День Победы, как он был от нас далёк,
Как в костре потухшем таял уголёк.
Были вёрсты, обгорелые, в пыли, —
Этот день мы приближали как могли.
Припев:
Этот День Победы
Порохом пропах,
Это праздник
С сединою на висках.
Это радость
Со слезами на глазах.
День Победы!
День Победы!
День Победы!
Дни и ночи у мартеновских печей
Не смыкала наша Родина очей.
Дни и ночи битву трудную вели —
Этот день мы приближали как могли.
Припев.
Здравствуй, мама, возвратились мы не все…
Босиком бы пробежаться по росе!
Пол-Европы прошагали, пол-Земли, —
Этот день мы приближали как могли
1. Latviešu brīvprātīgais leģions bija tiešā SS pakļautībā, bet tas notika tikai tāpēc, lai nepārkāptu Hāgas līgumu (SS - itkā nebija militara organizācija).
2. II Pasaules karš bija milzīga traģēdija visai pasaulei kā arī Latvijai un ir jāsaprot arī jebkuru cilvēku kurš ir karojis Sarkanās armijas rindās par savu dzimteni, ka redzot (tomēr SS leģiona) piemiņas dienu viņam ne pārāk labi ap dūšu paliek.
Es domāju, ka korektāk būtu šo dienu svinēt kā "II Pasaules karā kritušo Latviešu piemiņas diena", arī sarkanās armijas rindās karoja Latvieši un arī karoja par savu dzimteni, tā pat kā Latviešu Sarkanie strēlnieki - kuri izcīnīja Latvijai neatkarību.
Mans vecvectēvs bija leģionārs un cīnijās par Latvijas brīvību pret padomju okupantiem, un viņam neinteresēja ne tur ebreju jautājums ne nacisti, ne tur vel kautkādas absurdas lietas par ko iestājās hitlers. Cīnijās par tiesībām dzīvot savā valstī, vaitad tas ir par daudz prasīts?
Kāpēc tad Lasītājs anonīms? Ja jau viss tik argumentēti un salikti pa plauktiņiem, tad savu viedokli vajag ar savu vārdu aizstāvēt. Citādi tas ir stulbums un viss zaudē ticamību...
Jebkurā gadījumā, Leģionārus uzskatīt par esesiešiem ir tas pats kas visus Padomju robežsardzē dienējušos uzskatīt par NKVDšņikiem; čekistiem vai KGBešņikiem, atkarībā no laika perioda.