Aizbraucu no Latvijas pirms pusgada. Arodvidusskola bija pabeigta, ļoti vēlējos studēt augstskolā, bet tālāk mācībām naudas vienkārši nebija. Darbu arī nevarēju atrast. Vecākiem uz kakla sēdēt nevēlējos. Nāca piedāvājums braukt uz ārzemēm. Braucu prom ar smagu sirdi, jo viss, kas tuvs un mīļš, palika Latvijā.
Sākums svešumā nebija viegls - skumu pēc mājām, strādāju fabrikā. Bet bija gandarījums, jo par saņemto algu varētu ne tikai atļauties normāli dzīvot šeit, bet arī atbalstīt savu naudas grūtībās nonākušo ģimeni Latvijā.
Pēc neilga laika atradu citu darbu, un drīzumā sākšu mācības universitātē. Protams, tas viss nāca ar pūlēm un lielu gribasspēku, jo šeit nekas nekrīt no gaisa un uz paplātes arī netiek pasniegts. Nācās sastapties ar daudziem latviešiem, kuriem aizbraukšana ir bijusi vienīgais variants, kā izdzīvot un pabarot savu ģimeni.
Daudzi mani draugi bija tādā pašā situācijā - nevarēja atrast darbu Latvijā, studijām naudas nebija, tāpēc tagad dzīvo ārzemēs. Īstenībā jau žēl, ka jaunatne, kas ir Latvijas nākotne, savu dzīvi saista ar ārzemēm. bet katram jau dzīve uz šīs pasaules ir tikai viena un gribas to nodzīvot, izmantojot visas iespējas.
Lai vai kā, Latvija ir mana dzimtene, manas mājas, un nekas to neizmainīs.
Vēlu veiksmi gan palicējiem, gan aizbraucējiem.
Zane
