Pusgadu strādāju, klausoties solījumos, domājot, ka katram var būt grūti laiki, bet vienmēr pēc melnās svītras nāk baltā svītra un viss nokārtosies. Bet šis gadījums nebija tas. Nekas nemainījās, un pamazām sāku runāt ar vietējiem, runāt par darba iespējām, bet iesākumā neveiksmīgi. Tā nu turpināju ciesties un pievērt acis uz to, kā īstenībā ir.

Un tad pēkšņi kādā dienā viss sagriezās ar kājām gaisā... Nedēļas laikā uzradās trīs piedāvājumi. Viens no tiem bija iet strādāt kā parastam strādniekam, bet divi ar interesi sadarboties celtniecībā kā ar juridisku personu. Tā nu radās problēma, kā lai izveido uzņēmumu no nekā, kad kabatā ir tikai graši... Bet izskatās, ka tiešām melnai strīpai bija pienācis gals un atradās risinājums. Tā nu tika izveidots SIA un sākās darbs patstāvīgi. Iesākumā bijām trīs cilvēki, bet tad pierādījās latviešu savtīgums... cilvēks, kas neko nebija darījis, lai nonāktu tur, kur bijām, sāka pieprasīt līdzvērtīgu daļu, lai gan viņam pat valodas zināšanu nav un visu darbu plānošana, meklēšana notika bez viņa, kamēr viņš mierīgi gulēja mājās. Tā nu nācās palikt tikai divatā. Ziema, kā jau visiem zināms, celtniecībā tas ir klusais periods, un darbi iet uz priekšu mazos apmēros. Vēl arī slavenā globālā sasilšana... kur tā ir? Dāniju klāj sniega sega, un visu laiku ir sals. Tad nu arī darbi apstājas pilnībā. Bet šis laiks tiek izmantots lietderīgi un tiek veidoti jauni kontakti ar domu par nākotni, meklēti jauni projekti. Tā nu pamazām kaut kas kustas.

Bet galvenais stāsts nav par to... Lai gan daudz laika pavadu ārpus Latvijas, tomēr es nespēju bez tās dzīvot. Daudzi draugi ir izbraukuši, ekonomiskā situācija valstī ir pabriesmīga, bet... Tā ir mana dzimtene, un es to vienalga mīlu. Un dzīvot es nevēlos nekur citur kā tikai Latvijā. Pa šo laiku esmu sastapis lielisku meiteni Latvijā, ko mīlu no visas sirds un redzu, ka viņa ir tā, ar ko veidošu savu nākotni. Katru reizi kad man jādodas projām, ir tāda sajūta, ka man tiek atņemta puse no manis, jo zinu, ka ilgi viņu neredzēšu. Un tas morāli grauj, bet tajā pašā laikā palīdz, liek doties uz priekšu un darīt. Darīt, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties mājās; mājās, kur tevi gaida un mīl.

Es nespēju iedomāties savu dzīvi ārzemēs, tur strādāju ar domu, ka ir jāiekrāj neliels kapitāls, lai varētu pēc tam sākt savu mazu biznesiņu šeit pat Latvijā - savās mājās. Un tikai nesakiet, ka Latvijā tas nav iespējams. Ja negrib neko darīt, tad arī nav iespējams. Lai kaut ko sasniegtu, par to ir jācīnās, nevis jāsēž, rokas klēpī salikušiem, un jāraud par to, cik slikti ir.

Es nesaprotu tos cilvēkus, kas noniecina Latviju, kas aizbrauc uz neatgriešanos. Nesaprotu. Tajā pašā laikā nenosodu. Katram ir dota izvēlē dzīvot, kā viņš to vēlas. Mana izvēle ir pēc iespējas ātrāk atgriezties Latvijā un būt laimīgam šeit ar savu mīļoto, dzīvot šeit, veidot ģimeni, strādāt šeit - strādāt pašam, nevis vergot ārzemju uzņēmumiem, kas Latvijas iedzīvotājus izmanto kā lēto darbaspēku.

Latvietis