Beidzot pārcēlos uz turieni un, ieejot iekšā, pilnīgi asaras no laimes sariesās acīs. Nepagāja i mēnesis, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī. Tā kā līdz šim stāvoklī nekādi palikt nesanāca, likās, ka esmu vislaimīgākā visā pasaulē... Gāja laiks, bija piektais grūtniecības mēnesis, kad sākās vēlā toksikoze, kas nozīmēja, ka jāņem slimības lapa un jāsēž mājās, lai pasaudzētu sevi un arī bērniņu. Protams, nevajag atzīmēt, ka slimības lapu apmaksā tikai tad, kad tā ir slēgta un vēl pāris nedēļas pa virsu. Gāja dienas, nedēļas, un naudas ne santīma... un vēl vīrs pazaudēja darbu. Pēc mēneša makā pat ne santīma, ledusskapis tukšs... Bet man kā grūtniecei ir kaut kas jāieēd, vismaz maizes kumoss... ne sevis dēļ, bet bērna dēļ. Vēl klāt nāca spiediens no bankas, jo sāka veidoties parāds. Un tā sākas mana kredītu epopeja - viens kredīts, otrs, trešais... Atnāca jūnijs un līdz ar to noslēdzās viena slimības lapa un tika atvērta jauna... dekrēta. Saņēmu pirmsdzemdību naudu - tā bija ap diviem tūkstošiem un praktiski visa nauda aizgāja kredītu apmaksai. Jau jūlijā savā dzimšanas dienā atkal mājās tukšums.

Tagad pastkastītē jau nāca krietni lielāka čupa ar papīriem. Jau redzot pastnieci, man trīcēja rokas un kājas, galvā griezās drausmu domas... Pienāca laiks, kad banka izsauca mani uz pārrunām. Kad es iesvempos iekšā ar savu uzpampušo organismu, bankas darbinieks tikai izdvesa: "Nelaikā jūs izsaucām..." Sākām pārrunas par to, ka man ir parāds par kredītu. Uz to es lūdzos, lai ļauj man dzemdēt bērniņu un viss būs kārtībā. Uz ko sekoja jautājums: "Nu cik jums laika vajag? Dodam laiku līdz 1. septembrim."

Atvieglota izgāju no bankas un domāju, ka vismaz šeit viss ir nokārtots. Un atkal, iet laiks, bet dzemdības kā nesākas, tā nesākas... Un vēl klāt problēma, ka vairs sevi panest nevarēju. Un domas, lai tikai līdz septembrim dzemdētu... un kad jau tuvojās augusta otrā puse, izsaucu ātro palīdzību. Izsaucu, jo zināju... nojautu, ka taisīs ķeizargriezienu. Var pateikt, ka sasodītās bankas dēļ biju spiesta uz šitādu vājprātu, lai septembrī varētu sākt rosīties un maksāt kredītus. Kad bērnam bija divas nedēļas, es jau strādāju divos darbos, kur kopsummā saņēmu pāri tūkstoš latiem... divas nedēļas trakā dzinulī, toties pārējās divas nedēļas pilnīgi brīvas. Varēju nodarboties ar savu gadu veco bērnu, atpūsties un darīt, ko gribas, - staigāt pa veikaliem, ņemt no plauktiem to, ko sirds vēlas... neskatoties, kurš produkts ir lētāks. Parasti iepirkos Stockmann vai Rimi. Vēl saņēmu ap 400 latiem bērna kopšanas pabalstu, tāpēc kopā ar divām algām un "haltūrām" kopā sanāca ap 2000 latiem mēnesī. Ar kredītiem viss bija kārtībā...
Un tad krīze... es bez darba, vīrs atkal bez darba, un banka, kura izteica palīdzību tikai uz trim mēnešiem (kaut gan tā nebija palīdzība, bet pilnīga putra un birokrātijas vājprāts).

Dzīvokli atbrīvoju, atgriezos atpakaļ vecajā dzīvoklī, kur māte dzīvoja, un katru nakti, ejot gulēt, aizveru acis un sākas domu karuselis - kas būs? Cik būs jāatmaksā bankai? Un tad es kā Skārleta "Vējiem līdzi" saku sev: "Šodien par to nedomāšu. Domāšu par to rīt..." Un atnāk rītdiena, atkal vakars, un atkal es sev to atkārtoju... Vājprāts!

Gita