Pēc cītīgiem darba meklējumiem es un mana dzīvesbiedrene ievietojām sludinājumu internetā, ka divi jaunieši meklē darbu ārzemēs, cerot uz kādu atsaucību. Ilgi nebija jāgaida, kad saņēmām e-pastu no Agneses XXX, kura mums piedāvāja labu darbu un samaksu Skotijā.

Tā nu sazvanījāmies ar viņiem un norunājām datumu, kad ieradīsimies. Pa ceļam uz Skotiju brauca vēl viens puisis, kurš bija atradis darbu tādā pašā veidā. Puisis nebija mums personīgi pazīstams, bet iznāca tā, ka reizē mums visiem sanāca tur braukt. 

Ierodoties Skotijā norādītajā adresē,

mūs sagaidīja ĻOTI pieklājīgs vīrs vecumā ap 50 gadiem.

Viņu sauca Valdis XXX. Viņš palīdzēja mums izkrāmēt koferus no takša, apjautājās par braucienu un aicināja iekšā mājā uz tasi kafijas.

Tā nopļāpājām kādu stundu, un viņam kaut kur bija jāskrien darīšanās. Tā kā bija pirmā diena, mums uz darbu nevajadzēja iet. Sākām iekārtoties un kārtot mantas ārā no somām.

Aizgājām ēst uz viņu virtuvi. Tad arī mājās pārnāca sieviete (Ritma XXX - Valda XXX sieva) un kaut kāda latviešu meitene, kura pie viņiem strādā.

Mēģināju iepazīties un stādīt sevi priekšā Ritmai XXX. Vienīgais, ko sagaidīju atbildes vietā, bija aizrādījums, ka trauki pēc ēšanas jānomazgā. Jāpaskaidro, ka tajā mirklī vēl ēdu. Vienkārši ievēroju, ka

viņa ļoti vēlas izrādīt savu pārākumu.

Protams, viņa arī bija tur saimniece.

Tad vēl ieradās Mario XXX (Valda un Ritmas dēls), sasveicinājāmies, viņš mums uzreiz piedāvāja avansu, mēs atteicāmies. Bet bijām priecīgi un nodomājām, ka uzticami un labi cilvēki.

Tad mēs iepazināmies ar meiteni, kura kādu laiku pie viņiem strādā. Ļoti interesēja, kāds īsti būs darbs un kas būs jādara.

Vienīgais, ko viņa čukstus mums atbildēja, ka

te neko nemaksā un lai mēs laižoties ātrāk projām.

Tad arī viss sākās.

Nākamajā dienā mani un otru puisi no Latvijas Mario aizveda uz vecu graustu, kur, kā izrādījās ir bijusi un nodegusi nelegālā narkotiku fabrika. Viņš apskaidroja, ka ēka ir ļoti cietusi un to vajag atjaunot, jo te viņi būvēšot autoservisu.

Pie sevis nodomāju - kā tādā grausta kaut ko var uzbūvēt, jo ēka bija ļoti pamatīgi cietusi, bija bojāts jumts, sapuvušas sienas.

Tā nu mēs ar otru puisi sākām strādāt viņa norādītos darbus - plēst nost nodegušos griestus.

Kad iejautājos par darba cimdiem, tos solīja atvest pēc 2 stundām. Bet tas viss ievilkās tā, ka

dabūju strādāt visu dienu bez cimdiem.

Manai draudzenei bija solīts darbs drēbju šķirošanas fabrikā. Tā vietā viņai bija jānēsā smaga soma ar lietoto drēbju reklāmu lapiņām un jāmētā tās pastkastītēs.

Sistēma tāda - vienu dienu iemet celofāna maisiņu kopā ar reklāmu, kur lūgts, lai angļu cilvēki ziedo savas drēbes.

Nākamajā dienā viņi iet un savāc tās drēbes, ko angļi ir saziedojuši, un nogādā kaut kādā punktā, kur par tām drēbēm saņem naudu, no kuras arī tiek maksāta alga.

Protams, tās drēbes nemaz neredz nabadzīgus cilvēkus, bet gan nonāk kādos humpalu veikalos.

Tad mana meitene ierunājās par algu - viņai tika pateikts, ka alga bus 75 mārciņas nedēļā, kas ir pielīdzināms 50 latiem.

Bet no tās summas katru nedēļu viņai vēl būs jāmaksā īres nauda par dzīvesvietu - 50 mārciņas. Tātad sanāk, ka uz rokas viņai paliktu 20 mārciņas. Un tā visu laiku.

Satiekoties mājās, sākām sīkāk izprašņāt to meiteni, kura kādu laiku bija tur strādājusi.

Viņa mums čukstot (baidījās no Valda) pastāstīja visu un smalki.

Valdis paceļot roku pret cilvēkiem.

Mēs bijām šokā. Prasījām, kādēļ viņa nebrauc mājās, viņa atbildēja, ka pusgadu jau krājot naudu, lai tiktu projām.

Viņa ir iekrājusi 80 mārciņas un cerot drīz pamest to vietu.

Tad pēkšņi istabā iebrāzās Valdis, viņam laikam radās aizdomas, ka meitene mums visu pastāstījusi. Viņš tik noteica - kāpēc neturēji muti?

Pēc tam viņš sāka viņu morāli pazemot un beigās pateica, ka viņai ir dotas 10 minūtes laika, lai pamestu viņa māju.

Tajā laikā bija pulksten 12 naktī un ārā bija vētra.

Tā saimnieks meiteni arī izdzina.

Kad gribēju aizstāvēt meiteni, viņš sāka runāt par Afganistānu, ka esot tur bijis un šāvis nost cilvēkus.

Vēl pieminēja, ka bijis policists un varot tikt galā ar jebkuru cilvēku.

Tajā mirklī, kad viņš sāka runāt šādas lietas, nesapratu, vai tā ir īstenība. Tas laipnais Valdis, kurš mūs sagaidīja, bija pārvērties monstrā.

Vēlāk izrādījās, ka meitene, kuru Valdis izdzina ārā, visu nakti bija nogulējusi telefona būdiņā. Mēs no rīta viņai aiznesām paēst. Ar viņu tagad viss ir kārtībā.

Pēc tam aizgājām pie saimnieka Valda un pateicām, ka pametīsim šo vietu.

Viņš tik noteica par laimīgu ceļu un nosmaidīja.

Piebildīšu, ka mēs drīkstējām tur mazgāties divreiz nedēļā. Ritma noteica - vienīgi, ja ļoti smirdēsim, varēsim biežāk, bet tad tikai ātri.

Gribu visus, visus brīdināt, kāds nelietis un viņa ģimene joprojām uzdarbojas Skotijā.