Gribu padalīties savā pieredzē par darba meklējumiem. Tas nav neiespējami. Strādāju stabilā uzņēmumā, viss bija labi - alga normāla... Nāca laiks un rīkojums, ka algu samazinās. Tas bija sitiens zem jostas vietas.
Sitiens zem jostas vietas (161)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atteicos parakstīt šo papīru, un tad sekoja atlaišana... Īsti nebēdāju, jo likās, ka atradīšu labāku darbu. Vismaz vairāk būšu kopā ar ģimeni.
Sāku meklēt darbu. Nedēļas laikā mani uzaicināja uz pārrunām. Pieņēma darbā, bet - neoficiāli... nostrādāju tur trīs dienas.
Mani neapmierināja, ka alga tiek izmaksāta uz rokas, un līdz ar to darbu uzteicu.
Nāca nākamais piedāvājums doties uz Angliju strādāt. Izlēmu, ka pamēģināšu. Bija grūti šķirties no bērna, vīra, bet tomēr aizbraucu. Anglijā pavadīju mēnesi un nolēmu atgriezties mājās. Ilgāk bez ģimenes izturēt nebija iespējams.
Tad atkal atsākās darba meklējumi Latvijā
Katru dienu sūtīju pa 6-10 CV, līdz nedēļu divu laikā visiem, kuriem, pēc manām domām, atbildu, CV bija jau izsūtīti, atlika gaidīt.
Pagāja nedēļa, divas... Cerības bija zudušas. Vienā skaistā dienā zvans. Uzaicinājums uz pārrunām. Aizgāju, mani nekavējoties pieņēma. Sāku strādāt darbā, kas bija fiziski grūts, jo bija jāstāv kājās. Algu solīja normālu, bet diemžēl... solītais netika pildīts. Turpināju doties uz darbu ar nepatiku un nevēlēšanos strādāt.
Kad biju mēnesi nostrādājusi, mani pārsteidza zvans. Mani aicināja uz pārrunām. Nevilcinoties piekritu.
Izrunājos, pārrunāju visu, kas un kā, pametu iepriekšējo darbu un sāku strādāt jaunā vietā....
Un šobrīd te strādāju jau kādu laiku, nav zelta bedre, bet darbs ir pie datora, fiziski nav smags... alga gan varēja būt labāka, bet nesūdzos. Esmu Latvijā, kopā ar ģimeni.
Gribu uzsvērt tikai - ja tiešām no sirds meklē un cilvēks ir gatavs pieņemt pat sākumā niecīgu piedāvājumu, tad darbu var atrast... Tikai ļoti jāgrib strādāt...
Lai veicas... :)
Lasītāja
Šis ir lasītājas Zanes stāsts par to, kā viņa atrada darbu Latvijā. Varbūt arī Tu esi viens no tiem cilvēkiem, kurš krīzes laikā pazaudēja darbu, bet nu atkal esi to atradis? Kā Tev tas izdevās? Ko Tu darīji un kā meklēji? Vai taisnība bieži dzirdētajam apgalvojumam, ka darbu mūsdienās var atrast tikai caur paziņām?
Ja arī Tev ir ko teikt saistībā ar šiem grūtajiem laikiem un darbu tajos, neklusē! Pastāsti par to arī citiem! Iesaisties jaunās TVNET rakstu sērijas Kā Tu atradi darbu? tapšanā! Lai dalītos pieredzē, vari izmantot e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv vai arī pie raksta resursiem atrodamo stāstu iesūtīšanas formu.
Gaidīsim Tavu viedokli!