Šoruden labās puses sienā pie ieejas izveidojušās pamatīgas plaisas, un pat paviršam vērotājam rodas priekšstats, ka pamatīgs sienas gabals kuru katru brīdi var nogāzties. Tas satraucis Pokrova draudzi, kuras īpašumā atrodas baznīcas ēka. Draudzes priekšniece Irīna Gubere, rādot plaisas, kas atgādina nežēlīga ieroča cirstas brūces, tik tikko valda asaras - pārāk daudz enerģijas, mīlestības un darba ieguldīts, lai dievnamu paglābtu no sabrukšanas.

2005.gadā Pokrova draudze lūdza domei līdzekļus konservācijai. Pēc tāmes aprēķiniem, tam bija nepieciešami 6000 latu. Dome līdzekļus nepiešķīra. Otrreiz draudze lūgumu iesniedza 2008.gadā, bet 11.decembrī atkal saņēma atteikumu, kurā bija sacīts, ka Jēkabpils dome nav tiesīga ieguldīt naudu tādā ēkā, kura nav tās īpašums, un nevēlas jaukties draudzes iekšējās lietās. Draudze saņēmusi pavisam sešus pašvaldības atteikumus. 2008.gadā 950 latu izpētei piešķīra vien Kultūrkapitāla fonds.

Draudzes locekļi un arī tai nepiederīgi cilvēki izrādījās daudz atsaucīgāki. Pēdējo gadu laikā viņi saziedojuši pa latam, pa santīmam vien, lai varētu paveikt pašus galvenos ēkas konservācijas darbus, jo ne uz valsts, ne pašvaldības finansiālo palīdzību paļauties nevarēja. Pērnā gada vasarā izdevās nomainīt visus 10 logus, kas draudzei izmaksāja 6000 latu, pieliekot klāt arī Kultūrkapitāla fonda projekta naudu, vēl divarpus tūkstošus latu izmaksāja lietus ūdens notekcauruļu ierīkošana, bez tam vajadzēja nomainīt vienu vētrā norauto jumta plāksni.

Kopš pagājušā gada dievnams kļuvis apdzīvots - iekštelpa aprīkota ar visām baznīcas rituāliem nepieciešamajām lietām, turklāt jau no ieejas savu svētību pāri baznīcēnu galvām raida šī dievnama altārglezna.

"Viss bija kārtībā līdz šim rudenim, kad pēkšņi pamanījām platas plaisas labās puses sienā netālu no ieejas. Neliela plaisa ir arī kreisajā pusē, arī grīda sākusi iegrimt un pie sliekšņa ir diezgan liela plaisa. Sirds sāp par šo baznīcu, kas aizvien bijusi tādā kā pabērna lomā. Cik daudz enerģijas vajadzēja tērēt, lai pierādītu, ka šī baznīca pieder mūsu draudzei un atgūtu to īpašumā! Arī līdzekļus kaut vai nelielam remontam nevarējām sagādāt tūlīt. Kad beidzot izdevās ielikt logus un uzlikt notekcaurules, domāju, ka beidzot esam paveikuši galveno un tagad pamazām vien varēsim turpināt uzlabot ēkas stāvokli. Esam ļoti uztraukti par notikušo," saka I.Gubere.

Viņa par plaisu parādīšanos ir neizpratnē un, lai noskaidrotu to rašanās cēloni, pieaicināja kādu būvniecības speciālistu. Viņa pirmais jautājums bijis - vai tuvākajā pagātnē baznīcas tuvumā nav notikuši kādi būvdarbi. Viņš norādījis, ka vecas ēkas var saglabāties ļoti ilgi, ja vien kaut kur tuvumā nenotiek celtniecība. Bet tieši blakus dievnamam ir Vecpilsētas laukums, kur divas vasaras rībēja un dārdēja ik dienu līdz vēlai nakts stundai, tur slīpēja un lika bruģi, darbojās ekskavatori. Iespējams, tieši tādēļ baznīcas siena sākusi šķobīties.

Arī bijušais valsts pieminekļu aizsardzības inspektors Jānis Amats norāda, ka plaisas varēja rasties pēc Vecpilsētas laukuma rekonstrukcijas, jo tās laikā tika veikti apjomīgi darbi un noņemts diezgan biezs zemes slānis, kas varēja būtiski mainīt gruntsūdeņu līmeni. Ja mainījies vai svārstījies gruntsūdeņu līmenis, tas varēja radīt novirzes un veidojās plaisas. Taču tās ir tikai aptuvenas prognozes. Tādēļ draudze uzaicināja talkā ekspertus no SIA "Pētnieks", kuri baznīcu apmeklēja vakar. Viņu atzinums  būs zināms tuvākajā laikā.

Kas notiks ar baznīcu, ja sienu neizdosies glābt? Irīna Gubere teic, ka, tāpat kā daudzi citi ticīgie, būtu ar mieru balstīt šo sienu, lai tikai to noturētu, taču viņas sašutumu izraisa nemainīgi vienaldzīgā valsts un galvenais - pašvaldības attieksme. Šī ēka ir kā ceļmalā atstāta māmuļa, kurai visi iet garām, bet to neredz.

Draudze iegulda ne mazums līdzekļu, lai sakoptu dievnama apkārtni, salasītu stiklus no izbirušajiem logiem, ko kāds ar pulksteņa mehānismam raksturīgu regularitāti izdauza. Bet tik daudz naudas, lai sāktu rekonstrukciju, kas, iespējams, vienīgā varētu glābt dievnamu, draudzei nav.

"Pat vācu okupācijas karavīri saudzēja dievnamus, bet mēs to nedarām! Mēs deklarējam, ka baznīca ir šķirta no valsts, bet šī ēka ir valsts nozīmes piemineklis, kurš iekļauts 100 apdraudētāko arhitektūras pieminekļu sarakstā. Vai tas neko nenozīmē?" jautā I.Gubere.

Tie, kuri piedalījušies aizlūgumos, stāsta, ka svēto lasījumu laikā izjūt īpaši spēcīgu starojumu, dievnama auru, kas piepilda dvēseli un stiprina ticībā. Tāda aura ir tikai šajā dievnamā. Ja tā vairs nebūs, arī šī vieta un pilsēta kopumā zaudēs kādu sevišķi spēcīgu, labestīgu enerģiju, kas izjūtama vienīgi Jēkabpilī.

Ejot garām šai baznīcai, neatstāj sajūta, ka vecie koki kā bērni saspiedušies tai apkārt, lai to balstītu. Gluži tāpat bērni piespiežas mātei, to sargājot un paši meklējot atbalstu. Bet ar to vien ir par maz, lai izlīdzinātu brūces, ko radījusi vienaldzība.

Pokrova draudze 18.oktobrī vienojās par to, ka pasūtīs uniātu baznīcas ģeoloģisko izpēti. Ar situāciju ēku pētnieku Leonīdu Kondrusu, ģeologu Franci Kovaļenko un kādu baznīcas apmeklētāju iepazīstināja Pokrova draudzes priekšniece Irīna Gubere.