Es esmu nedaudz sašutusi par radušos situāciju ar manu bērnu un viņa skolu, kas patiesībā ir stāsts par gandrīz visām vidusskolām... Stāsts ir par to, kur iet mācīties pēc 9. klases, ja tev ir viena nesekmīga atzīme! Tev atestāts ir, viss kārtībā, bet vidusskolā tevi nepieņem. Kā tā?
Neskatoties uz to, ka atestāts tev ir, eksāmeni arī ok, bet, ja ir viena nesekmīga atzīme atzīmju lapā, tevi vienkārši var nepieņemt skolā, jo tādi ir skolas noteikumi.
Ja ir kaut viena nesekmīga atzīme, skolai ir tiesības tevi nepieņemt! Tas vēl būtu sīkums, bet, ja pieņem situāciju, ka Izglītības ministrija izstrādājusi vienotus normatīvus visām Rīgas skolām, kas ļauj atmest tos, kam viens priekšmets nepadevies, tad, kur lai to bērnu sūta mācīties?
Mums visiem ir tiesības, piemēram, tiesības nepieņemt skolēnu, tiesības sūdzēties vai nesūdzēties un vēl kaudze ar visādām tiesībām, bet kur paliek veselais saprāts?
Mēs gribam, lai mūsu bērni izmācās arī tad, ja viņiem tas uzreiz nesanāk, mēs it kā viņiem cenšamies palīdzēt, gribam, lai mums ir gudra sabiedrība, lai esam konkurētspējīgi un vēl nezin kādi.
Tad kur tas viss pazūd, kad pusaudzi problemātiskā vecumā izmet no skolas,
kur viņš nomācījies entos gadus, kur skolas direktors vecāku sapulcēs stāsta vecākiem, cik svarīgi ir atstāt bērnu tajā pašā mācību iestādē, jo skolas maiņa var nelabvēlīgi ietekmēt turpmākās mācības, bet beigās pie jautājuma, vai varēs iet uz 10. klasi, tev kliedz virsū un saka, ka tu esi galīgi stulbs, ka esi iedomājies, ka tevi uzņems! Kā to saprast?
Ja, piemēram, atradīsies kāda skola, kas tagad to bērnu paņems savā skolā un tā atradīsies Rīgas otrā galā, vai tad tā ir labāk tam bērnam?
Mani apbēdina gan skolas direktori, gan Izglītības ministrijas nepārdomātie vienotie uzņemšanas kritēriji! Man kā pieaugušam cilvēkam, klausoties, ko runā pasniedzēji pie dokumentu iesniegšanas, kā tie vērtē un spriedelē, kas tam bērnam ir vai nav vajadzīgs, metās nelabi.
Pēc dzirdētā domāju, vai nu skolotājiem par maz maksā, ka viņi ir tik ļauni, vai nu nevajag vispār maksāt.
Kur pazuduši principi, ka priekšroka ir tiem bērniem, kas dzīvo tuvāk,
kas jau mācās tur pat, kāpēc neņem vērā vecāku izvēli, kur mācīties?
Līdzīga situācija ir arī pieaugušo dzīvē.
Tu strādā uzņēmumā, esi jau ilgstošs darbinieks, zināms cilvēks, superīgs kolēģis, tevi ciena un patīk tavs darbs, visi zina, ka tu esi pelnījis paaugstinājumu, bet te tev nu bija - par nodaļas vadītāju ieceļ pilnīgi jaunu darbinieku, jo viņš ir spožāks un viņš ir vīrietis, bet tu esi sieviete un veca! Un nav svarīgi, cik tu tur strādāji vai, cik esi forša.
Aizsūtīsim visus slimos uz slimo skolām, neļausim tos integrēt normālās skolās.
Visus, kas mums nepatīk un neklausa, sūtīsim uz speciālajām skolām,
norobežosim tos spožos no tiem pārējiem, lai, nedod Dievs, viņi nesasmērējas!
Mātes lūdziet Dievu, lai jūsu bērni ir ideāli, pēc šabloniņa, skaisti, jo savādāk ir grūti!
Arī man pusaudžu vecums nebija viegls, bija ļoti grūti, jo īpaši tāpēc, ka man nebija vecāku, kas mani aizstāvētu vai kā savādāk palīdzētu iziet tam dzīves posmam cauri. Es, protams, visu atguvu savā dzīvē un ar uzviju, bet jautājums,
vai tas kritums obligāti ir jāpiedzīvo un vai visi pieceļas?
Šis raksts ir pret sistēmu, pret šabloniem, pret stereotipiem!
Bet kas to veido?
Dagnija
