Mūsu stāsts ir līdzīgs simtiem un, iespējams, tūkstošiem citu, tomēr ilgāk sevī to turēt nespējam – tas skar ne vien mūsu intereses, bet arī mūsu bērnu, vecāku un sabiedrības kopumā intereses un nākotni.

Jau gadiem veidojām biznesu. Strādājām, guvām ienākumus, peļņu, maksājām nodokļus un attīstījām uzņēmējdarbību. Nekas neliecināja, ka tuvākajā nākotnē mūs var skart ārkārtas situācija, negaidīta krīze un pazudinājums. Pirms vairākiem gadiem arī mēs, kā daudzi citi, uzņēmāmies kredītsaistības - iegādājāmies māju, to labiekārtojām, radījām labvēlīgus dzīves apstākļus saviem bērniem, turpinājām attīstīt biznesu. Ieķīlājām AS „Parex banka” mājokli kopā ar zemi un personīgi galvojām ar visu to, kas mums bija, nākotnes vārdā.

Pienāca 2009.gada jūnijs. Valsti bija pārņēmusi krīze, veidojās un turpināja pieaugt bezdarbs, uzņēmējdarbība apstājās. Neapšaubāmi, finansiāla nestabilitāte piemeklēja arī mūs, lai gan līdz tam uzņemtās saistības bijām pildījuši godprātīgi.

Par pārejošām kredīta atmaksāšanas grūtībām nekavējoties informējām AS „Parex banka” kredītlietu atbildīgos speciālistus, apņemoties pēc iespējas īsākā laikā atsākt kredīta atmaksu, uz ko saņēmām pozitīvu apstiprinājumu un meklējām resursus saistību pienācīgai izpildīšanai. Informējām AS „Parex banka” arī par to, ka esošie maksājumu grafiki attiecīgajam laika posmam mums nav pieņemami un būtu pārskatāmi, uz laiku samazinot ikmēneša kredītu atmaksas maksājumus.

Pretī saņēmām pozitīvu attieksmi, tomēr rezultātā maksājumu grafiki pārskatīti netika, savukārt iespējas vasaras mēnešos dzēst saistības ikmēneša maksājuma pilnā apmērā mums nebija.

Vairākkārt vairāku mēnešu garumā vērsāmies bankā (nu jau bankā ar mūsu valsts kapitālu, ko veidojuši mūsu maksātie nodokļi) ar aicinājumu rast kompromisu un piekāpties iespējamam ikmēneša maksājumam atbilstoši mūsu ienākumiem, līdz atgūsim pilnvērtīgu maksātspēju, aizvien lūdzot apstiprināt jaunu maksājumu grafiku.

2009.gada novembrī atguvām iespēju daļēji segt kredītu maksājumus un vērsāmies AS „Parex banka” ar lūgumu sniegt informāciju par neatmaksāto saistību apmēru, norādot, ka esam gatavi ik mēnesi veikt maksājumus EUR 1000,- apmērā saistību dzēšanai, bet iespēju robežās arī lielākā apmērā.

Šoks pārņēma, saņemot atbildes vēstules 2009.gada decembra beigās – Kredīta līgumi esot izbeigti jau 2009.gada 14.jūlijā, par ko banka esot mūs it kā brīdinājusi jau 3.jūlijā. Kā un kādā veidā brīdinājusi? Kāda mērķa vārdā?! Mēs neesam saņēmuši nevienu brīdinājumu! Nevienu! Bet līgumu izbeigt nevar, ja neesam par to brīdināti līgumā noteiktajā termiņā! Turklāt maksājumi taču tikai teju sākuši kavēties! Par kādu brīdināšanu vispār ir runa, ja pati banka ir apliecinājusi smago situāciju valstī, pieņēmusi kā pašsaprotamu uzņēmējdarbības vides finansiāli grūto situāciju, pasūtījumu trūkumu un uzņēmumiem neatmaksāto parādu pieaugumu, neizmaksātās algas darbiniekiem, devusi savu piekrišanu atbalstīt mūs – kredītņēmējus, kredīta atmaksas grūtību risināšanā, nevis iznīcināšanā.

Izrādās, banka apzināti maldinājusi arī tiesu par brīdinājuma nosūtīšanas un iespējamās saņemšanas faktiskajiem apstākļiem, iegūstot sev vēlamo rezultātu un sev vēlamā apmērā. Bankas rīcībā bija pierādījumi un apliecinoša informācija, ka periodā no 2009.gada 2.jūnija līdz 25.oktobrim mēs atradīsimies Vācijas Federatīvajā Republikā. Turklāt bankas darbinieki personīgi sazinājās ar mums, kamēr atradāmies ārpus Latvijas robežām, telefoniski, lai apspriestu maksājumu saistību izpildi un iespējamās maksājuma grafika izmaiņas.

2009.gada jūlija beigās Nataļja atgriezās Latvijā un ieradās arī bankā, lai iesniegtu iesniegumu par ikmēneša maksājuma saistības atlikšanu. Banka nekādā veidā nebrīdināja par iespējamo kredīta līguma pārtraukšanu vai jau faktiski tobrīd pārtraukto līgumu, tieši pretēji, radīja iespaidu, ka ir ieinteresēta un atbalsta turpmāko sadarbību.

Jebkādas korespondences saņemšana mūsu prombūtnes laikā pašsaprotami nebija iespējama, turklāt jebkādi aicinājumi saņemt sūtījumu arī pēc atgriešanās Latvijas Republikā netika saņemti.

2009.gada 22.decembrī AS „Parex banka”, atbildot uz mūsu 2009.gada novembra neatmaksāto kredītsaistību atlikuma apmēra precizēšanas iesniegumu, raksta, ka mūsu pamatparādam EUR 209031,45 pieskaitīti jau nokavējuma procenti pamatparāda apmērā EUR 209031,45 un līgumsods EUR 777,07! Pāris mēnešu laikā mūsu saistības ir sasniegušas EUR 418839,97, tas ir, pieaugot vairāk nekā divas reizes! Par ko un kāpēc? Kur paliek tiesiskā paļāvība, samērīgums un taisnīgums? Par ko mēs tiekam tik nesamērīgi sodīti?

Esam nonākuši neapskaužamā situācijā.

2009.gada novembrī nolīgām profesionālus juristus no juridiskā biroja SIA „FERRUM” Miera ielā 19-34, kas mūsu vārdā sazinājās ar AS „Parex banka” un tikās, lai apspriestu un risinātu mūsu uzņemto kredītsaistību izpildīšanas noteikumus, nesamērīgos procentus, līgumsodus un turpmāko iespējamo sadarbību. Kredītspeciālists nepārprotami paziņoja, ka bankas jaunā politika pret kredītņēmējiem esot piedzīt parādus bez žēlastības un bez kompromisa, bez jebkādas pretimnākšanas, savukārt diskusijām nebūšot kredītņēmējam vēlamo seku.

2009.gada 21.decembrī atkārtoti vērsāmies bankā ar lūgumu rast iespēju izveidot maksājuma grafiku ar ikmēneša maksājumu EUR 1000,-, atcelt nesamērīgos procentus un līgumsodus, lūdzot nesākt nekādu tiesvedību, jo bijām un esam gatavi maksāt labprātīgi, bet, lai to darītu, bija un ir nepieciešams juridiski saistošs dokuments, ka banka piekrīt citādam maksājumu grafikam vismaz krīzes pārejas periodā. Kredīta līguma noteikumi nepārprotami šādu iespēju paredzēja. Jebkurā gadījumā īpašuma atsavināšana nebija un nav lietderīga, jo, iestājoties globālajai krīzei, kas skārusi arī Latvijas tirgus apstākļus un dalībniekus, ieķīlātā īpašuma vērtība ir ievērojami samazinājusies un, to realizējot, nevar iegūt līdzekļus saistību pilnīgai dzēšanai, vien radīt vēl nesamērīgākas un nepārdomātas sekas sev un kredītņēmējiem.

Pēc tikšanās ar SIA „FERRUM” juristiem un pēc mūsu 2009.gada 21.decembra vēstules 2009.gada 28.decembrī banka pēkšņi „atgādināja”, ka esot „tiesīga vienpusēji izbeigt” (nevis ir izbeigusi) kredīta līgumus un prasīt pilnīgu kredīta atmaksu pirms līgumā noteiktā termiņa, paziņojot mums 7 dienas pirms līgumu izbeigšanas, un vērst piedziņu uz ieķīlāto īpašumu – mūsu vienīgo mājokli, prasot saistību bezstrīdus piespiedu izpildi. Rodas jautājums - kādēļ banka veido tik krasas pretrunas – te paziņo, ka līgumi ir izbeigti, bet rindkopu tālāk, ka tie „var” tikt izbeigti?! Vai tās ir apzinātas un pārdomātas prettiesiskas darbības kredītņēmēja faktiskā stāvokļa pasliktināšanai, morālai un materiālai iznīcināšanai? Vai valsts finansēta banka savā darbībā apzināti izmanto kredītņēmēju maldināšanu un prettiesiskas parādu atgūšanas metodes, ja vienā vēstulē apraksta divas juridiski pretējas saistību sekas?

Šajā pašā vēstulē šī pati banka uzaicina mūs (vai attiecīgi SIA „FERRUM” juridisko biroju kā mūsu pilnvaroto pārstāvi) ierasties bankā, lai apspriestu mūsu iesniegumu par maksājumu grafiku maiņu un izskatītu mūsu lūgumu par ikmēneša maksājuma samazināšanu kredīta saistību dzēšanai līdz EUR 1000,- apmēram.

Iepriekš precizējot laiku ar bankas juristi I.Krastiņu, 2010.gada janvārī ieradāmies bankā. Taču mūs sagaidīja kārtējais pārsteigums - tikšanās no bankas puses bija vērsta vienīgi uz mūsu pazemošanu, nevis produktīvu sarunu risināšanu. Mūsu izteiktais piedāvājums par saistību labprātīgu izpildīšanu nolīgtajos termiņos ar grozītu maksājumu grafiku tika izsmiets un rupji noniecināts, savukārt mēs paši – personīgi pazemoti. Mūsu centieni rast abām pusēm izdevīgu risinājumu, veikt maksājumus bankas pārstāvjus neinteresēja. Bankas uzaicinājums apspriest turpmāko sadarbību, kā izrādījās, bija tikai formāls (turpmākās tiesvedības īstenošanai) un rezultātā pazemojošs. Banka atteicās sniegt arī rakstisku atbildi uz mūsu lūgumu. Bankas attieksme pret patērētāju tiesībām izrādījās nožēlojama. Tātad pašos pamatos bankas izstrādātie līgumu noteikumi nav bijuši taisnīgi, ja šodien līgumos atrunātajam nav izmantojuma un patērētāja tiesības netiek ievērotas.

Prātam neaptveramais ir tas, ka tieši šīs kredītiestādes pārstāvji un valsts amatpersonas jau kopš globālās krīzes, kas skāra arī Latviju, pašā sākumā masu medijos sludināja solījumus atbalstīt grūtībās nonākušos kredītņēmējus, radīja mums katram paļāvību un ticību demokrātiskām un tiesiskām vērtībām, taču solījumu nasta tikai pieauga. Iespējams, tikai šā gada pavasarī un tikai varbūt tiks apstiprināta valsts atbalsta programma kredītņēmējiem, kuri vienīgā mājokļa iegādei aizņēmušies no bankas naudu, kuru patlaban nevar atdot, taču mūsu ticība ir zudusi, jo realitāte, ko realizē valsts īpašumā esoša banka, skaidri apliecina valsts politiku kopumā. AS „Parex banka”, kur daļu īpašniece ir mūsu valsts, mūsu Latvijas Republika, taisnīgu procedūru un tiesisku procedūru īstenošanas principi izrādās sveši jēdzieni.

Šobrīd ir skaidri redzams, ka mēs – kredītņēmēji - no AS „Parex banka” puses esam apzināti maldināti par kredītu atmaksas problēmu risināšanas iespējām, par bankas pretimnākšanas iespējām un vēlmi rast produktīvu un saprātīgu, taisnīgu un samērīgu risinājumu kredītu atmaksai. Turklāt kredīta un ķīlas līgumu noteikumi satur rupjus patērētāju tiesību pārkāpumus, kurus izvērtēšanai esam nosūtījuši arī Patērētāju tiesību aizsardzības centram, savukārt par citiem bankas pieļautajiem pārkāpumiem un prettiesisko rīcību esam vērsušies attiecīgās banku pārraugošās un tiesībsargājošās institūcijās, visbeidzot pie Latvijas valsts kā bankas īpašnieces, cerot rast taisnīgu un saprātīgu risinājumu.

AS „Parex banka”, neņemot vērā mūsu piedāvāto risinājumu saistību labprātīgai izpildīšanai, neraugoties uz bankas darbinieku doto solījumu 2010.gada februārī rast iespēju pārskatīt kredīta atmaksas grafikus, 2010.gada 23.februārī vērsās Rīgas rajona tiesā ar pieteikumu par mūsu nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā, norādot, ka neesam atsaukušies uz bankas brīdinājumiem. Tas nozīmē, ka banka apzināti ir maldinājusi tiesu, jo šādi brīdinājumi mums nekad nav bijuši nodoti ne mutiski, ne rakstveidā, ko apliecina arī attiecīgu pierādījumu trūkums lietā. Tieši pretēji, kopš brīža, kad iestājās neparedzētas finansiālās grūtības kredīta dzēšanā, tika veiktas pārrunas ar bankas atbildīgajiem darbiniekiem par saistību izpildes atlikšanu vai ikmēneša maksājuma samazināšanu, bet nekādā gadījumā par līguma izbeigšanu. Bankas pieteikumā atspoguļotā informācija tiesai ir pilnīgā pretrunā ar faktiskajiem lietas apstākļiem, veiktajām pārrunām, iesniegtajiem dokumentiem un bankas sniegtajām atbildēm. Pieteikumu par parāda piedziņu ar līdzvērtīgi maldinošu informāciju AS „Parex banka” ir iesniegusi arī Rīgas starptautiskajā šķīrējtiesā.

Nu jau ik dienu, pārnākot mājās, mūsu ģimeni sagaida pārsteigums – mājas sētu, ēku un iekštelpas „rotā” zvērinātas tiesu izpildītājas Kristīnes Jansones paziņojums par nekustamā īpašuma izsoli, no kura skaidri izriet, ka izsolīts tiek mūsu īpašums – mūsu un mūsu divu mazo dēliņu vienīgās mājas. Vecākais dēls, kuram šobrīd ir tikai astoņi gadi, atgriežoties no skolas mājās kopā ar mums, pirmo reizi ieraugot izkārtnes, ātri tās aplūkodams, jautā: „Tēti, vai mums tāpat kā citiem bērniem skolā vairs nebūs māju, kur dzīvot?” Sirds apstājas. Un mēs nezinām, kā mazam bērnam izskaidrot pieaugušu un saprātīgu speciālistu - bankas darbinieku prettiesisko darbību sekas.

Ko gan banka iegūs, pārdodot mūsu vienīgo mājokli teju sešas reizes lētāk, nekā ir aprēķinājusi saistības? Vai valstij piederošas bankas politika ir iznīcināt un izputināt Latvijas ģimenes, kuras ir gatavas maksāt savas saistības labprātīgi un pienācīgi, šim krīzes laikam saprātīgā apmērā?! Kad vērsāmies bankā pēc kredīta, sniedzām tai patiesu informāciju par saviem ienākumiem, kredīta izmantošanas mērķiem. Banka izvērtēja visus iesniegtos dokumentus, kas pievienojami kredīta pieprasījumam, izvērtēja kredīta atmaksas iespējas ilgtermiņā un bija pārliecināta, ka uzņemtās saistības spēsim izpildīt. Tātad arī pati banka nebija rēķinājusies ar neparedzamu apstākļu iestāšanos, ar ko nerēķinājāmies arī mēs, taču bankai bija jābūt pietiekami rūpīgai, izvērtējot mūsu maksātspēju, un pietiekami rūpīgai, izstrādājot kredīta piešķiršanas noteikumus. Mēs kā patērētāji neesam apzināti radījuši kredīta atmaksāšanas problēmas, tās ir iestājušās neatkarīgi no mums - iestājoties nepārvaramas varas apstākļiem – valstiskai un globālai krīzei.

Ir jābūt lielai visatļautībai, lai AS „Parex banka” korporatīvo komunikāciju vadītāja Inga Saleniece publicētos, ka banka neverot ciet durvis klientiem, kas nonākuši finansiālās grūtībās, ka AS „Parex banka” izskata katra klienta lūgumu grozīt kredīta līguma noteikumus. Tiek meklēts labākais risinājums abiem. Līguma laušana un piedziņas sākšana uzskatāma par abām pusēm finansiāli neizdevīgāko problēmas risinājumu. Šādu lēmumu banka lielākoties pieņemot tikai tad, ja nav paredzama aizņēmēja spēja pildīt jebkādas restrukturizētas līguma saistības vai arī aizņēmējs izvairās no risinājumu meklēšanas un sadarbības ar banku.

Mūsu pieredze ir pietiekami skarba un dokumentāri pamatota, ka bankas publicētā informācija ir klaji nepatiesa, jo tās faktiskā rīcība ir kardināli pretēja publiskajā telpā paustajam „atbalstam”.

Kādā no savām vēstulēm AS „Parex banka” norāda, ka mēs esam „pieļāvuši” maksājumu kavējumus, tādēļ līgumattiecības ir izbeigtas. Tas ir absurds un pat neētisks arguments līguma vienpusējai izbeigšanai no valsts bankas puses laikā, kad valstī ir iestājušies nepārvaramas varas apstākļi, kas skāruši katru tās iedzīvotāju. Mūs nevar vainot ne uzmanības trūkumā, ne vispār vieglprātībā vai nolaidībā, jo izpildīšana nav notikusi tikai un vienīgi nepārvaramas varas dēļ. Mūsu saistību īslaicīga neizpilde ir saistīta tikai un vienīgi ar šķēršļiem, kuri nepakļaujas mūsu kontrolei, kurus līgumu noslēgšanas brīdī mēs nevarējām paredzēt, un, ievērojot visu rūpību, mēs nevarējām novērst globāla mēroga ekonomisko lejupslīdi un faktisko krīzes apstākļu iestāšanos valstī, kas negatīvi ietekmēja iedzīvotāju maksātspēju. Mūsu spēkos nav novērst krīzes radītās sekas valstī, bet mēs esam gatavi tās novērst mūsu saistību izpildīšanā pret banku, labprātīgi maksājot saistības līgumā paredzētajā termiņā. Pasaulē banku prakse liecina, ka, iestājoties nepārvaramas varas apstākļiem, līdzēji aptur saistību izpildīšanu līdz brīdim, kad beidzas nepārvaramas varas apstākļi. Diemžēl Latvijas valstij piederošo banku prakse ir gluži pretēja un kredītņēmēju iznīcinoša.

28.04.2010.  Latvijā tika prezentēts Pasaules Bankas Diagnostikas pārskats par patērētāju aizsardzību finanšu pakalpojumu jomā Latvijā. Šis pārskats Latvijā tika veikts saistībā ar ekonomiskās situācijas lejupslīdi un tiem izaicinājumiem, ar ko patērētāji ir saskārušies finanšu pakalpojumu jomā pēdējo divu gadu laikā – pārlieku lielo parādu slogu, grūtībām segt savas kredītsaistības, banku, ne banku un citu iesaistīto finanšu pakalpojumu sniedzēju praksi, kā arī strīdu risināšanas kārtību, kas pieejama patērētājiem. Lai ieviestu pārskatā izstrādātās rekomendācijas un uzlabotu patērētāju aizsardzības situāciju Latvijā, Pasaules Banka kopā ar finanšu pakalpojumu uzraudzībā iesaistītajām institūcijām, nozaru asociācijām, nevalstiskajām organizācijām u.c ir izstrādājusi Rīcības plānu. Kaut gan tajā ietvertās aktivitātes tiek diskutētas, plāna galvenais mērķis ir uzlabot patērētāju aizsardzības finanšu pakalpojumu jomā Latvijā.  Taču par kādu Rīcības plānu var būt runa, ja Latvijas valsts politika ir tendēta pretēju mērķu īstenošanai, ja tās īpašumā esoša kredītiestāde atklāti veicina maksātspējīgu Latvijas kredītņēmēju ekonomisko lejupslīdi, liedzot atmaksāt saistības ilgtermiņā, atbilstoši līgumu noteikumiem. Valsts īstenotā politika AS „Parex banka” liecina par vēlmi netaisni iedzīvoties uz kredītņēmēju rēķina, aprēķinot nesamērīgus procentus, līgumsodus, radot patērētājiem pārmērīgus zaudējumus, tādējādi, iespējams, cenšoties atrisināt pašas bankas finansiālās problēmas.

AS „Parex banka” ir valstij piederoša banka, kas šobrīd atgūst parādus, lietojot prettiesiskas metodes un apzināti maldinot tiesas, bet publiskajā telpā atklāti maldinot sabiedrību par savu atbalstu grūtībās nonākušajiem kredītņēmējiem. Tāda valsts bankas politika ir Latvijas valsti apkaunojoša un liecina par negodprātīgu valsts pārvaldi un bankas darbības uzraudzības kontroles trūkumu, tostarp bankas darbinieku patvaļīgu rīcību.

Mēs neatbalstām šādu parādu piedziņas politiku. Tā apkauno Latvijas vārdu pasaulē un pazemo Latvijas sabiedrību kopumā.

Patiesā cieņā,

Nataļja un Aleksandrs Ščerbakovi