Tā varētu vērtēt finansu krīzi pasaules stiprākajās valstīs, kuras mums vienmēr likās kā cilvēka cienīgas dzīves, labklājības un stabilitātes paraugs. Tās ir ASV un Vācija. Nav jābūt ekonomikas doktoram, lai apjēgtu, ka tur notiek kaut kas ārkārtējs, kas nesavienojams ar vecajiem priekšstatiem par labklājības valsti un humānismu... Mūsu priekšstati tiek salauzti. Ar neapbruņotu aci mēs redzam šo valstu baņķieru, finanšu tirgus menedžeru aklumu pret pagātnes pieredzi, pret vēsturi. Bet tieši viņu bezatbildīgā alkatība padarījusi viņus aklus, padarījusi viņus plēsīgus.
Kapitālisma izgāšanās (22)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mūsdienu modernajā tautsaimniecībā vajadzētu tālāk attīstīt K.Marksa konjunktūras teoriju. Šodienas "turbokapitalisms" ar savu pārslogoto finanšu tirgu bija jau sen, K.Marksa laikos pazīstams. Par peļņas kāri K.Markss rakstīja: "Ja peļņa ir 10 %, kapitāls pamostas, ja peļņa ir 20%, tas kļūst rosīgs, ja 50% - tas kļūst pozitīvi pārgalvīgs, ja 100% - tas sabradā visus cilvēku likumus ar kājām, ja peļņa ir 300%, tad nav tāda nozieguma, kura priekšā tas apstātos."
Vajadzētu noteikt, ka mūsdienu baņķieri, jau pie konkrētām procentu likmēm ir krimināli sodāmi. Neprātīgā 25% peļņas norma, ko Vācu Bankas prezidents (Josefs Akermans) bija nesen apstiprinājis Vācijas Bankai, tieši parāda tās kļūdas, kas rodas tāpēc, ka nav finanšu tirgus regulēšana. Šādā pārkarsētā darījumu klimatā, kāds valda šodien, visvairāk izpaužas tādas īpašības visas kopā, kuras savā laikā jau tika nosodītas: mantrausība, nolaidība, paviršība, un atbildīgo baņķieru muļķība. Vēsturnieks Leopolds fon Ranke 19. gadsimtā rakstīja, "ka nav saprotams, kāpēc sabiedrība un cilvēki redzot, ka priekšā ir vienas vienīgi drupas, bet iet tanīs iekšā." To var izskaidrot ar kriminālām tieksmēm, kādas piemīt dažiem mūsdienu baņķieriem.Un viņi gan nav pieraduši, ka ar smagiem vārdiem tos nosoda. Bet jāpaskatās uz ikdienas realitāti, ka Vācijas Finansu ministrs (Peers Šteinbriks) joņoja no Berlīnes uz Vašingtonu un atpakaļ, ikdienas aizlāpot caurumus finansēs. Sabiedriskās domas pētījumu institūts FORSA noskaidrojis, ka tikai 15% aptaujāto "droši tic" ministram, kā "krīzes menedžerim." Lielākais vairums tic "daļēji"(47%) un "maz tic"(33%). Ir zināms, ka viņš pietiekoši savlaicīgi brīdināja sabiedrību, par kazino-kapitālisma bīstamajām sekām. Taču, vispirms jau amerikāņi, viņam starptautiskajās konferencēs draudzīgi klapēja uz pleca un augstprātīgi, maigi smaidot teica, "foršs puisis " šis sociāldemokrāts no Vācijas, tikai viņam ir nedaudz komiskas idejas." Tagad tie paši ļaudis lūdz, lai viņš piedalās kapitālisma glābšanas starptautiskajās akcijās, pat piedāvājot sabiedriskot banku īpašumus. "Bet es šo ļaužu klapēšanu uz pleca, savā dzīvē ilgi neaizmirsīšu" - saka pats Vācijas finansu ministrs (Peers Šteinbriks).
Secinājums prasās pats par sevi - ja tagad politiķi bankas daļēji nacionalizēs, tad ir jāizdara arī radikālas izmaiņas banku vadībā. Un vispirms jānosaka, ka šādu, daļēji nacionalizētu banku nauda plūst caur valsts uzraudzītiem kontiem.
Nav jābrīnās, ka Vācijā daudzi grib "atpakaļ pie Marksa." Par to liecina arī tas, ka Izdevniecība "Karl Dietz" izlaida K.Marksa "Kapitālu," kas kļūst aizvien populārāks Vācijā.Un kā likteņa ironija, ir parādība, ka atkal tie menedžeri, kas nesen valsts piedalīšanos ekonomikā, tās regulēšanu, pilnīgi noliedza, kā neefektīvu, tagad lūdzas, lai valsts glābj un nacionalizē, pašu nolaisto un pašu vainas dēļ sagrauto finansu tirgu.
Tāda finanšu krīze bija Amerikā un Eiropā 1873. gadā un 1929. gadā. Un atkal kvēls sauciens, kā toreiz, valsts lai nāk palīgā privātajam kapitālam. Un var galva noreibt no tā vien, kā brīvā tirgus saimniecības radikāļi strauji maina savas domas. Šādus baņķierus, kas atgādina azarta spēlmaņus, nedrīkst valsts atbalstīt, kamēr viņi nav spēruši personīgās atbildības soļus un apsēdušies uz apsūdzēto soliņa.
Vācijā dziļa finanšu krīze turpinājās vēl 1931. gadā. Toreiz arī bankas valdībai lūdza garantēt visus ieguldījumus un dažu dienu laikā tika nacionalizētas Vācu banka un Dresdner Banka. Vācijas kanclers (Brīnings) toreiz atteicās pamirušo konjunktūru atdzīvināt ar valsts investīcijām, kā tas bija toreiz Amerikā, 30.-jos gados. Tur ASV Prezidents (Ruzvelts) darbojās pēc britu ekonomista Džona Keinsa receptes un Amerika no krīzes izgāja kā stiprākā labklājības valsts.
Vācijā turpretim, valdība ieviesa dzelžainu taupības režīmu, bezdarba un sociālie pabalsti tika apcirpti. Tas viss padarīja krīzi vēl dziļāku un sāpīgāku. Vācija par šo krīzi samaksāja ar Hitlera nākšanu pie varas.
Šīs krīzes radīja konsekvences, kuru rezultātā Eiropā izveidojās nacionālās valstis, kuras mežonīgo kapitālismu ierobežoja. Tika izveidotas sociālo garantiju valstis, tās noteica tarifu politiku, noteica nodokļu likumus, kas kopā ņemot, nolika mežonīgo ekonomiku un finanses optimuma rāmjos.
Taču mūsdienās, aizvadītajos pēdējos 20 gados, ekonomikas uzplaukuma - apsīkuma svārsts atsitās atkal atpakaļ. Tagad, šī posma sākumā, brīvā tirgus piekritēju mantra skanēja - "mazāk ierobežojumu, mazāk regulēšanas." Tas viss kopā tika nosaukts kā neoliberālisms. Amerikāņu ekonomists Miltons Fridmans ieteica tik pazīstamo "neiejaukšanās" likumu: autonoms tirgus, nekādu intervenciju, ja kaut kas notiks, ekonomiku izglābs tirgus pašaizsardzības spēki. Tas 19. gadsimta Amerikā bija pazīstams kā "laissez faire" princips.
Taču patiesība ir tā, ka tirgus ir labākais no visām ekonomikas sistēmām, bet tam ir divi trūkumi: pirmais un galvenais, tas nevar, nespēj pats savas krīzes noregulēt.
Pēc 1873. gada finanšu krīzes, Bismarks Vācijā noteica jaunu muitas un jaunu finansu politiku, bet 1929. gada krīzi Vācijā izglāba Hitlers ar milzīgām valsts investīcijām bruņošanās rūpniecībā, vairāk kā nevienā citā Rietumu valstī, pārvēršot Vāciju par vienu vienīgu arsenālu..
Lielās krīzes pašārstēšanās iespēja ir muļķīga iedoma. Šādas krīzes gaida no ārpuses impulsus. Taču saprotams, krīzēm piemītošais otrais lielais trūkums ir - ka tās nespēj novērst nevienlīdzību. Vācijas mūsdienu nenormālība ir tā, ka sabiedrības "augšas" - 10% pilsoņu pārvalda 80% visu bagātību, un ienākumus. "Apakšās" 30% pilsoņu pieder tikai 1,5% bagātību. Vācijā runā par "lifta efektu," kalkulējot un rēķinot, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai lielo nabadzīgo ļaužu masu no apakšas paceltu uz "augšas stāviem." Šodienas pazīmes tautsaimniecībā neliecina, ka tas notiktu. Nabadzīgāko skaits pieaug. Tāpēc Eiropā būtu jāveido regulējama tirgus sociālās valstis. Vācijas politiķi jau sen runā un apgalvo, ka viņiem ir "soziale Marktwirtschaft." (sociālā tirgus saimniecība). Tomēr šī ideja ir palikusi bezspēcīga pret finansu kapitāla plēsonību un alkatību. Lai panāktu minēto mērķi, vispirmām kārtām vajag regulēt finansu tirgu.
Vācijā līdz pēdējam laikam moderns bija uzskats - "neticēt" valstij, valsts regulēšanai, "ticēt" finanšu brīvajam tirgum… Valstij nav jārūpējas par cilvēkiem, lai mūsu pilsoņi rūpējas paši par savām vecumdienām…
Vai būs sociālisms Vācijā? Vai valsts drīkst bankas nacionalizēt? Noteikti drīkst…Vācijas Konstitūcija paredz, ka ir atklāts jautājums, kāda Vācijā ir saimnieciskā iekārta. Arī sociālisms ir teorētiski iespējams. Pamatlikuma 14. pants aizsargā tikai īpašumu, bet pieļauj tā atsavināšanu "vispārības labā." Tikai atsavināto vērtību jākompensē. Bet 15. pantā ir virsraksts: "Pārveidošana sabiedriskajā īpašumā," kur norādīts, ka drīkst "sabiedriskot zemi, dabas bagātības, ražošanas līdzekļus, tai skaitā arī kredīta un apdrošināšanas iestādes." Pēdējā laikā pieaug to banku skaits kuros ir valsts līdzdalība pašu kapitāla veidošanā un valsts īpatsvars kapitāla veidošanā tajās palielinās.
Tas nozīmē, ka no vēstures esam mācījušies un vajag vēl turpināt mācīties. Kad ASV valdīja Ronalds Reigans un Anglijā Margarete Tečere, tur pāri vēlās ekonomikas, tautsaimniecības "deregulēšanas," vai "brīvlaišanas" vilnis. To tagad jāatgādina, visiem, ka nevar ticēt tiem, kas sludina, ka kaut kur pasaulē var ilglaicīgi, stabili darboties valsts neregulēts, brīvais tirgus.
Var konstatēt, ka zaudēta ir agrākā ticība, ka kaut kas tāds vispār nebūtu iespējams. Tāpat zudusi cerība, ka kaut kur uz pasaules ir tāds centrs, kāda institūcija, galva, kas spējīga saprast un novērtēt finanšu krīzes apmērus un sekas.
Nav vairs iepriekšējā pārliecība par ekonomikas elites kompetenci un uzticamību, tāpat, kā nav spēkā tēze, ka ekonomika valda pār politiku. Šīs attiecības tagad apgriežas otrādi. Iepriekšējais pieņēmums, ka tirgus ekonomika var dzīvot pati par sevi un tirgus automātiski vada pats sevi - nekad vairs nebūs spēkā.
Maldīgs izrādījās priekšstats, ka sociālisms ir vēsturiski iznīcināts. Vācu iemīļotā sakāmā "Lieber tot, als rot" vietā, (labāk beigts, nekā sarkans) tagad menedžeri runā otrādi: "Labāk sarkans, nekā beigts." - Tagad caur vaimanām, finanšu kapitāls pats pieprasa savu nacionalizāciju (sabiedriskošanu).
Grīļojas stabilā superlielvara - ASV, un tās izsauktais neprāts Irākā un Afganistānā, valda arī Ņujorkā. Apšaubāms ir pieņēmums, ka Ķīna grib iznīcināt ASV. Ķīniešiem pašiem tagad ir tik daudz dolāru, ka viņiem ir ASV jāizglābj. Iznāk apgriezti - aizbilstamais kļuvis par aizgādni.
Izplēnējis ir mīts par Volstrītu, ka šis "finanšu kapitāla Vatikāns" ir nekļūdīgs. Tāpat izgaisusi dogma, ka globalizācijai vajag "brīvu izplatību". Tagad šis tēzes aizstāvis "neoliberālis" ir drīzāk lamu vārds, nevis pagodinājums.
Sabrukusi ir tēze, ka "plēsoņu" kapitālisms nepadodas dresūrai - mēs redzam, tam ir krātiņš praktiski jau uzbūvēts.
"Kazino kapitālisms," ir sabrucis, tā spēlmaņi - "azartisti" padarījuši ekonomiku par drupu kaudzi. Līdz ar to mainās priekšstats par smalko "zelta" aristokrātiju. Baņķieris vairs neder kā tālredzīga, aukstasinīga stratēģa piemērs, bet tikai kā "b(g)anksters."
Nav cerību, ka baņķieri spēs katastrofā saglabāt seju - atzīs savas kļūdas un trūkumus. Tāpēc muļķīga ir politiķu naivā paļāvība pret baņķieriem, kuri izrādījās, ka nepārvalda, nezina pat savas grāmatas.
Un smagi vīlušās ir investīciju bankas, kuras spēlēja tikai ar lielu naudu, bet ignorēja mazos ieguldītājus. Šo investīciju baņķieru karjera, kas sevi iztēlojās par visuma valdniekiem un iztēloja sevi par pirmā lieluma zvaigznēm- kā, piemēram estrādē Maikls Džeksons, ir bankrotējusi.
Vācijas plašās aprindās ir zudusi ticība Vācu Bankas prezidentam, (Jozefs Akermans), kurš tik vien spēja, kā tikai sarūpēt sev vēl 14 miljonus eiro gada algu, bet nespēja to attaisnot un pārvaldīt valsts finanses. Šinī jomā viņš nav vientuļš. ASV investīciju Bankas "Lehman Brothers" prezidents, bankai bankrotējot, pakampa kā atalgojumu 160 miljonus dolāru. Kaut kas tik saprotami mīļš un pazīstams, no Latvijas mērogā gan nedaudz mazākiem piemēriem…Mūsu ierēdņu patvaļa sevis ikmēneša prēmēšanā, neierobežota patvaļa, noslēdzot nelikumīgos "vadības līgumus," organizējot "zemeņu kūku" degustāciju, apšaubāmus komandējumus, apšaubāmus konsultāciju līgumus un citus.
Šeit blakus visā kailumā parādās baņķieru alkatība, nosakot, arī to, ka peļņas mērķis Vācu Bankai ir - 25%. Tā vietā peļņa varēja būt arī pavisam pieklājīga, piemēram - 10%.
Šo fonu nostiprina arī citi paraugi. Tāpēc liekas, nav jābrīnās, ka Londonas Investīciju Bankas baņķieris (Anshu Jain), dzimis indietis, kļūst par Vācu Bankas šefa (Josefs Akermans) sekotāju.
Arī Anglijas bankām rūgtais krīzes kumoss nepagāja garām. Iepriekšējo dienu baumas radīja naudas un akciju kursu problēmas visām bankām. Skotijas Karaliskā Banka vien pazaudēja vairāk nekā 80% savas tirgus vērtības. Anglijas valdība vienā naktī izlēma, ka jāsniedz savām bankām palīdzību. Anglijas banku glābšanas "naudas maiss" satur pavisam 500 miljardu mārciņas- (635 miljardu eiro). To visu apmaksā valsts iedzīvotāji, tāpēc mums, Eiropas pilsoņiem vajadzētu būt solidāriem un mums būtu pienācis laiks morāli nosodīt vainīgos un noraidīt pieņēmumu, ka finanšu menedžeri nebūtu atbildīgi par radītajiem miljardu zaudējumiem.
To būtu jāprasa no visiem atbildīgajiem, lai atjaunotos labais priekšstats un ticība menedžeriem, ekonomikas vadītājiem, asociācijām un lobistiem. Diemžēl daudzi no tiem vadītājiem, līdz šim, par nožēlu, izrādījās bezpalīdzīgi, klusējoši vienaldzīgie.
Sabrukusi ir tēze, ka Kanclere Angela Merkel "domāja visu no beigām" - zināja kas nāca, un zina kas nāks. Sabrukusi Berlīnes-Parīzes ass. Vācijas kanclere iegāja krīzē nacionālā vientulībā, nevis no Eiropas.
Sabrukusi un nav vairs modē nosodījumu un zākāšanās klišeja, ka Oskaram Lafontenam nekad nebija taisnība, kad viņš gribēja regulēt finansu tirgu jau 1999. gadā.
Sabrucis ir mīts par pretriska garantiju visspēcību, nodrošinājuma fonds tās aprija, no bankām vairs nesaņēma naudu, bet gaidītās peļņas vietā, tagad jāsagremo zaudējumus. Sabrukusi ir biržu aprēķināmība, jo kas tanī ieiet, nevar zināt, kas ar viņu notiks.
Sabrukuši vecie naudas ieguldīšanas noteikumi. Ja piemēram, agrāk varēja- akcijas droši nopirkt, ļaut tām gulēt un tikai pēc gada palūkot, kas ar tām notiek. Sabrukusi vērtspapīru un sertifikātu maģija- skaidras naudas aizstājēji, norēķinu papīri, ir zibens ātrumā kļuvuši par konfeti.
Sagrauta ir vispār uzticība ķīlu zīmēm, kas agrāk bija pilnīgi droši ieguldījumi atraitnēm un bāriņiem, šodien tie riskanti. Sagrauta ir ticamība banku padomniekiem, viņu padomi no augšas, var pārvērsties par ieteikumu pārdot lūžņus metāla vietā.
Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka valsts prata izsargāt pilsoņus no bojātiem pārtikas produktiem, bet neizsargāja tautu no sasmakušiem sertifikātiem.
Sagrauta ir paļāvība uz vācu ierēdņiem, uz banku uzraugiem, kā kādreiz uz drošāko- stingrāko Vācijas Federālo Banku. Vācijas Prezidents (Horsts Koelers) trāpīgi izteicies, ka "kapitālisms nozīmē prast apieties ar risku." Bet mūsdienu finanšu žonglieri to nav pratuši. Pašreizējais vēstures posms pierāda, ka lielo naudas namu apsaimniekotāji un daži politiķi ir vēl bezpalīdzīgi, kā augšpēdus nokritušas vaboles un neizrāda vajadzīgo, saprātīgo pretdarbību krīzei. Mežonīgajam "vilku kapitālismam" jāveido no valsts likumiem būvēts krātiņš. Vācijas sociālajā tirgus saimniecībā paredzētie pamatprincipi ir atslābuši, ja sabiedrība nonākusi spīlēs. Vācijas "sociālās tirgus saimniecības" pamatprincips bija iespēju vienlīdzība, ko tirgus pats automātiski nenodrošina. Tāpēc valsts uzdevums radīt apstākļus, lai nodrošinātu faktisku iespēju vienlīdzību. Tā ir galvenā, būtiskā atšķirība no liberālās tirgus saimniecības piedāvājuma.
Faktiskās iespēju vienlīdzības principu galvenās sastāvdaļas būtu:
Pirmkārt garantēta taisnīga, vienlīdzīgas konkurences sistēma, kas izslēdz varas koncentrāciju un izstumšanu no tirgus, negodīgas prakses rezultātā.
Otrkārt- veselības un izglītības sistēma nodrošina pilnībā pieeju šiem pakalpojumiem, neatkarīgi no ienākumiem. Tikai cilvēks ar labu veselību un izglītību var pilnvērtīgi piedalīties saimnieciskajā dzīvē.
Treškārt- jāaizstāv individuālais darba spēka piedāvātājs, attiecībā pret darba devēju, tāpēc ieviešamas kolektīvās algu apspriešanas, kolektīvie līgumi darba tirgū.
Ceturtkārt- visiem reģioniem, to iedzīvotājiem, jābūt vienlīdzīgām iespējām veidot savu dzīvi. Jācīnās pret lielu aglomerātu veidošanu un jāattīsta reģionus.
Ir vērts pievērsties, cik droša ir valsts pakalpojumu privatizēšana un kā labā tas viss notiek: elektroenerģija, ūdens, atkritumi, dzīvokļi, aizvien vairāk, viss tikai privātās rokās. Pieredzētajām starptautiskajām kapitāla avantūrām, vajadzētu likt politiķiem par to padomāt. Katru dienu laikraksti ziņo par, aizvien jaunām pazīmēm, kas apstiprina, ka arī sīko, bet alkatīgo un nekompetento ierēdnīšu mūs valstī netrūkst. Dažbrīd liekas, ka viņu kļūst aizvien vairāk.
" Tirgus diktatūra ir mirusi," bargu spriedumu izsaka Francijas prezidents (Nikolā Sarkozī). "Pasaules finanšu krīze ir liecība tam, ka brīvā tirgus ideoloģija ir diskreditēta un ekonomikai ir vajadzīga spēcīga valsts intervence, lai tā varētu sekmīgi funkcionēt." Grūti apstrīdēt šo secinājumu…
Jānis Leja, žurnālists