Parasti portāliem nerakstu un ar savām pārdomām iepazīstinu tikai savus tuvākos, bet šovakar redzētais mani tā pārsteidza un samulsināja, ka nespēju klusēt un pastāstīšu arī citiem.
Šovakar, kā jau katru sestdienas vakaru, devos mājās no darba nedaudz agrāk. Nācu pa ierasto maršrutu un lielā noguruma dēļ daudz neskatījos apkārt. Ja arī skatījos, tad tikai tik daudz, lai neiekāptu peļķēs.
Pēkšņi mans skatiens apstājās pie kāda vīrieša, kurš ielas malā krāsoja ceļa zīmes stabu. Ieskatījos vērīgāk - vīrs neizskatījās no ceļu uzturēšanas kantora un arī ceļazīme bija pie kāda privāta stāvlaukuma. Tas labi, atvieglojumā nopūtos, vismaz netērē lieki manu nodokļu naudu!
Taču pindzele pa ceļazīmes kātu kustējās sparīgi!
Laikam onkulis cerēja, ka paspēs izvairīties no sniega, ko aumaļām putināja sejā.
Domāju, varbūt kāds jauns čalītis izdzīts kaut ko nokrāsot. Nē, izrādās vīrs ar sirmiem matiem un krunkainu seju. Viņam jau nu vajadzēja zināt, ka šādā mitrumā un it īpaši putenī krāsa ilgi neturēsies.
Un, lai gan viņš stāvēja zem laternas, laukā vēl bija pamatīga krēsla.
Gandrīz vai gribas rīt noiet atkal gar to viņa ceļazīmi un apskatīties, kā viņa krāsojums izskatās dienas gaismā. Tikai žēl, ka rīt brīvdiena un uz darbu neeju. Līdz ar to putenī krāsoto varēšu aplūkot tikai pirmdien...
