Laikam būšu viens no pirmajiem, kas spējis rūpīgi izlasīt jauno grāmatu „Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki” un tagad var paust viedokli par tās secinājumiem. Varbūt grāmatas autoriem mans viedoklis nepatiks, taču teikšu tā – šī ir ļoti laba grāmata visiem tiem, kurus interesē patiesība, bet nepietiekami laba tiem, ko interesē nākotne.
Jā, grāmata sniedz pārliecinošu ainu – kā tas viss notika. Ļoti žēl, ka tāda netika uzrakstīta pēc Bankas Baltija kraha. Masa dokumentu, ļoti detalizēti apraksti, visas nejēdzības kā uz delnas. Nosaukti vainīgie un atbildīgie – ļoti, manuprāt, precīzi. Bet ir jautājumi, ko šī grāmata pēc būtības uzdod – bet neatbild. Varbūt tas arī nav tās uzdevums – grāmatai jābūt interesantai un saistošai. Šī tāda arī ir. Bet man svarīgāki šķiet jautājumi, kas no grāmatas izriet.
Lūk, svarīgākie no tiem. Kāpēc Latvijas pastāvīgā darba grupa finanšu krīžu novēršanas jautājumos nepieļāva iespēju, ka Latvijā problēmās vēl kādreiz var nonākt liela banka? Un kāpēc šī darba grupa joprojām ir slepena tāpat kā tās darba kārtība? Varbūt tāpēc, ka tā realitātē ne ar ko nenodarbojas? Krūmanes kundzei grāmatā ir izvirzīti ļoti nopietni apvainojumi. Latvijas galvenās banku uzraudzes klusēšana liek domāt, ka šie apvainojumi nav bez pamata. Vai tā ir – vai arī banku uzraugi cer, ka ar klusēšanu viņiem izdosies panākt, ka nepatīkamie fakti aizmirstas? Kā Finanšu un kapitāla tirgus komisija uzdrīkstējās atļaut bankai brīdī, kad par tās problēmām jau viss bija skaidrs, publiski neuzrādīt tās reālos zaudējumus?
Kā mēs varam uzticēties savai valstij, ja tajā vajadzības gadījumā tiek neievērotas viselementārākās likumdošanas prasības finanšu informācijas publiskošanā un nesagrozīšanā? (Šis jautājums jo aktuālāks kļūst brīdī, kad Krūmanes kundze aģentūrai BNS svaigi ir paziņojusi: „Par „Parex bankas” sliktajiem aktīviem riski būtu jāuzņemas ne tikai valstij, bet gan visiem akcionāriem, tostarp kritiski izskatot apliecinājumus par bankas finansiālo stāvokli, ko sniedza bijušie akcionāri un bankas vadība.”)
Kā Latvijas valdība uzdrīkstējās pieņemt miljardu vai pat vairāk latu izmaksājušu lēmumu, ja, kā izrādās, tās rīcībā bija ārkārtīgi niecīga informācija par situāciju? Ja, kā grāmatā aprakstīts, Latvijas banka tiešām spēja uzrakstīt tikai nepilnas divas lappuses ar vidusskolnieka cienīgu tekstu – kāpēc neatradās politiķi, kas pateiktu, ka ir vajadzīga nopietna analīze? Kāpēc joprojām noslepenoti ir audita rezultāti par Parex bankas stāvokli pirms pārņemšanas? Vai ne tāpēc, ka izrādītos – bankas stāvoklis bija pilnīgi citādāks, nekā tika apgalvots publiski, un noteiktas amatpersonas to ļoti labi zināja?
Kāpēc Ivaru Godmani neviens nav saucis pie atbildības par to, ka viskritiskākajā brīdī viņš atļāvās televīzijā paziņot, ka varbūt banku slēgs, bet varbūt neslēgs, un tā tieši veicināja milzīgu summu aizplūšanu no bankas? Kāpēc Slakteris un Bičevskis nesaprata, ka Karginam un Krasovickim nav citas iespējas kā banku atdot valstij? Kāpēc viņi šo situāciju neizmantoja Latvijas valsts labā – un kāpēc Bičevskis joprojām ieņem tik augstu amatu Finanšu ministrijā? Ko vēl šis ierēdnis var sastrādāt?
Šie ir jautājumi, uz kuriem atbildes mums ir jāprasa un jāprasa, kamēr tās tiek saņemtas. Citādi nekad un nekas šai valstī nemainīsies un mēs turpināsim maksāt par citu sastrādāto.
Martins Talers
