Labdien! Mans stāsts ir droši vien tāds pats kā daudziem... Jau labu laiku apsveru domu par aizbraukšanu no Latvijas, lai varētu nodrošināt iztiku sev un dēlam (12 gadi), nedomāju viņu atstāt Latvijā vienu, jo mums neviena vairs nav, tikai mēs abi.
Lūdzu, palīdziet ar darbu, lai varētu šeit palikt (40)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pie tādas domas nonācu tad, kad pavasarī paliku bez darba un vēl līdz šim laikam to nespēju atrast, jo manos 50 NEVIENAM darba devējam virs neesmu vajadzīga.
Laikam jau domā, ka es nevaru pastrādāt, ka man pietrūks spēka - nezinu, kāda ir viņu domāšana. Taču man no tā visa labāk nepaliek, jo, saņemot santīmus no tā sauktā bezdarbnieku pabalsta, esmu spiesta palikt bez maizes klaipiņa savam bērnam un man kauns viņam acīs skatīties un teikt, ka... man sirdi plēš asaras viņa acīs.
Nav jau tik viegli aizbraukt, bet ja savādāk vairs nevar - nu ko tad darīt??? Varbūt pēc mana raksta kāds cilvēks atrodas, kurš varētu man piedāvāt darbu un es tomēr varētu palikt šeit, kur esmu dzimusi un kur ir piedzimis arī mans dēls, tad atstāju redakcijas ziņā iedot manus datus. Saprotu, ka tādu cilvēku kā es ir daudz, bet ceru vēl uz kādu laimes stariņu! Cilvēki neaizbrauc prieka pēc, bet ir spiesti aizbraukt. Lai mums visiem veicas!
Ar cieņu - Laima.