Kas īsti ir slavenie Pokaiņi - mana pieredze (30)

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: TVNET lasītāja foto

Neparasta vieta ziemeļos, kur dzīvojuši gudri ļaudis, minēta jau sengrieķu rakstos. Šos rakstus papildina 11.gs. Brēmenes Ādama hronika, kur tiek stāstīts par rīta zemi, kur cilvēki no dažādām pasaules malām devušies pēc padoma un atgūt veselību. Pētījumos ir gūts apstiprinājums, ka rakstos minētā vieta ir Pokaiņi, un tā ir bijusi vērienīgas senais dziedniecības centrs.

Pieejamie raksti liek spriest, ka tagadējās Latvijas teritorijā senatnē dzīvojuši visizcilākie dziednieki pasaulē.

Kopumā sistēmas garums no Svētaiņu ezera rietumos līdz Tērvetei un t.s. Ceturtajiem Pokaiņiem aiz tās pārsniedz 40 km. Šajā sistēmā atrodas gan izcili enerģētikai, dziedniecībai noderīgas vietas, gan īpaši dziednieciski akmeņi, gan svēto rituālu vietas.

Kur ir Pokaiņi?

Pokaiņu mežs (500 ha platībā), par kuru visbiežāk tiek rakstīts un stāstīts, atrodas Naudītes pagastā, 14 km no Dobeles, braucot uz Īles pusi, garām pabraukt neļauj norāde vietā, kur ir jāiegriežas, lai nokļūtu pie ieejas Pokaiņos.

Interesants ir fakts, ka kopumā ir zināmi pieci Pokaiņi (!) un visi atrodas samērā netālu no Vecpokaiņiem (Pokaiņu mežs). Otrie atrodas mākslīgi veidota sena svētkalna – Krievu kalna pakājē. Dažas pārbaudes ļauj domāt, ka šo vietu, izmantoja meteoroloģisko apstākļu izmaiņai ziemeļaustrumos no Krievu kalna. Tai blakus atrodas akmens laikmeta dziednīca ar speciāli apstrādātiem dziedniecības akmeņiem.

Trešie Pokaiņi meklējami austrumos no Dobeles, Bērzes un Sesavas upju satecē. Bērze te met savdabīgu cilpu ap unikālu ģeoloģisku veidojumu, kura izcelsme ir pavisam neskaidra. Pagaidām to dēvē par Dobeles meteorītu, lai gan vairāki nopietni speciālisti visai kritiski izturas pret šādu vērtējumu. To varētu raksturot kā olveidīgu objektu ar apmēram kilometru lielu diametru. Pagaidām šo vietu uzskata par ģeoloģisku mīklu, kas var sagādāt lielus pārsteigumus. Daļa ģeoloģisko slāņu šeit sajaukti, citu trūkst. Šis it kā varētu būt lielākais Latvijā nokritušais meteorīts, bet nav nedz meteorīta bedrei raksturīgās apaļās ielejas, nedz vaļņa ap to.

Ceturtie Pokaiņi atrodas netālu no Tērvetes uz lēzena paugura. Tā ir augstākā vieta apkārtnē.

Piektie Pokaiņi meklējami rietumos no Jelgavas, nedaudz uz dienvidiem no Dorupes stacijas. Šis vārds saistāms ar pēdējos gadu tūkstošos ienākušu debesu dievības vārdu – Toru, kas atbilst mūsu Pērkonam – vienai no Dieva izpausmēm. Šie Pokaiņi neapšaubāmi saistīti ar senu bramaņu kalnu – Bramberģi.

Šīm piecām vietām piemīt paaugstināts bioenerģētiskais strāvojums, kas raksturīgs visām senajām senču svētvietām. Mēģinot savienot ar iedomātām līnijām uz kartes visus piecus Pokaiņus, šīs līnijas krustojas Krievu (Krīvu) kalna pakājē. Sagadīšanās? Varbūt jā, bet drīzāk jau ka nē, jo minēto līniju turpinājumi ļoti labi iekļaujas lielo svētvietu tīkla zīmējumā uz Latvijas kartes. Iepriekšējo gadu pētījumi liek domāt, ka dziednieciska nozīme bijusi visiem pieciem Pokaiņiem. Pastāv uzskats, ka šīs vietas cita citu papildinājušas.

Kas ir tik īpašs Pokaiņos?

Septiņdesmito gadu sākumā gan ASV Kosmiskajā centrā (NASA), gan PSRS Kosmisko pētījumu centrā vērtēja fotogrāfijas, kur fotografēti mikroviļņu starojumi. Tajās varēja vērot dziļas riņķveida struktūras. Visiespaidīgākā no tām ar 340 km diametru apņem gandrīz visu Latvijas teritoriju, tās centrs ir ap Pokaiņiem.

Pokaiņi tiek uzskatīti par senlatviešu civilizācijas svētcentru, par to liecina:

1) ievērojami citu zemju zinātnieku apliecinājumi, ka latvju garamantas pauž tik augstu morāli un ētiku kā nevieni citi seno rakstu pieminekļi. Turklāt dainu vecums ir apmēram 60 – 65 gadu tūkstoši, tātad tik sena ir arī latvju kultūra, civilizācija, valoda un tauta;

2) senindiešu, sengrieķu un citu seno tautu mīti par tālo zemi ziemeļos, kur valdījusi reti augsta gudrība. Daudzi sengrieķi raksta, ka savas zināšanas viņi ieguvuši no šīs zemes gudrajiem;

3) latvju garamantas pauž tik senas un būtiskas ziņas par Visuma rašanos, uzbūvi un sakarībām kā nevieni citi senie raksti;

4) lielās svētvietas, kuru ierīkošanai pārvietoti milzīgi zemes daudzumi – kopā miljoniem tonnu zemes – un no liela attāluma atgādāti simtiem tonnu smagi svētakmeņi, kas novietoti tieši svētlīniju krustpunktos;

5) lielās svētvietu sistēmas, kuras veidotas ar neticamu precizitāti. Uz vienām un tām pašām svētlīnijām desmitus, simtus un pat vairāk kā tūkstoš kilometru attālumā izvietotie objekti liecina par to, ka mūsu senči zināja metodes, kā plānot lielās sistēmas kopumā un kā precīzi noteikt nākamās ierīkojamās svētvietas atrašanās vietu.

Interesants fakts ir arī, ka uz viena un tā paša meridiāna kā Pokaiņi – 23°06’ austrumu garuma – Grieķijā atrodas ļoti nozīmīgas senas svētvietas – divi Apolona tempļi un arī Asklēpijas templis.

Gudrību un zināšanas tāltālā senatnē uz Grieķiju, kas tolaik vēl bijusi visai tumša zeme, aiznesusi Leta no letu zemes – t.i., latvju zemes (senais vārds lettland – letu zeme). Grieķijā Leta satikās ar augstāko dievību Zevu. No Zeva Letai dzima dēls Apolons un meita Artemīda. Māte Leta tiem nodeva savas zināšanas, un zeltmatainais Apolons grieķus apmācīja daudzās jo daudzās zinībās. Apolons grieķiem bija ievērojama dievība. Bijis zināms, ka viņš vasarās ceļojis uz savas mātes dzimteni.

Pāri Pokaiņiem iet visa Eiropas mēroga transkontinentālā ziemeļrietumu – dienvidaustrumu līnija Stokholma – Ventspils – Pokaiņi – Jonišķi – Minska – Erevāna un divas nedaudz mazāka mēroga līnijas. Pasaulē nav zināma otra tāda vieta, kur krustotos tik liela mēroga svētlīniju daudzums. Ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas sakrīt ar minēto svētvietu līniju, un tas jau ir materializēts apliecinājums.

Parasti virs Pokaiņiem mākoņu ir vai nu mazāk nekā citur apkārtnē, vai arī to vispār nav. Ja arī kāds biezāks mākonis Pokaiņiem tuvojas, tad virs pauguraines tas it kā izkūst un pazūd.

Jāpiemin, ka šai vietai piemīt arī neparastas akustiskās īpatnības, piemēram pavisam viegli var sarunāties cilvēki, kas atrodas uz dažādiem pauguriem, dažkārt visai attāliem, jo tos vieno skaņu kanāli un tie stāv ugunsceļu jeb zelta āderu krustpunktos. Ir arī skanu kanāli ar vadāmību vienā virzienā. Uz vienu pusi skaņa iet ļoti labi, 100 m attālumā dzird bezmaz vai čukstus, bet, ja tā klausītājs grib ko paust čukstētājam, tad jākliedz pilnā kaklā.

Pokaiņus ietver enerģētiska barjera, kas pati par sevi gan nav redzama, bet var redzēt tās darbību, jo smalko enerģiju plūsmu rezonanses krustpunktos dažādas īpatnības ir ne tikai dzirdamas, bet arī redzamas.Pokainos, tāpat kā citās svētvietās, uz fotogrāfijām un videofilmām neskaitāmas reizes ir parādījušās nenormālas krāsas, svītras, gaiši vai tumši plankumi, aizplīvurojušies, it kā neasi uzņēmumi. Tajā pašā filmā attēliem, kas fotografēti citā vietā, šādu defektu nav. Šos defektus rada smalko enerģiju koncentrācijas izpausme, un vienmēr jāņem vērā, ka daļa kadru neizdosies.

Pokaiņi ir bagāti ar daudziem ārstnieciskiem augiem, daudzi no tiem citviet ir sastopami ļoti reti.

Pokaiņu mežā esošie dīķīši jeb "acis", kas simetriski novietotas viena otrai pretī, atrodas svētavotu ielejā, ūdenim piemītot dziednieciskas īpašības, starp citu, ūdens katrā "acī" ir savā nokrāsā.

Vēl der zināt, ka Pokaiņi uzņem enerģiju vecā mēnesī un visspēcīgākā enerģija ir tieši jaunā mēness fāzē.

Neparastie akmens krāvumi

Pokaiņos bijuši vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes salikumu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Izplatītākās ir gaišo akmeņu kaudzes, svētieleju un terašu bruģējumi, bruģēti akmens ceļi, dziedniecības akmeņu kopas. Kopā nenopostītajā daļā varētu būt kādi 2 tūkstoši krāvumu. Varētu vērtēt, ka krāvumu skaits pirms postīšanas bijis ap 4 līdz 5 tūkstoši.

Akmeņi kaudzēs likti saudzīgi, katrs ir sasaistīts enerģētiski ar pārējiem, veidojot slēgtu bioenerģētisku sistēmu. Daži akmeņi paši par sevi šķiet vientuļi, tomēr to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šie akmeņi ietilpst salikumos, tikai katrs akmens no nākamā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70 – 200 m attālu. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa. Visi šie akmeņi un to krāvumi ir novietoti uz āderēm. Katra akmens krāvuma pamats ir baltā smilts.

Interesantākie akmens krāvumi un akmeņi


- Zikurāts - kalnam līdzīga būve, kura veidota no akmeņiem, uz tā nav āderu, kaut gan tās viena no otras parasti atrodas apmēram pusotra metra attālumā. Stāsta, ka kalna iekšienē ir tukšums.

- Saules josta (plata akmens upe), zintnieku laiva, U  veida salikums, zintnieku ceļš, akmeņi likti arī terasēs, veidojot lielas kāpnes. Interesanti akmeņi un nostāstiem bagāti ir Tēva, Mātes, Dziednieka, Laimes, Viesis, Līgavas, Dižakmens, Dieva gulta.

No vairākiem akmens krāvumiem un atsevišķiem akmeņiem var just neparastu strāvojumu, siltumu (Mātes akmens) vai tieši pretēji – aukstumu (Tēva akmens), citam būs patīkamas izjūtas, kādam kļūs slikti.

Kategoriski ir aizliegts akmeņus cilāt vai pārvietot, jo tā tiek izjaukta enerģiskā sistēma, zaudēta informācija, kuru uzglabā akmeņi, kā arī, tos paņemot līdzi, varat nodarīt lielu ļaunumu paši sev.

Daudzi akmens krāvumi ir arī senās apbedījuma vietas.

Ko par Poikaiņiem saka ģeologi, ģeogrāfi un arheologi?


Viennozīmīgi tiek atzīts, ka akmens krāvumi ir roku darbs, bet pēc veiktajām pārbaudēm secināts, ka tie nav nesti no tālām vietām, bet no tuvējās apkārtnes, kas tādā koncentrācijā ir ledāja atnestās iežu atlūzas no Baltijas kristāliskā vairoga, galvenokārt no Baltijas jūras gultnes, tādēļ atrastajos akmeņos nav nekā neparasta, ka tie atrodas Pokaiņos. Arī to forma ir izskaidrojama ar to, ka daudzajos dēdēšanas gados tāda izveidojusies dabiskā ceļā. Pēdējos gados diemžēl daudz kas ir mainījies cilvēku bezatbildības dēļ, kuri ir akmeņus pārvietojuši, daudz posta šai vietai ir nodarīts abos pasaules karos un meža izciršanas un atjaunošanas laikā, tas kavē iespēju pilnvērtīgi noteikt krāvumu skaitu, bet apgalvojums, ka to krāvumu ir vairāk nekā 2000, nešķiet ticams, kaut gan daudzi vēl, iespējams, nav atklāti. Tika pieļauta doma, ka tie ir no lauka novāktie akmeņi, kad tika iekārtoti tīrumi, bet tad radās jautājums, kādēļ tie izkārtoti nogāzēs, terasēs utt., tad domāja, ka tie vākti pils celtniecībai, bet līdz ar to nav izskaidrojams, kādēļ tie slēpti tik dziļi zemē.

Arheoloģiskos pētījumos tika pierādīts, ka šeit ir arī apbedījuma vietas.

Šai vietā ir jūtams nedaudz paaugstināts radioaktīvais fons, bet tas cilvēka veselībai nav bīstams, šis starojums ir skaidrojams ar Pokaiņiem līdzās esošo zemes garozas lūzumu. Daudzas parādības ir izskaidrojamas, tai skaitā gidu iemīļotā „mirāža” (ainava) „Zelta liepa”. Tiek uzskatīts, ka Pokaiņu akmens krāvumu attīrīšanas talkas laikā  tikuši aizvesti prom vairāki akmeņi, kuri bijuši īpatnējas formas, bet tas  nevienā materiālā nav lasāms, tik vien baumu līmenī.

(Informācija ņemta no A. Bisenieces, I. Vīka, L.Šmites, R. Griškjana publikācijām.)

Mana pieredze

Tomēr ikviens zinātnieks atzīst, ka Pokaiņos ir kaut kas īpašs un notiek daudz kas neparasts, izskaidrojumu daudz un visi pretrunā viens ar otru. Iespējams, mēs uzzinātu par šo vietu daudz vairāk, ja tiktu veikti daudz plašāki pētījumi ar atbilstošu aparatūru un tehniku, bet tam nepietiek finansējuma.

Lasot visu pieejamo informāciju par Pokaiņiem, sapratu: lai arī ģeoloģiskā uzbūve ir izskaidrojama, tomēr tā ir īpaša vieta, un par to pārliecināties devos pati kopā ar dēlu, draugiem Līgu un Raiti.

Saulgrieži senlatviešu garā

Ir 19. jūnijs, līst, un laika prognoze ir nomācoša – līs visas dienas garumā visā Latvijas teritorijā. Man sāp kakls, ieilgusī angīna, kuru nemaz rūpīgi neārstēju, to pavadošais klepus un nesen savainotā kāja raisa bažas, vai tik pēc šā brauciena nenolikšos gultā pavisam slima, bet vēlme tik daudz lasīto informāciju pārbaudīt ir lielāka, tāpēc ne sliktā pašsajūta, ne laikapstākļi nebiedē. Pie tam Pokaiņu mežā paredzēts pasākums – Saulgriežu sagaidīšana senlatviešu garā ar dziesmām, zintnieku stāstījumiem, meditācijām – to tak nedrīkst palaist garām.

Līdzi brauc mans septiņgadīgais dēls, kurš apgalvo, ka spēs izturēt nakti mežā, Rīgā satiekam Līgu un Raiti un kopā ar viņiem mašīnā dodamies uz Pokaiņu mežu.

Pa ceļam uz Pokaiņiem dalāmies zināšanās par šo neparasto vietu, es skeptiski turos pie tā, ka tur nekā īpaša nav un, ka visu var izskaidrot, bet tāpat ir šaubas: „bet ja nu tomēr...”, jo diemžēl visu ar prātu nespēju izskaidrot.

Ieejas maksa – bērniem 1 Ls, pieaugušajiem 1.20 Ls. Piemaksājot latu (laikam, precīzi neatminos) teritorijā var iebraukt ar mašīnu, bet mēs izlemjam, ka visu vairāk spēsim apskatīt, ja dosimies kājām.

Mani mazliet izbiedēja lielā platība, kas jāizstaigā, jo, izkāpjot no mašīnas, sajutu sāpes kājā (savainojums pēc kritiena no velosipēda), tomēr izlikos to nemanot, sāku pielāgot uzstādījumus savam fotoaparātam, pie ieejas vēl nopirku dēlam svilpīti, un devāmies iekšā mežā.

Lietus te nelīst

Jau esot ceļā uz Pokaiņiem, piefiksējām, ka tai pusē debesmala ir noskaidrojusies, liels un patīkams pārsteigums bija, ka nelija, spīdēja saule, lai arī lietus bija redzams, ka lijis pirms tam. Īpatnēji, ka skaidrās debesis bija vērojamas tādā sava veida aplī tieši virs Pokaiņiem, var jau būt, ka tikai sakritība.

Nedienas ar fotoaparātu un telefonu

Teju pie katra akmens krāvuma nebeidzu īgņoties, ka bildes sanāk miglainas, par spīti labajam apgaismojumam, brīžiem likās, ka fotoaparāts par mani vienkārši ņirgājas, jo uzstādījumi uzlikti atbilstoši vietai, gaismai, laika apstākļiem, - taisīja bildes pilnīgi nekādas, bet tad muļķojoties uzliku uzstādījumus tumšai naktij – ko domājies, uztaisīja bildi, ka prieks, bet pāris soļu tālāk atkal viss bija kā pienākas. Arī Līga pārliecinājās, ka fotoaparāts vienkārši atsakās normāli darboties. Bildēs vēlāk raugoties, redzējām baltus laukumus, diemžēl tas nebija nekas neparasts (pēc kārtīgas bilžu izpētes secinājām), bet visparastākie odi, kuru tur netrūka, kas bija pielidojuši fotografēšanas brīdī objektīvam priekšā.

Otrs, kas ik pa brīdim pārsteidza, bija tas, ka brīžam telefonam zona pazuda pilnībā vai arī bija pilns „stabiņš”, bet tāds variants, ka būtu kaut kur pa vidu, nebija.

Silti, lai arī vajadzēja būt auksti

Bija lijis, gaiss mitrs, drēgns, es ģērbusies samērā plāni, bet man nesala, ejot bija jūtams vietām patīkams siltums no zemes, pie Līgavas akmeņa vilku nost virsjaku, jo kļuva karsti, arī Raitis atbrīvojās no jakas, jo karstuma dēļ bija apgrūtinoši iet.

Kājas nenogurst par spīti plašajai teritorijai, kas jāizstaigā


Lai arī man patīk pastaigas pa mežu, parasti mēdzu nogurt, tomēr, šķiet, Pokaiņos tas nav iespējams, kājas ir vieglas, varētu staigāt un staigāt. Pārsteigumu radīja dēlēns, kurš nav lielas staigāšanas fanāts un parasti ātri nogurst, - izturēja šo pastaigu, bet saistībā ar viņu bija vēl kāda īpatnība. Mēs, izstaigājuši visus kartē ieteiktos objektus, pa apkārtceļu devāmies uz autostāvvietu, puika, kurš pirms mirkļa skrēja un apgalvoja, ka nejūtas noguris, pēkšņi vairs nespēja paiet, jutās pārguris un slikti, tas mainījās, kad pa otram lāgam gājām iekšā mežā, bet nu jau uz Saulgriežu svētkiem, un, atrodoties gan Zikurātā, gan pie avotiem, gan Baltajā kalnā, zēns bija mundrs un apmierināts.

Vēl piebildīšu, ka naktī, arī esot ģērbtai krekliņā, džemperī un plānā virsjakā, nebija auksti, lai gan parasti esmu visai salīga. Savukārt citiem sala, bet redzēju, ka bija tādi paši kā es, kuriem bija silts.

Kakls nesāp un kāja tak arī nē!

Nostāstiem bagātais Dziednieka akmens šķita interesants, es neticēju, ka akmens var ārstēt, bet, kad pēc neilga laika, uz tā sēžot, sajutu, ka kakls nesāp, biju pamatīgi šokēta, visa mana neticība Pokaiņiem sāka zust. Jā, un, starp citu, kāja pārstāja sāpēt apmēram pēc pirmā nostaigātā puskilometra pa Pokaiņiem.

Skaņu īpatnības

Atbalsis Baltajā kalnā un vēl citos pauguros var labi saklausīt, bet, kad dēls pa ceļu aizjoza uz priekšu un aiz līkuma nebija saskatāms, mēs varējām kliegt, cik skaļi spējām, viņš, izrādījās, mūs nedzirdēja, lai gan attāluma ziņā nemaz tik tālu nebija, toties viņa svilpīti dzirdējām labi.

Secinājumi

Līdz braucienam uz Pokaiņiem uzskatīju, ka lielākā daļa par tiem ir izdomājums, bet tagad jāatzīst, ka tomēr tur kaut kas neparasts ir, protams, sen ir zināms, ka āderes iedarbojas uz cilvēku, tāpat arī, ka akmeņi uzņem enerģētiku un to izstaro, ja vēl ņem vērā starojumu, kas nāk no zemes lūzuma, tomēr tur ir kaut kas vairāk, kas smalkāks, kas cilvēka prātam (vismaz manam) vēl nav īsti aptverams, varbūt tiešām īpaša saikne ar visumu. Cilvēce par daudz ir aizgājusi tālu no dabas un tai nodara pāri tā vietā, lai ar to sadarbotos un dzīvotu saskaņā ar visu dzīvo. Zeme mums ir dāvājusi neticamu bagātību, bet mēs to piesārņojam, iznīcinām un noliedzam, tādā veidā zaudējot spēju just saikni ar dabu, liedzot iespēju pašiem būt veseliem, stipriem un veiksmīgiem, galu galā arī laimīgiem, jo tas viss, lai ko jūs teiktu, ir saistīts.

Anita Špoģe

Foto: TVNET lasītāja foto
Komentāri (30)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu