« iepriekšējais 1 2 3 4 5 6 7 nākamais »

1. Ren4a 2010. g. 25. septembrī, 22:55

   rrrrr, kā mani tracina šitādas ņaudētājas kā raksta autore :@ ar galvu vajadzēja domāt kad bērnus taisīji nevis kājstarpi. Bļin, tāpēc Latvija ir kur ir, ka pie mums tik gudri ierēdņi.

   Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
2. vecpaps 2010. g. 13. septembrī, 23:30

   kad es biju jauns, braucu trolejbusā, spaidījos. lai tiktu uz darbu, bērnus audzināju arī raudādams kopā ar sievu. Man laimējās, traki strādajot no trolejbusa mīcīšanās pārkāpu savā mašīnā, bet tas bija ap 40 gadu vecumā. Tas man maksāja mūža darbu,- izglītot, dod iespēju bērniem dzīvot labāk nekā es. Katrs jau zina, kas ir nabadzība vai to ir vismaz redzējis. Tagad saku tā,- tie kas brauc ar mašīnu, tie jau vairs nezin tramvaja dzīvi! Es vel atceros! Un negribu tur atkal iekāpt! Lai Dievs dod spēku šai gimenei un veiksmi! Varbūt jaunība dos viņiem iespēju atsperties! Nu un kas par to, ka pēc tam vecajam vecim atkal jakāpj tramvajā! Par bērniem prieks! Kam šodien viegli!

   Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
3. es 2010. g. 11. septembrī, 10:23

   nezinu kā var raudāt par algu 300 lati,ko viņa darītu manā vietā,ja man jādzīvo ar 1oo latiem mēnesī,tad gan radzētu kā ir izdzīvot

   Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
4. x 2010. g. 10. septembrī, 20:59

   Jaa, es arii sevi mierinu - nav jau Leningradas blokaade, nav jau kars. Un man vienalga, cik ilgi dziivosu, lai tikai beerni paspeej izaugt.

   Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
5. a 2010. g. 10. septembrī, 20:55

   arprac, tas ir briesmīgi, ka mātei kas tāds jāraksta. nožēlojami.... un asaras acīs.

   Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
6. zinu 2010. g. 10. septembrī, 18:04

   So visu vajadzēja domat pirms krīzes nevis pēc krīzes. Ņaudetāji. Un vel-Jūs tak dzivojat šodienai. Bet izrādās ka ritdiena ari pienāca-kas to butu domājis. Un otrs-paši jau ievēlējat Kalviti un Šleseri.

   Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
7. oppā 2010. g. 10. septembrī, 13:05

   Runa ir par to, kā daudzi te aptaisīja *mammu, arī mammu*, kuras deva padomus kā iztikt, kur ieekonomēt. Man rados 2 pāri jauno tieši tāpat neklausījās par bailēm no kredītiem, par to, ka nebūs labi atalgots darbs 20 gadu, tik lecīgi, visi pārējie stulbeņi. Vārdu sakot - spļāva akā, no kuras būs jādzer. Tagad tieši tā pati situācija, nav darba, nav maizes. Tagad atcerējušies visus radus, katru vakaru iet pie kāda ciemos. Iedomājušies sevi par speciālistiem, mazāk apmaksātu darbu nedarīs. Bankas šos jāj kā grib. Jaunajiem atruna - tagad pasaulē krīze ko gribat, esam patrioti, bērnus taisīsim cik gribam. Pēc pāris mēnešiem būs atkal saviem apņirgtajiem vecākiem uz kakla.

   Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
8. citrons 2010. g. 10. septembrī, 11:42

   Palasot dažus komentārus, liekas vājprāts.
   Protams, raksta autore ir neapskaužamā situācijā. Arī es gribu bērnu, mēs ar vīru gribam bērnu. Un mums būtu bijis, bet mēs iepazināmies neilgi pēc krīzes un gribējām padzīvot, piedzīvojām krīzi. Un labi vien ir, ka nebija tad bērniņa, savādāk šobrīd mēs atrastos tieši tādā pašā situācijā. Tagad mēs rūpīgi kaļam nākotnes plānus, vienu zinam skaidri - nākotni ar Latviju saistīt neizdosies. Ekonomiskā atveseļošanās sēit ilgs vismaz gadus 15 kā minimums. Vēl nav mainījusies valdība, lai varētu domāt, ka te kaut kas mainīsies. Paskataties cilvēki, ko domā mūsu vadītāji - kamēs pensionārs nezin kā savilkt naudu rēķiniem, tikmēr ceļam jaunu tiltu (redzējāt plānu no Juglas līdz Lidostai) es zinu ka viņu arī uzcels (jo tagad to apkaimē tiek laboti visi ceļi: Sigulda, Sēnīte, Garkalne, Jugla) nu ne jau no laba prāta viņi to dara.
   Un kamēr es biju bez darba, tikmēr vīrs strādāja, tagad mēs esam apmainījušies vietām. Situācija nepatīkama, bet dabūt tagad darbu Latvijā ir tāpat kā meklēt adatu siena kaudzē. bet meklējam, nekas cits jau neatliek..

   Ieteikt (1) Atbildēt Ziņot redakcijai
9. rūgtā beka 2010. g. 10. septembrī, 11:25

   Manuprāt, stāsts nav tikai par konkrētās ģimenes situāciju ,tāpēc ir muļķīgi vainot viņus par bērnu skaitu ģimenē, maziem ieņēmumiem, to, ka citiem klājas vēl grūtāk utt. Mūsu valstī kaut ko prognozēt uz priekšu ir kā nest ūdeni ar sietu . Šokē varasvīru ciniski liekulīgā attieksme attiecībā uz demogrāfisko politiku - mudina dzemdēt bērnus , tajā pat laikā atņem vecākiem līdzekļus viņu uzturēšanai nosakot smieklīgu ar nodokli neapliekamo ieņēmumu daļu. Pagaidam nevienam politiķim nav ne drosmes, ne godaprāta ierosināt un kādā no attiecīgajiem likumiem nostiprināt normu, ka ar nodokli netiek aplikts iztikas minimums . Tad šādām divu bērnu ģimenēm un vispār cilvēkiem, kuri godīgi strādā , saņemot mazu atalgojumu, nebūtu tādu problēmu un vajadzības pēc dažādiem pabalstiem. Jā, valsts budžetā uz brīdi veidotos robs, kuru var aizpildīt ar paņemto SVF kredītu, bet tas atmaksātos ilgtermiņā.

   Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
10. to oppā ! 2010. g. 10. septembrī, 11:12

    jā kā tad --nevajag jaunajiem dod padomus,,,bet naudu uz paplātes----kas tev deva ---tad pasaki kur ---skriesim turpu----ā,,ts TU!

    Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
11. lata < arī mamma 2010. g. 10. septembrī, 01:59

    Jā, mammīt, var redzēt, ka tu maz ko saproti no šodienas reālijām, un baidi mūs ar alu laikmetu un mēra laikiem. BET - ir karš, ir! Tas ir iedzinis kapā priekšlaicīgi apmeram 100 000 cilvēkus, neļāvis piedzimt vismaz 150 000 bērnu un - aiztriecis svešumā kādus nieka 200 000 latviešu. Turklāt - Tas ir aplaupījis mūsu cilvekus līdz apakškreklam, jo ne par ko būt parādā bankām naudas, ko nevar atpelnīt 2-3 mūžu laikā - tas ir baisākais marodierisms, kaut kas pilnīgi neiedomājams. Sādi ir aplaupīti vismaz 200 000 Latvijas mierīgo iedzīvotāju. Tātad - vairāk nekā pusmiljons upuru... Ja tev tas nešķiet baisi, tad apsveicu, slavē vien visu tālāk.

    Ieteikt (1) Atbildēt Ziņot redakcijai
12. oppā 2010. g. 10. septembrī, 01:37

    Nevajag jaunajiem dot padomus kā izdzīvot, viņi uzreiz kliedz - neko negribam dzirdēt 80-90 gadiem. Nevajag teikt, brauciet prom, viņi vienā vārdā ir it kā patrioti, otrā lamā visu tautu. Nevajag teikt, plānojiet bērnus, viņi grib bērnus, jo tie pelnīs šiem pensijas (kuras jau valdība teica, vispār negaidiet). Jā gribat dzīvot Latvijā, gribat bērnus, tad nevajag būt tik lecīgiem. Tik un tā beigu beigās lūgsiet tiem vecajiem, vai ālavām, vai idiotiem to naudu gan pārtikai (kura atkal būs dārgāka), gan varbūt ceļa naudu lai muktu prom.

    Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
13. Viks 2010. g. 9. septembrī, 23:53

    Izlasot šādu rakstu,emociju nekādu,gluži kā mana ikdiena. Kopš sākās krīze, dzīvoju kā transā, pusbadā un caurā miegā. Palēnām jau sāku pie tā visa pierast.
    Jocīgākais ir tas, cik vienaldzīgi pret visu to atiecas komentētāji zem šādiem rakstiem. Tā vien liekas, ka runāts tiek pilnīgi svešās valodās un pilnīgi par svešām lietām.
    Kādam varbūt ir vairāk paveicies un tos šādas nebūšanas ir mazāk skārušas bet laiki mainās un arī tie, kas šodien tik vieglprātīgi izturās pret tām vērtībām kuras veido viņu pašu un līdzcilvēku labklājību, jau rīt var tik pat gaužas asaras birdināt savos spilvenos.
    Runa jau nav par vienu šādu gadijumu visas valsts mērogā un reizi tās pastāvēšanas vēsturē, runa ir par to, cik visus mūs šodien ir pievīlusi uzticēšanās tiem vadoņiem, kuri mums solija gaišāku nākotni, runāja par to cik svarīgas ir valstij ģimenes vērtības, ka katram pienākas labāka dzīve un tikai katrs pats ir atbildīgs par to cik kvalitatīvu to ir spējīgs izveidot. Un kas no tā visa mums šodien ir ?
    Pusbadā dzīvojošas ģimenes. Līdz ausīm iedzīti parādos tie, kuri mēģināja atļauties savu mitekli iegādāties ar dāsno banku ilgtermiņa palīdzību. Veselas bezdarbnieku armijas, izjauktas ģimenes un simtiem tūkstošu iznīcinātu cilvēku cerības.
    Svarīgi ir saprast vienu lietu. Nekas nenotiek vienkārši tā. Dzīves ciklā katram ir sava notikumu ķēde. Un nevienam nav tiesību otram pārmest par tā neapdomību vai uzdrošināšanos veidot savu dzīvi labāku, ja viņa dzīves ķēdi pārrauj ar neapdomīgiem valsts varas lēmumiem. Vienā laika periodā sola vienu atīstības modeli, jau pēc gada to kardināli maina bet vēl pēc laika pasludina valstī krīzi, atceļ virkni likumu, nomaina nodokļu sistēmu,parūpējas par vispārēju bezdarbu un vēl liek cilvēkam justies par to vainīgam. Mēs neveidojam valsts atīstības modeli, mēs pielāgojamies tai likumdošanai un tiem apstākļiem kurus mums ikdienā sola un kuriem mēs spējam pielāgoties. Cilvēks nevar dzemdēt divreiz gadā bērnus, lai tas jebkā apdraudētu sociālo sistēmu u

    Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
14. fs » Viks 2010. g. 10. septembrī, 15:12

    cepuri nost

    Ieteikt Ziņot redakcijai
15. antigone 2010. g. 9. septembrī, 23:51

    Traki ir, bet Jums vismaz ir darbs...Man ir jau pāri 50, un darba nav...Bezdarbniekos jau otro gadu, ienākumi 0,0...Izaudzēju puķes, cenšos pārdot, arī šo to no dārza produktiem, bet tādu kā es ir daudz, izdzīvot ar to nevar mūsu mazpilsētā, nu vismaz ir pienākusi mana rinda simtlatniekos - tas ir vairāk nekā nekas...Man ir divas augstākās, dažiem droši vien ņirga nāk, ka nevaru darbu atrast, bet tās abas ir pedagoģiskās, un skolā veselības dēļ strādāt vairs nevaru...Nu tā te iet šajā valstī...Es arī reizēm raudu, kad izlasu interneta komentāros, ka "bezdarbnieki ir sliņķi un dzērāji, tērē tikai nodokļu maksātāju naudu, grib dzīvot no pabalstiem un nestrādāt, bla, bla, bla..." Dažiem vispār nav nekādas sajēgas par to, kas valstī pēdējos gados noticis - cik pa sava ofisa logu redz, tik zina...Un ņirgājas par nelaimīgiem cilvēkiem - ir gan līmenis, pretīgi! Zinu vienu bijušo lauku skolas direktori, cienījamu sievieti ap 60 - viņa arī ir simtlatniekos...Kur viņa lai iet? Savā ciemā nodzīvojusi ilgus gadus, mājiņa, dārzs, bet nu ir viņas vadītā skoliņa slēgta, pensijas vēl nav, darba tuvākajā apkārtnē arī nav. Nezinu, vai kādam kļūst vieglāk no tā, ko stāstu...Varbūt kāda saprašana radīsies par to, kas notiek ārpus lielpilsētām. Turieties, būs labi! Nevar tā būt, ka neradīsies risinājums - abi taču esat jauni un izglītoti. Arī ārzemēs labi cilvēki dzīvo...Latviešos gan esmu rūgti vīlusies pēdējo divu gadu laikā.

    Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
16. kukuramba 2010. g. 9. septembrī, 23:25

    Vispār galīgākais stulbums.Es mīlu šo zemi,bet nicinu tās vadoņus-LUPATAS!!!!!!!!!!!!!
    Kāpēc man jābrauc uz īriju,angliju vai vēl kādu citu "laimes zemi".Es gribu dzīvot savā zemē,savā mājā,un strādāt šeit,bet diemžēl man kā daudziem citiem tas ir liegts.Gribas dzīvot labi,ne tikai vilkt garu un pelnīt tikai lai paēstu.Un tur kur es dzīvoju,darbu tiešām atrast nevar,var jau iet simtniekos,bet nu galīg neatbalstu,cilvēkam ir jāstrādā pilnvērtīgi.
    Un kas tur ko minēja par PSRS laikiem,mani vecvecāki strādājot kolhozā par parastiem strādniekiem-nopelnija,sakrāja un varēja atļauties nopirkt privāt māju rīgā.

    Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
17. šlosers 2010. g. 9. septembrī, 22:52

    Bet es slapinu gūltā.

    Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai
18. verķis 2010. g. 9. septembrī, 22:39

    davai nevajag šitos,kad es augu mēs vot dzīvojām vēl smagāk....Kāpēc,kāda velna pēc cilvēkam ir tā jādzīvo???galu galā dzīvojam vienreiz un gribam saviem bērniem un tuviniekiem labāko.
    Nu nav ''kkas'' kārtībā šinī valstī jeb precīzāk,nebaidīšos šā apzīmējuma,MĒSLU BEDRĒ AR IDIOTIEM PIE VARAS!!!

    Ieteikt (2) Atbildēt Ziņot redakcijai
19. nevaimanāju 2010. g. 9. septembrī, 22:34

    Cik atceros no vecmāmiņas stāstītā, pēckara gados cilvēki Latvijā dzīvoja vēl smagākos apstākļos,īpaši smagi klājās lauku iedzīvotājiem,kam bija jāvergo kolchoza tīrumos pa 10-12 stundām dienā,gada (NB!) beigās par visu kā atalgojumu saņemot pāris miltu maisus. Toreiz arī nedrīkstēja turēt nekādus lopiņus savām vajadzībām,bet dārzā ko izaudzēt nepietika laika un spēka. Viņiem pat nebija pases,lai varētu doties uz tuvāko pilsētu,nemaz jau nerunājot par ārzemēm, iekārtoties labāk apmaksātā darbā. Un toreiz nekādu bērnudārzu arī nebija (vispār jau laukos vēl joprojām tādu nav daudzviet). Bet vai tolaik bērni nedzima? Nu tak dzima,auga un tāpat skolā gāja.
    Tā ka -visas problēmas patiesībā ir relatīvas.
    Ja kas-man ir 3 bērni,kas nu jau lieli. Ne bērnudārza,ne vecmāmiņas mums nebija,arī ar finansēm gāja smagi,jo bijām māju uz kredīta paņēmuši,taču nesēdējām rokas klēpī salikuši un valsti savās nebūšanās nevainojām,kā arī no pašvaldības palīdzību nelūdzām.

    Ieteikt (1) Atbildēt Ziņot redakcijai
20. to kraa un to ari mamma 2010. g. 9. septembrī, 21:41

    Pirmkārt - "treknajos" gados aplokšņu algas bija samazinājušās līdz minimumam - vai tā nauda tika izmantota lietderīgi? - taču nē. Parādījās tik jaunas 'pilis" un jauni "tilti". Otrkārt - varbūt to "aplokšņu" algu dēļ liela daļa ģimeņu vēl atrodas šeit, jo nesamaksājot valsts milzīgajā rīklē kādu jaunizceptu nodokli, vēl nedēļu var atkal paēdināt savus bērnus. PVN jau valsts saņem šā vai tā. Man šobrīd ir parāds ienākuma nodoklim un komunālajiem pakalpojumiem. Pāris mēnešus nemaksāšu nevienam un sakrāšu aizbraukšanas naudu savai ģimenei.

    Ieteikt (4) Atbildēt Ziņot redakcijai
21. Mammai 2010. g. 9. septembrī, 21:12

    Tavi dzīves mērķi ir normāli un sasniedzami. Un varbūt vajag viņu realizēt. Nebaidies. Nākošais bērns ar pabalstu pabaros iepriekšējos. Pamperus var nepirkt. Tāpēc jau neiet uz podiņa. Un neved vēl uz dārziņu. gan nokārtosies. galvenais, lai ir ko ēst. Ja gatavosi mājā pati, tad dārgi nemaksā miltu paka pankūkām, mērcei, klimpām. kartupeļi tagad rudenī iepērkami, vai laukos vajag iet lasīt kaimiņiem palīgā. Kad bija 90to gadu krīze, mans bērns gāja skolā. Un vajadzēja paēst. Gāju saimniekiem darbos palīgā (man arī augstākā, lauksaimniecības), paēduši bijām. Kad saslima - skanēs neierasti, bet parasti abi reizē saslimām. Zāles mājā nebija, naudas par ko nopirk arī nē. Bet zālu tējas vienmēr bija. Un arī Spirtu vai balzāmu turēju mājā šādiem gadījumiem. Bērnam pa ēdamkarotei un tēju virsū. Un gulēt. Uz skolu tad negāja. Pazvanīt nav telefona. Pēc 3 dienām pāriet parastu. Daudz ēdienus var iztaisīt no piena, kas no govs ne no veikala.

    Ieteikt Atbildēt Ziņot redakcijai

« iepriekšējais 1 2 3 4 5 6 7 nākamais »