Pirms laika demogrāfs Ilmārs Mežs pateica, ka Latvijā pēc gadsimta dzīvos vien 300 tūkstoši latviešu, atzīstot, ka tā vēl ir optimistiska prognoze. Demogrāfs skaidroja imigrācijas nenovēršamību, kas latviešiem draud ar niecīgas minoritātes statusu savā zemē.
Aizvadītajā nedēļā Latvijā izveidoja demogrāfisko lietu padomi, kuras darbā piedalīšoties Saeimas deputāti, nozaru ministri, nevalstisko organizāciju pārstāvji un demogrāfijas eksperti. Taču demogrāfs Ilmārs Mežs ir pārliecināts, ka ļoti daudz jāpaveic īsā laikā, lai saglabātos latviešu nācija. Par to, kā jārīkojas, kas jāmaina valdības un sabiedrības attieksmē, risinot demogrāfijas problēmu, "Druva" sarunājās ar Ilmāru Mežu.
Pašlaik televīzijā skatāmas reklāmas, kurā uzskatāmi parādīts latviešu ir maz, Latvijas ģimenēs dzimst maz bērnu, valsts atbalsts jaunajām ģimenēm ir niecīgs. Tā ir jūsu un "Nākotnes fonda", kuru vadāt, ideja tieši atainot situāciju. Vai jūs sadzird?
Domāju, ka vajadzīgā klikšķa politiķu vidū un arī sabiedrībā joprojām nav. Ir saprotams, ka visi jūtīgi reaģē uz statistiku, piemēram, faktu, ka Latvijā uz vienu sievieti ir 1,1 bērns un šim skaitlim ir tendence samazināties. Taču jau 2009. gadā bija zināms, ka Latvijā ir pats zemākais bērnu skaits uz vienu sievieti Eiropā. Esmu aicināts runāt ar Saeimas deputātiem, parlamenta komisijām, bet, manuprāt, šo problēmu joprojām daudzi vēlētos ignorēt, par to mazāk zināt. Ne tikai politiķi, arī sabiedrība.
Kā šāda attieksme izpaužas?
Bērni un jaunās ģimenes Latvijā nav prioritāte, bet sabiedrība neiebilst valdības lēmumiem. Ja nodokļu sistēma ir vienāda, pensiju fondi krājas vienādi vecākiem ar un bez bērniem, tad jādomā, ka sabiedrība akceptē viedokli: "Ja ģimenes izvēlas laist pasaulē bērnus, tad tā ir viņu problēma!" Jāmaina šāda lietu izpratne, taču valdība vēl turpina diskutēt par iespēju atteikties no ģimenes valsts pabalsta. Tas nekas, ka kaimiņos Igaunijā tas ir no 14 līdz 40 latiem mēnesī, bet pie mums tie ir astoņi lati. Saka, ka viss nav naudā rēķināms.
Nevar visu reducēt uz naudu un pabalstiem, bet, ja sabiedrība neatbalsta ģimenes ar bērniem, tad gados jaunie izvēlas neradīt bērnus vai to atliek uz 35-39 gadu vecumu, cerot, ka būs labāki apstākļi.
Un izlemj, ka ģimenē būs viens bērniņš, nevis divi vai trīs.Taču kopā nepadomājam, kas notiks pēc 20 gadiem.
Kas varētu notikt?
Pēc 20 gadiem to pensionāru, kas dzīvo pašlaik, vairs nebūs. Kas tālāk? Mūsu bērni būs ļoti mazā skaitā.
Parasti mēs sliecamies domāt lai aiz mums kaut ūdens plūdi. Es neuzdrošinos izvirzīt jautājumu tā, ka valstī jāekonomē uz pensionāru izdevumiem, bet viss ir kārtībā tikai tad, ja saprotam, ka tas, kā jautājumi pašlaik Latvijā tiek risināti, notiek uz valsts rītdienas rēķina. Vēlētāji dod priekšroku personīgām, nevis tautas prioritātēm, un bērni jau vēlēšanās nedrīkst piedalīties. Arī šai sistēmai būtu jāmainās, lai vecākiem, kuri audzina bērnus, ir lielākas balsstiesības. Taču vai pašreizējā situācijā vēlētāji, arī pensionāri teiktu, ka ir gatavi nobalsot nevis par savām, bet rītdienas interesēm? Par to bērnu nākotni, kuriem vajadzētu pasaulē nākt šogad, nākamgad un būt latviešiem šeit pēc 20 gadiem? Ja šādi vērtēt, tad politiķi patiesībā ir vēlētāju ķīlnieki. Politiķi ierasti strādā un plāno darāmo līdz nākamajām vēlēšanām. Tā tas nenotiek tikai Latvijā, tā ir daudzu valstu pieredze. Ja pērnajās vēlēšanās gāja ar pārliecību nesamazināt pensijas, tad tagad vajadzētu likt uzsvaru uz valsts rītdienu.
Bet sirmgalvji pauž viedokli mēs dzīvojām, strādājām, bērnus izaudzinājām. Tagad jaunie brauc prom, meklē labāku dzīvi, prasa pabalstus.
Labi. Tāds viedoklis var būt. Taču, ja vecvecāki nav izaudzinājuši tikpat apzinīgus bērnus, kas pašaizliedzīgi dzīvotu Latvijā, tad kuru var vainot? Nepateicīgos bērnus? Varbūt tomēr pastāv divkosība. Vai visi bērniņi, kas tolaik dzima, bija plānoti?Vai vienkārši piedzima. Nebija jau tādu izsargāšanās metožu. Pirmskara saimniecībās, latviešu ģimenēs bērni bija atbalsts gani, palīgi, mantinieki. Pensiju sistēmas nebija, un bērni bija arī apgādnieki. Ja būtu iespējas dzīvot, kā pašlaik, vai būtu tāpat? Savukārt par padomju gadiem ir pavisam maldīgs priekšstats. Nevajag domāt, ka tolaik bērnu ģimenēs bija daudz. Tai paaudzei, kas pašlaik ir pensionāri, ģimenēs vidējais bērnu skaits bija zems. Vienai sievietei 1,5 1,7. Atgādināšu, ka pašlaik 1,1. Visos laikos ir ap 15 procentiem ģimeņu, kuras skar neauglības problēmas, un vēl kādi desmit procenti, kas atzīst, ka bērnus nevēlas. Apmēram puse no atlikušajiem lemj, ka ģimenē augs viens bērniņš. Cik tad paliek to, kas izvēlas būt divu, trīs, daudzbērnu ģimenes vecāki?
Jūs sarunā nereti pieminat citu valstu prioritātes, neskopojaties slavēt Igaunijas lēmumus.
Varam pavērtēt, kas notiek Igaunijā. Igauņi jau nerada bērnus, domājot, ka vajag, lai viņu skaits pārsniegtu miljonu. Igauņi dzīvo savā zemē, valstī un jūt stabilitāti.
Valsts tiešām devusi krietni lielāku finansiālu atbalstu, nekā tas darīts Latvijā. Bērnu pabalsti ir lielāki. Jo vairāk bērnu, jo lielāks arī finansiālais atbalsts, un tādējādi viņi atļaujas bērniņus plānot. Igaunijā krīzes dēļ dzimstība nesaruka. Līdzīgi tas ir citās Eiropas valstīs. Pie mums situācija sarežģījusies, kļuvusi bezcerīga. Kāpēc tā? Igaunijā jau gadiem bijusi mērķtiecīga politika, domājot par demogrāfisko situāciju. Man kolēģi teikuši piemēru tikai pusi no Dienvidu tilta izmaksām desmit gadu laikā Igaunija ir ieguldījusi, domājot par jauno ģimeņu interesēm un vajadzībām. Igauņiem, protams, šāda tilta nav. Latvijā plāno Ziemeļu koridoru, sakot, ka jāattīsta infrastruktūra. Kas šo koridoru izmantos? Sanāks, ka mēs infrastruktūru iekārtojam par prieku iebraucējiem, bet nenovēlam šo naudu mūsu jaunajām ģimenēm, kas gribētu vairākus bērnus, bet nevar atļauties.
Latvija gan esot tik nabadzīga, augsts bezdarba līmenis, reizē dzīvošana te izmaksā dārgi, tāpēc neviens imigrants uz mūspusi neskatoties.
Latvija tiešām nevienam citam nav vajadzīga. Tikai latviešiem. Taču tie, kas brauks no Moldāvijas, Gruzijas, Āzijas valstīm, uzskatīs, ka šī zeme ir gana laba. Mēs spriežam šauri, domājam, ka esam trūcīgi, nabadzīgākie pasaulē, taču tā nebūt nav. Mēs nepaskatāmies taisnībai acīs. Moldovai, Bangladešai, Lībijai mēs esam tīri pieklājīga zeme. Mēs esam tās trešdaļas skaitā, kas ir bagātā, turīgā pasaules sabiedrība. Pašlaik esam šīs trešdaļas apakšā, bet pasaulē ir miljardiem cilvēku, kas gribētu mūsu "nabadzībā" dalīties. Aktīvs imigrantu pieplūdums sāksies pēc pāris, varbūt pieciem gadiem, kad ekonomika attīstīsies, dzīves līmenis strauji augs.
Rīdzinieki varētu priecāties vai bēdāties par citu nāciju un kultūru ietekmi. Imigranti taču dzīvos lielajās pilsētās. Ko viņi laukos darīs?
Cēsīs jau tagad dzīvo iebraucēji, dažus neierauga. Tiklīdz ekonomika Latvijā attīstīsies, mums vajadzēs strādniekus, īpaši inženiertehniskos darbiniekus. Arī melnos darbus neviens negribēs darīt, bet darītājus vajadzēs. Veselības aprūpē vajadzēs ārstus, apkalpojošo personālu.
Tad jau ārstu biedrība, mediķu arodbiedrības nekuļ tukšus salmus. Varam palikt bez kvalificēta darbaspēka.
Jā, un tikai tagad kādam drīkst šķist, ka viņš nelabprāt ārstēsies pie tumšādaina daktera. Paies vien daži gadi, kad būs tikai viena izvēle ārsts no Indijas, Šrilankas, Lībijas vai nekāds. Pašlaik Latvijā ierodas ap 2000 imigrantu gadā, un šo cilvēku daudzumu sabiedrība nemana. Es atļaujos prognozēt, ka būs masveida imigrācija. Tikai tāpēc, ka paaudzē, tajās paaudžu līknēs, ko analizēju, pēc pieciem gadiem ir tukšums. Taču tā ir paaudze, kurai būtu jāieiet Latvijas darba tirgū.
Ko latvieši vēl var paspēt darīt Latvijas un nācijas labā?
Mēs nevaram sagaidīt, ka visi latvieši tagad ķersies pie bērnu radīšanas, bet mums jāpalīdz, jāatvieglo dzīve tām ģimenēm, kas to labprāt darītu. Tādu atrastos daudz. Ir patriotiski latvieši, kas situāciju saprot. Izprot, ka bez jaunu ģimeņu upurēšanās latviešiem nākotnes nav.
Varbūt varam uzrunāt tos latviešus, kas pašlaik ģimenes veido svešumā?
Ja godīgi, tad pašlaik no valdības pat nedzirdu aicinājumu, mudinājumu, lai latvieši atgrieztos. Varbūt prezidents tādā vēlējuma līmenī šo aicinājumu paudis. Mana prognoze no apmēram 100 tūkstošiem, kas devušies prom, lielākā daļa neatgriezīsies.
Jūs baida tautas skaitīšanas rezultāti?
Nē. Kā var baidīties no patiesības! Patiesība ir jāuzzina un pēc iespējas agrāk, lai vēl varam problēmu risināt. Es pašreizējo demogrāfisko situāciju valstī salīdzinu ar smagu slimību.
Ja mums ir vēzis, tad no kā ir vairāk bail ielaist līdz pēdējai stadijai, kad stāvoklis ir neatgriezenisks, vai saslimšanu noteikt ātri un izārstēt? Latvijā ir demogrāfiskais vēzis. Ceru, ka tā ir pirmā stadija, ka varam situāciju mainīt uz labu.
Man gribas secināt, ka jūs Latviju ļoti mīlat. Jo tikai kādu mīlot, var pateikt tik lielu patiesību, lai arī sāpīgu, un vienlaicīgi meklēt risinājumus.
Nebūs liela jēga no Latvijas valsts, ja tajā mūsu pēcteči būs minoritāte. Kā niecīga minoritāte, kas agri vai vēlu zaudēs savu pārstāvniecību parlamentā un valdībā. Mēs paliksim par tādiem maziem meža dīvainīšiem retā viensētā. Mums nepieciešams patriotisms, kas izpaužas darbos. Soli pa solim. Kaut brīvpusdienas skolā, kaut nodokļu atvieglojumi ģimenēm ar bērniem, pareiza pabalstu sistēma. Latvijai vairs nevar palīdzēt lozungi. Tikai racionāla rīkošanās savu bērnu, latviešu un Latvijas labā. Arī es gribu, lai mani bērni dzīvo Latvijā. Ziniet, es esmu savtīgs. Es vēlos, lai manās vecumdienās būtu Dziesmusvētki, lai zinu, ka latvietība turpinās.