Nevar apgalvot, ka arī šodien vēstures pētīšana nebūtu lielā mērā pakļauta politiskajai konjunktūrai. Tiek radīti jauni mīti. Jaunos mītus var izmantot, cenšoties sasniegt aktuālos politiskos mērķus: izveidot pilsonisko sabiedrību, panākt sabiedrības integrāciju un tā tālāk.[1] Neapšaubāmi, veidojot mītus ar vēstures ideoloģizācijas palīdzību, var panākt pretējo efektu – noskaņot sabiedrību pret demokrātiju, eskalēt konfliktus, radīt riebumu pret savu vai citu valsti, tautu.
Vēstures ideoloģizācijas nozīmi mītu radīšanā un sabiedriskās domas modifikācijā ļoti labi saprot arī Krievija Vladimira Putina un viņa «politbiroja» personā. Krievijā pēdējos gados, sevišķi izteikti Putina trešās prezidentūras laikā, notiek aktīva vēstures pārrakstīšana, kuras mērķis ir Krievijas sabiedrībā ne tikai attaisnot, bet arī leģitimizēt Putina rašisma ideoloģiju – krievu tautas interešu pārākumu pār citu tautu interesēm. Lai to īstenotu, Krievijas tauta nedrīkst just kaunu un justies pazemota par PSRS īstenotajiem noziegumiem pret cilvēci un visbeidzot pašas PSRS sabrukumu.
Šobrīd Krievijā intensīvi gatavo revanšisma ideoloģijā balstītas vēstures grāmatas, kuru koncepcija ir radīt lasītājos iekšēju pārliecību, ka vēsture ir bijusi «tieši tāda» un ir jārada iekšēja psiholoģiska barjera pret citādiem vēstures traktējumiem.[2]
Jaunās Krievijas vēstures koncepcijas pamatpostulāti tikai apstiprina Putina iepriekš izvirzīto retoriku par PSRS sabrukumu kā lielāko 20. gadsimta ģeopolitisko katastrofu. Staļinu vērtē kā valsts nostiprinātāju un reformu veicēju, bet ne kā diktatoru – vairāku miljonu cilvēku slepkavu, Gorbačovu kā valsts vadītāju, kurš vainojams PSRS sabrukumā, bet Jeļcina demokrātiskās reformas 1990. gados par «šoka terapiju». Paldies Dievam, nāca Putina – Medvedeva laikmets, ieviešot atkal valstī kārtību. Uzvarai «Lielajā Tēvijas karā», atbrīvojot Eiropu no nacisma, ir teju dievišķa nozīme.
Putins neaprobežojas tikai ar grāmatu izdošanu, skolēnu un studentu zombēšanu, bet arī aktīvi darbojas globālajā tīmeklī, kur veikli darboņi izvērsuši informatīvo karu brīvpieejas interneta enciklopēdijā Wikipedia, mainot nosaukumus un saturu. Piemēram, šķirklis krievu valodā «Kijevas Krievzeme», lai vairāk uzsvērtu Krievijas un krievu pārākumu par ukraiņiem, tika pārdēvēts par «Senā Krievzemes valsts». «Krievijas – Gruzijas karš (2008)» vairs nav karš, bet ir «Bruņots konflikts Dienvidosetijā (2008)».[3]
Ja kādam šķiet, ka tas ir pārāk tālu un mūs neskar, tad Vikipēdijas šķirklis krievu valodā «Latvijas okupācija (1940)» ir pārvērties par «Padomju karaspēka ievešanu Latvijā», turklāt pazudusi arī analīze un vērtējums par šiem notikumiem, kā vietā ir vienpusīgs notikumu saraksts, atsaucoties tikai uz kādu Krievijas interneta resursu.
Krievijā ar tiem, kuri domā citādi, nediskutē – ar tiem izrēķinās. Krimas aneksijas pielīdzināšana Austrijas anšlusam Maskavas Starptautisko attiecību institūta pazīstamajam vēsturniekam Andrejam Zubovam maksāja amatu.
Un tas notiek valstī, kura radusi citiem pārmest vēstures pārrakstīšanu un «fašisma atdzimšanu».
Gatis Liepiņš
[1] Mednis, I. Ievadvārdi. Grām: Zellis, K. (sast.) Mīti Latvijas vēsturē. Rīga: 2006, 12. lp.
[2] Tapusi jauna koncepcija Krievijas skolēniem «Pareizās» vēstures apgūšanai. (http://demoshistoria.lv/vesture-un-politika/tapusi-jauna-koncepcija-krievijas-skoleniem-pareizas-vestures-apgusanai)
[3] В «Википедии» война правок: россияне переписывают историю (http://ain.ua/2014/04/04/518573)
