Kas ir brīva valsts? Vai tā ir valsts, kurā cilvēki dara to, kas viņiem patīk? Vai tā ir valsts, kurā cilvēki runā, kādā valodā vēlas? Vai tā ir valsts, kurā cilvēkam ir tiesības uz izglītību un palīdzību, ja tā ir nepieciešama? Vai šāda ir mūsu Tēvzemes nākotne? Vai Latvijas nākotne būs pilna ar referendumiem un tautas balsojumiem? Vai tiešām mēs kā pilsoņi nevaram pierādīt neticīgajiem, ka mēs esam stiprāki, nekā viņi iedomājas?
Tuvojas kārtējais referendums. Pēdējo pāris mēnešu laikā par to ir runāts vairāk nekā par kādu citu, varbūt svarīgāku tēmu Latvijā. Cilvēki ir palikuši slimi ar to, ka viņi vēlas panākt savu, bet tajā pašā laikā aizmirst, ka tas nav par viņiem. Tas ir par cilvēku tev blakus. Tas ir par visiem. Ir cilvēki, kuriem latviešu valoda nozīmē vairāk par visu, jo viņi par to ir cīnījušies iepriekš. Un tagad mēs to mēģinām pazudināt. Vai mēs varam cīnīties kopā?
Mūsu senči cīnījās par šo zemi un atdeva visu, kas bija viņu spēkos. Daudzi atdeva pašu svarīgāko – dzīvību. Vai šādi mēs viņus atceramies? Ļaujot cilvēkiem, kuriem nekad nav bijis nekāda sakara ar šo zemi, nostiprināt savas prasības? Tā nav pareizi. Mums ir jābūt vienotiem. Tikai esot vienoti, mēs varam godināt savu tēvu darbu. Tikai tādā veidā mēs varam godināt viņu piemiņu.
Mēs esam aizmirsuši savas saknes. Mēs esam aizmirsuši, ka latvieši ir bijuši cīnītāju tauta. Tāpat kā mūsu senči, mēs varam cīnīties par savu zemi. Ja mēs apvienotos, mēs būtu neticams spēks. Mēs nedrīkstam tikt sašķelti sabiedrības uzskatu vai sociālo slāņu dēļ.
Mēs visi nākam no vienas vietas – Latvijas. Tā ir mūsu dzimtene un mūsu mājas.
Tā ir vieta, kur mēs jūtamies laimīgi. Tā ir vieta, kur sarkanbaltsarkanais karogs plīvos, līdz no Latvijas aizbrauks pēdējais latvietis vai arī paliks pēdējais cilvēks, kurš ticēs Latvijas spēkiem.Politiķi grauzuši valsti no iekšpuses savās interesēs
Mūsu valdība netic. Daudzas no visaugstāk sēdošajām amatpersonām tic, ka mūsu valoda izzudīs. Viņiem ir vienalga. Viņi nav darījuši neko, lai nostiprinātu mūsu tautu pasaulē vai kaut vai tepat – mājās. Gadiem ilgi viņi to ir grauzuši no iekšpuses, ticot ka tā ir labāk. Labāk mums vai labāk viņiem?
Nav nekā lieliskāka, kā pateikt vārdus – es esmu latvietis. Sakot šos vārdus, es izjūtu godu, jo man ir liels prieks būt no šīs valsts. Lai arī maza, šī valsts ir izkarojusi savu vietu zem saules. Bet... Vai jūs maz to atceraties?
