsta vietā daudziem vajadzētu darba terapiju (13)

Mudina ārstēties laikus

Ingūna Svarāne atzīst, ka Ilūkstes novadā sociālās problēmas ir tādas pašas kā visā Latvijā – trūcīgo personu un pabalstu saņēmēju ir kļuvis vairāk, un galvenokārt tie ir darbspējīgi un pirmspensijas vecuma cilvēki. Pašvaldībām sociālās palīdzības budžeta līdzekļi bija jāpārdala par labu garantētā minimālā ienākuma (GMI) un dzīvokļa pabalstam. Valstī noteikts, ka šos pabalstus ir jāizmaksā vispirms, un, ja ir palikusi nauda, var nodrošināt citu sociālo palīdzību. "Diemžēl, dažiem "degošajiem" pabalstiem naudas nepietiek. Ilūkstes novadā bija jāatceļ veselības aprūpes pabalsts. Šogad šis pabalsts ir ļoti pieprasīts," skaidro I. Svarāne.

A.Formanicka atzina, ka pēc sociālās palīdzības arvien biežāk vēršas cilvēki, kuriem slimības jau ir ielaistas. Daudz ir onkoloģisko saslimšanu, gulošu slimu cilvēku. Kad sociālie darbinieki vaicā, kāpēc viņi agrāk nav gājuši pie ārstiem, cilvēki atbild, ka nav ar ko samaksāt. "Cilvēkiem par to ir rūgtums. Vienīgais, kā mēs varam palīdzēt, ir sniegt sociālo aprūpi mājās un mudināt laikus vērsties pēc medicīniskās palīdzības," saka A. Formanicka. Arī Sociālais dienests par veselības aprūpes pabalstiem aicinās padomāt, Ilūkstes novada domē iesniedzot 2011. gada sociālās palīdzības budžetu. Savukārt sociālā aprūpe mājās netiek atteikta, ja persona vecuma vai fiziska rakstura traucējumu dēļ nevar veikt ikdienas darbus un savu personīgo aprūpi, kuriem nav apgādnieku vai tie objektīvu apstākļu dēļ nespēj palīdzēt. Šo pakalpojumu saņem 80 iedzīvotāji, un to sniedz gan sociālie aprūpētāji, gan ES stipendiāti. I.Svarāne piebilst, ka medicīnisko aprūpi mājās nodrošina arī veselības un sociālā centra "Ilūkste" mediķi.

Liels atbalsts trūcīgo ģimeņu bērniem ir 100% apmaksātas brīvpusdienas bērnudārzos un 50% skolās.

Sakarā ar tā saucamo ES stipendiātu programmu Ilūkstes novadā ir mazinājusies sociālā spriedze. "Cilvēkiem ir ienākumi. Šie 100 lati ļauj pārtikt pašam strādniekam, ģimenei. Vasarā gan ir sarucis pabalstu pieteikumu skaits, jo cilvēki sameklē darbu saimniecībās vai citus gadījuma darbus," skaido A. Formanicka. Daži trūcīgie negrib iesaistīties šajā programmā tikai tāpēc, ka cer atrast "haltūriņu" vai pastāvīgu darbu. Ir tādi gadījumi, kad jaunieši pamet skolu tikai tāpēc, lai iestātos biržā un sešus mēnešus strādātu un saņemtu 100 latu stipendiju.

Tā kā valstī liela vērība pievērsta darbam ar ģimenēm, tad arī Ilūkstes novadā divas sociālās darbinieces Iveta Skudra un Liene Greļevska darbojas šajā jomā.

Iedzīvotāji vairakkārt telefoniski "Latgales Laikam" izteikuši neapmierinātību ar Eglaines pagasta sociālo darbinieci. I. Svarāne skaidro, ka Eglaines pagastā strādāt ir visgrūtāk, jo tur ir daudz sociālā riska ģimeņu. Sociālajai darbiniecei ir liela slodze, nākas sastapties arī ar nekaunību, rupjību, tāpēc ne vienmēr pietiek arī pacietības. "Lai palīdzētu arī sociālajam darbiniekam, tiek rīkotas psihologa konsultācijas. Tādas nodarbības notiks arī rudenī," pastāstīja Sindija Vaļuka.

Ko nozīmē "bomžpaket"?

Ingūna Svarāne pauž gandarījumu, ka šovasar Ilūkstes novada sociālajā dienestā kļuvis par trim diplomētiem sociāliem darbiniekiem vairāk. Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā "Attīstība" otrā līmeņa sociālā darbinieka bakalaura un maģistra grādu ir ieguvušas Kristīne Elksnīte, Liene Greļevska un Sanita Vāsule. Vēl divas kolēģes otrā līmeņa augstāko izglītību iegūs gada laikā. Ingūna Svarāne atgādina, ka sociālajiem darbiniekiem valsts noteikusi obligātu otrā līmeņa augstāko izglītību.

"Izglītība vispirms jau palīdz pašam sociālajam darbiniekam. Augstskolā iegūtās psiholoģijas, pedagoģijas un citas zināšanas mūs padara stiprākas," atzīst Alvīne Formanicka. Ingūnas Svarānes pieredze rāda, ka par sociālo darbinieku, tāpat kā par skolotāju vai ārstu, nevar kļūt jebkurš, cilvēkam tomēr ir jājūt, ka tas ir viņa aicinājums. "Izglītība nostiprina pārliecību, ka es esmu savā vietā. Līdz ar to cilvēkam strādāt ir simtkārt vieglāk," uzskata Ingūna.

Ja valsts ir sapratusi izglītības lomu sociālajā darbā, tad vēl svētīgāk būtu tad, ja arī bezdarbniekiem noteiktu izglītību vai pārkvalifikāciju nevis visu naudu izmaksātu pabalstos, – uzskata sociālie darbinieki. Daudzi klienti atnāk un saka – dod man pabalstu, taču viņi nezina, kādu pabalstu viņi vēlas saņemt, skaidro Ņina Roščenkova. Ir arī klienti, kas vēlas dzīvot tikai uz valsts rēķina, saņemot pabalstu. GMI pabalsta saņēmējam obligāti ir jāiesaistās līdzdarbības pienākumu veikšanā, taču bieži vien cilvēks nevēlas līdzdarboties, ignorē to. Sociālās darbinieces var pastāstīt desmitiem gadījumu, kad cilvēks nevēlas sakopt māju, koplietošanas koridora telpas, nomazgāt bērniem muti vai izmazgāt grīdu, taču zina, kā visu pieprasīt pašvaldībai, valstij.

Visvairāk sociālos darbiniekus tomēr šokē absolūtā vienaldzība un bezdarbība.

Cilvēks tā arī saka, ka nestādīs kartupeļus tikai tāpēc, ka neredz tam jēgu, lai gan paši un ģimene nav paēduši.

Ņina Roščenkova un Alvīne Formanicka ir vienisprātis, ka lielai daļai bezdarbnieku darba mīlestība un iemaņas ģimenē nav iemācītas. Ko var vēlēties no bērniem, jaunās paaudzes, ja vecāki nesniedz nekādu pozitīvu piemēru? Varbūt darba terapija te būtu noderīgāka, bet pabalstam gan būtu jābūt atbalstam krīzes situācijās, domā sociālie darbinieki.

Ingūna Svarāne bieži mēdz sacīt, ka nepietiks papīra, lai sarakstītu to, ko sociālie darbinieki piedzīvo un pārdzīvo katru dienu. Viņiem noderētu arī ikdienas sociālo vārdu vārdnīca ar klientu ieviestajiem jaunvārdiem, piemēram "bomžpaket" – ES finansētās pārtikas pakas trūcīgajiem, "mamočka " – sociālā darbiniece, "sociālās biedrenes" – sociālās darbinieces u.c.

***

Uzziņai

Ilūkstes novada Sociālais dienests:

reģistrējis vairāk kā 1500 trūcīgās personas;

jūnijā trūcīgās personas statusu no jauna piešķīra 196 cilvēkiem;

piešķir GMI, dzīvokļa, trūcīgo ģimeņu bērnu ēdināšanas, apbedīšanas, pabalstu ārstēšanās izdevumu segšanai, ārkārtas gadījumu pabalstu;

mēnesī pabalstos izmaksā vairāk kā 11 000 latu.