Ātro kredītu un azartspēļu muklājā iekritis kāds portāla TVNET lasītājs. Viņš piekrita pastāstīt, kā no pirmā kredīta, par ko aizdevēji vēl picu uzdāvināja, nonāca līdz spēļu zālēm un dzīvei Anglijā.
Picas dēļ iekļuvu tādā muklājā, ka... (379)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lasītājs rakstīja: «Esmu regulārs TVNET lasīitājs un vēlos dalīties savā pieredzē ar kredītiem un azartspēlēm.
Viss sākas, kad man palika 18 gadu. Domas par ātrajiem kredītiem nemaz nebija, bet pienāca diena, kad «Smscredit» dāvināja picas, kaut vai paņem vienu latu. Turklāt pirmais kredīts bija bez procentiem.
Ar draugu bariņu katrs paņēmām. Bija jauka ballīte. Picas plus naudiņa. Atdevu to latu jau nākamajā dienā,bet kas notiek, kad kādu dienu vajag finanses?
Pirmā doma atkal ir kredīts.
Paņēmu 100 latus, kuri jāatdod pēc 30 dienām. Vecākiem neko neteicu, bet kur lai 12. klases skolnieks izrauj tādu naudu? Iegāju pastā, paņēmu «Kredit24» 150 latus. Bet vai atdevu «Smscredit»? Protams, nē! Aizgāju uz kazino ar domu vinnēt tā, lai atdotu abus un vēl sev dabūtu.
Rezultāts pagalam bēdīgs - zaudēju visu. Dzīve apgriezās par 180 grādiem, iekritu azartspēļu varā, aizņēmos no draugiem, lai tikai uzspēlētu kārtis. Viss nonāca tik tālu, ka
zagu no mātes, māsas zeltu, lai varētu uzspēlēt.
Nelabi bija pašam no sevis. Meklēju izeju, vēlējos mainīties, tādēļ pēc 12. klases beigšanas iestājos Policijas akadēmijā, kur stipendija bija 200 latu.
Stipendiju pat nesaņemot, es jau paguvu aizņemties naudu no kursa biedriem, lai uzspēlētu. Viss aizgāja tik tālu, ka pametu mācības. Kādu nedēļu sēdēju mājās skatījos TV, domāju meklēt risinājumus savai dzīvei, jo sapratu, ka tā dzīvot nevēlos.
Parādījās iespēja doties uz Angliju. Izdevību izmantoju, devos mainīties, bet ar strādāšanu fabrikās ir tā, ka darbs nav katru dienu. Ir jāmaksā, jāēd, smēķēšana un citas lietas. Turpināju spēlēt. Paspēlēju visu. Bija pat tāda situācija, kad
ēdu maizi un dzēru ūdeni nedēļu no vietas.
Gribēju pakārties, bet pat tam man dūšas nepietika. Paveicās, ka krusttēvs bija blakus. Viņš atbalstīja un palīdzēja, iekārtoja darbā. Kādu laiku bija labi, līdz saņēmu algu, ar kuru bija jādodas uz Latviju brīvdienās. Netiekot līdz lidostai, naudu paspēlēju. Zvanīju mammai, visu izstāstīju, raudāt gribējās, vemt, sist sevi.
Lūdzu mātei, lai paņem 500 latu kredītu, lai letiņa pasi var apmainīt un tā tālāk. Dzīvot un strādāt Anglijā ir mana vienīgā izeja. Tā es varu sevi uzturēt, vecajiem palīdzēt un kādu laiku jau nespēlēju tos draņķus.
Man ir tikai 19 gadi, bet visu es esmu sačakarējis.
Latvijā cilvēki mani neciena, jo esmu parādā naudu, esmu šeit melnajos sarakstos, esmu mātei naudu parādā. Bet tas ir vienīgais, ko pašlaik maksāju.
Bet, runājot par ātrajiem kredītiem, - lai cilvēks neņem tos! Tie ir visur – internetā, TV, avīzēs, visur par tiem ir runa. Es nevienam neiesaku tos ņemt un spēlēt azartspēles, jo, jā, varbūt vienreiz paveicas vinnēt 200 latus. Domā, ka izlietos tos labiem mērķiem, bet vienmēr tos 200 latus nākošajā vai tajā pašā dienā aiziet un nospēlē!
Es vēlētos, lai tos kredītus aizliedz un spēļu zāles likvidē. Jo paskatieties uz mani - man ir 19 gadu, bet es neesmu savā dzimtenē. Dzīvoju Anglijā.
Es vēlētos, kaut laiku varētu pagriezt atpakaļ!»