Kas nodara kaitējumu demokrātijai? (Raksts žurnālam Republika, kas netika publicēts, 2006.g. jūnijā.) Izbrīnu rada bijušā tautfrontieša, pirmā atjaunotās Latvijas Republikas premjerministra Ivara Godmaņa filozofēšana jūsu žurnāla slejās. (Republika, Nr.24.) Visvienkāršāk par vainīgajiem cilvēku neapmierinātības izraisīšanā padarīt masu medijus. Paskatīsimies uz šo dziļdomīgo jūsu intervējamās personas spriešanu par Latvijas sabiedriski politiskajām aktualitātēm pa sastāvdaļām.
Kā Godmanis "brīnās" par tautas neapmierinātību (70)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Esmu ilgi domājis, no kurienes valstī ir tik liela neapmierinātība. To nav viegli objektīvi pārbaudīt..." stāsta nezinošais ekspremjers. Varbūt to viegli iestāstīt tādam, kam pārgrozījumu laikā bija pieci gadi un šodien divdesmit un kas neinteresējas par to, kas tad īstenībā notiek ar mums. Nevajag dibināt nekādu zinātnieku darba grupu, nevajag nekādu investīciju pētījumiem, lai izdarītu loģisku secinājumu, vienkārši pārcilājot atmiņā visiem zināmus faktus.
1. Pirmais neapmierinātības avots ir pats tāds valsts premjerministrs, kāds ir šo spriedumu autors Ivars Godmanis. Ko varam gaidīt no viņa, kādu izpratni par neapmierinātības cēloņiem, ja viņš nesaprot, ka valdībai ir jāuzņemas atbildība par to kas notiek valstī. Palasiet 1991. -1993. gada Latvijas avīzes, radio televīzijas pārraides. Neviens cits kā Ivars Godmanis toreiz aktīvi norobežojās no sociāli ekonomiskajiem procesiem Latvijā. Viņa kredo bija - tagad mēs esam brīvību izcīnījuši, esam brīvi un patstāvīgi. Tagad katra labklājība atkarīga vienīgi un tikai no paša atjautības iniciatīvas, darba spējām un čakluma. Valstij šajos procesos nav jāiejaucas. Viņš atklāti sludināja laissez faire (valsts neiejaukšanās) ekonomisko politiku un ideoloģiju. Kā teiktu Godmanis - tas ir pirmkārt. Tas ir pirmais neapmierinātības avots.
2. Ja valstij nav rūpes par savu pilsoņu labklājību, tad tāda valsts pilsoņiem vispār nav vajadzīga. Pilsoņi gadsimtiem ilgi ir cīnījušies, lai apvienotos un izveidotu savu valsti, kuras vienīgais fundamentālais un galvenais uzdevums ir gādāt par savu pilsoņu labklājību. Mēs šeit nedetalizējam, ar kādām metodēm to jāveic, kādi ir ceļi un virzieni, lai šo labklājību panāktu. Protams, ka Brežņeva laika PSRS parauga valsts mums vairs nederēja, tā bija pasaules vairākumam apnikusi. Tāpēc tika veidota, kā saka Godmanis, kapitālistiska iekārta. Tiktāl jau būtu pareizi, tikai tāds kapitālisms, kādu veidoja un kapitālismu iztēlojas ekspremjers Godmanis, nav pat Krievijā, kaut gan tur samērā stipras ir "mežonīgā vai brīvā kapitālisma idejas." Šāds mežonīgais kapitālisms attīstītajās valstīs, pirmkārt jau ASV, likvidēts demokrātiskā, reformu ceļā jau pagājušā gadsimta 30. gados. Bet mums tādu mūsdienās uzspieda liberālie valdošie politiķi. Kas tad organizēja šo konversiju jeb pāreju no sociālisma uz kapitālismu Latvijā? Tā bija valdība, kas vienlaikus tātad arī ir neapmierinātības avots, ar savām nodarītām kļūdām, nepilnībām un arī noziedzīgām darbībām zem privatizācijas un reformu karoga. Tas ir otrkārt.
3. Ja kāds grib teikt, ka to nedarīja valdība, tad vēlreiz jāatgādina, ka tāda valsts, kur valdība nerūpējas par savu pilsoņu labklājību, nav vajadzīga. Bet, ja valdība toreiz rūpējās, tad slikti un nemākulīgi "rūpējās," jo praktiski lielo rūpniecības uzņēmumu privatizācija notika zem izlaupīšanas karoga ("prihvatiācija"), jo galarezultātā no privatizētiem divarpus miljardu vērtiem objektiem valsts kasē ienāca apmēram 120 miljoni latu. Izlikties, ka to visu Godmaņa kungs nezina vai neatceras, nepiestāv ekspremjeram. Gods un slava parlamentam un valdībai, kas toreiz atdeva visus nekustamos īpašumus bijušajiem īpašniekiem. Un tomēr arī šo procedūru nenostrādāja līdz galam un salaida konfrontācijā privāto namu īrniekus ar namu īpašniekiem, kurai galu vēl nevar paredzēt. Desmitiem tūkstošu ģimeņu vardarbīgi, piespiedu kārtā izliktas no dzīvokļiem, lai dzied slavas dziesmas bijušiem vadītājiem un esošajiem? Tas ir treškārt.
4. Atvainojiet, arī mūsdienu valsts vadītāji cik vien iespējams, bēg no radikāla un konstruktīva šo problēmu risinājuma. Mums arī nav gatavas receptes, kā atrisināt minētās īrnieku un namīpašnieku taisnīgo prasību konfrontācijas problēmu, taču - jābūt vai nu ciniķim, vai arī neglābjami naivulim, lai brīnītos, kāpēc iedzīvotāji, cilvēki ir neapmierināti. Tai pašā pēcatmodas laikā notika grandiozas pilsoņu aplaupīšanas. Lai nu kam, bet ekspremjeram vajadzētu zināt, kas notika ar iedzīvotāju noguldījumiem krājkasēs, kuras prezidents kādu laiku bija šis tagadējai nesapraša Ivars Godmanis. Vai nevajadzēja toreiz šos "nabagu" rubļus kādu stabilu daudzumu mainīt viens pret vienu ar jaunajiem latiem? Tā to darīja Vācija, apvienojoties toreizējai DDR un VFR. Iedzīvotājiem pirmos 3000 DM apmainīja viens pret vienu. Tālāko summu apmaiņu veica ar nedaudz pazeminošu koeficientu. Vai šodien gaidīt, ka aplaupītie pilsoņi dziedās slavas dziesmas mīļotajai valdībai, kam visa šī lieta ir stipri vienaldzīga? Tas ir ceturtkārt.
5. Runājot par kapitālisma konkurenci, filozofētājs Godmanis saka: "Nevienu brīdi tu nevari justies mierīgi par savu darbu, savu nākotni, savu naudu." Tad ko tu esi darījis, būdams premjers, lai Latvijas pilsoņi varētu justies droši par savu naudu? Palīdzējis to nobēdzināt? Tikai nesaki, ka ekspremjeram nav nekādas atbildības par naudas vagonu, kurā bija 327 miljoni PSRS rubļu, ko toreiz, 1992.gada jūlijā aizturēja Rēzeknes muitnieki un kurš, pateicoties premjerministra Ivara Godmaņa un Valsts Bankas prezidenta pūlēm, pazuda bez pēdām, un vēl šobrīd vagona likteni nepēta ne prokuratūra, ne KNAB. Vai būtu vēl detalizēti jāstāsta par bankas Baltija "panāmu". Var man pārmest rakņāšanos pagātnes notikumos. Bet kas tad pirmais iesāka, izsakot izbrīnu par to, ka daudzkārt aplaupītie un piekrāptie Latvijas pilsoņi izsaka neapmierinātību? Tas ir piektkārt.
6. Tāpēc vēl tikai dažus piemērus, ko piemin pats izbrīnītais ekspremjers. Pie neapmierinātajiem šeit vēl nepieskaitījām klāt pusmiljona pensionāru. "Mūsu sabiedrības vislielākā problēma ir tā, ka ļoti liela daļa turpina dzīvot zem iztikas minimuma, īpaši pensionāri," vaļsirdīgi atzīst ekspremjers. Ko tad šiem grūtdieņiem darīt - slavināt gādīgo un rūpīgo valdību, kas daudzkārt vecos ļaudis apkrāpusi gan ar krājkasu reformu, privatizācijas sertifikātiem, pensiju reformu, bankas Baltija afēru, kuru valdībai un Valsts Bankas prezidentam bija jānovērš? Ja suņus vai zirgus mērdē badā, saimniekus tiesā un tie saņem reālu sodu - kā un kas lai tiesā valstsvīrus, kas nolēmuši pusbada eksistencei turpat pusmiljonu pensionāru, cilvēkus, kas visu mūžu godīgi strādājuši sabiedrības labā. Kaut arī tā bija sociālisma sabiedrība, šie nabaga cilvēki par to nav vainojami, viņi nav jāsoda. Un tu brīnies, kāpēc cilvēki ir neapmierināti. Tas ir sestkārt.
7. Esmu izbrīnīts, kāpēc cienījamais bijušais tautfrontietis, atjaunotās brīvvalsts pirmais premjerministrs tā brīnās... Neapmierinātības dziļākie cēloņi taču ir valstsvīru nekompetence un alkatība, kas parādījās privatizācijas procesā un dažādos veidos turpina demonstrēties vēl šodien. "Problēma ir tā, ka partijas veido valsts varas mugurkaulu - parlamentu, valdību, pārvaldes struktūras," atzīmē Godmaņa kungs. Tā ir ekspremjera nākamā vērtīgā atzīšanās. Tiešām valsts vara nepieder pilsoņiem, kā to raksta un paredz Satversmes 2.pants, bet partijām. Tas nozīmē, ka Latvijā valda nevis demokrātija, bet partokrātija. Tālāk ekspremjers domīgi atzīmē, ka "pēdējie fakti, ka tikai 7% uzticas partijām, bija pārsteidzoši pat viskaismīgākajiem kritiķiem". Ko tad domā atlikušie 93% pilsoņu, vai mums ir pamats domāt, ka tie ir ļoti apmierināti ar esošo stāvokli? Tas ir septītkārt.
Nu redzi nu... Tādi mums ir valdnieki vēl šodien... Pietēlo muļķīšus, lai vieglāk tautu apkrāpt...
J.L.