Banku piekoptā prakse kredītprocentu maiņai (Euribor vai Rigibor + bankas pievienotā likme) ilgtermiņa patērētāju aizdevuma līgumos neatbilst patērētāju tiesību aizsardzības likumam.
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3. panta 3. daļa: patērētāju tiesības ir pārkāptas, ja nav nodrošināta iespēja saņemt vispusīgu un pilnīgu informāciju par pakalpojuma cenu.
Saskaņā ar aizdevumu līgumiem procenti tiek definēti kā atlīdzība par bankas aizdotās naudas lietošanu. No kā izriet, ka procenti par aizdevumu ir naudas aizdošanas pakalpojuma cena.
Turklāt arī Civillikuma 1765. pants nosaka, ka procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī tajā gadījumā, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā.
No PTAL 3. panta 3. daļas un Civillikuma 1765. panta izriet, ka patērētāju kreditēšanas līgumos nav pieļaujama bankas piekoptā prakse palielināt samaksu par savu pakalpojuma sniegšanu tāpēc, ka nepastāv saprātīga iespēja atteikties no šāda sadārdzināta pakalpojuma saņemšanas, jo īpašums ir apgrūtināts ar hipotēku un vismaz daļa no aizdevuma ir izlietota.
Piemērojamai procentu likmei jābūt nemainīgai visā līguma darbības laikā, ja netiek grozīti citi būtiski līguma punkti, lai patērētajam būtu iespēja novērtēt kopējā līguma cenu (visu ikmēneša procentu maksājumu kopsummu).
Turklāt šis līguma punkts atbilstoši PTAL 6. panta 3. daļai "līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam" netika apspriests ar mani un citiem līdzaizņēmējiem, jo parakstīšanai tika iedots sagatavots tipveida līgums. (Pēdējā rindkopa ir no Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmuma par bankas administratīvu sodīšanu ar naudas sodu.)
