Šoreiz stāsts par izglītību Latvijā un topošajiem skolotājiem! Izglītības un zinātnes ministrija gatavo jaunas izmaiņas noteikumu projektā «Noteikumi par pedagogiem nepieciešamo izglītību un profesionālo kvalifikāciju un pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kārtību».
Kā lasāms LU mājas lapā (http://www.lu.lv/zinas/t/28274/), noprotams, ka IZM vēlas atvieglot prasības jaunajiem pedagogiem, dodot iespēju cilvēkiem ar augstāko izglītību noteiktā jomā pilnveidot savas prasmes B programmas pedagoģijas kursos un strādāt par skolotāju vispārizglītojošā skolā. Līdzīga sistēma ir arī šobrīd, taču jaunā likumdošana paredz to, ka, piemēram, latviešu valodas skolotājs pēc B programmas pedagoģijas kursiem varēs mācīt arī fiziku. Šāds pavērsiens varētu šķist dīvains, jo kā gan humanitāro zinātņu speciālists var kļūt par fizikas skolotāju? Taču tas lai paliek IZM kompetencēs.
Šoreiz pret šādu pavērsienu ir nostājusies Latvijas Universitāte ar nostāju, ka par skolotājiem varētu strādāt tikai tie cilvēki, kas absolvējuši atbilstošo augstskolas pedagoģijas programmu. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas pabeiguši studijas noteiktā zinātņu jomā, vairs nevarētu apgūt B programmas kursus un strādāt par skolotāju savā jomā! Jautājums rodas, kāpēc LU vēlas šādas izmaiņas? Kas fizikas vai ķīmijas, vai matemātikas skolotājam ir svarīgāk? Saprast savu priekšmetu un mācēt to izskaidrot bērniem vieglā un saprotamā, kā arī interesantā veidā, vai tomēr apgūt neskaitāmus psiholoģijas priekšmetus augstskolā, kamēr konkrētajam mācību priekšmetam ir atvēlēta tikai neliela daļiņa no kopējā kredītpunktu skaita?!
Vēlētos pievērst uzmanību, ka šobrīd Latvijas Universitātē ir gūzma ar programmām, kurās var vienlaicīgi apgūt vairāku priekšmetu skolotāju kvalifikāciju, tikai kādā līmenī? Būsim godīgi, pazīstot cilvēkus, kas tur mācās, viņi paši atzīst, ka no mācāmā priekšmeta sajēga maza! Piedevām liela daļa studentu nemaz nevēlas strādāt pedagoģijā – viņi ir devušies uz šo studiju programmu ar domu: «Kaut kur jau jāiet studēt! Eksaktās zinātnes nepārzinu tik labi, bet saka, ka tās ir pieprasītas! Nu tad iešu par eksakto zinātņu skolotāju!»
Tad jautājums, kā Latvijas Universitāte pamato savu ieteikumu aizliegt konkrētā mācību priekšmeta absolventiem iegūt pedagoģisko izglītību kursos un strādāt savā priekšmetā? Vai mūsu valstī trūkst labu skolotāju? Protams, arī cilvēkam ar maģistra grādu konkrētajā zinātnē ir iespēja iet vēl vienā maģistrantūrā un iegūt vēlamo pedagoģisko izglītību, tikai ir viens neliels jautājums: «Kāpēc šīs studiju iespējas nav valsts finansētas?» Kāpēc cilvēkam, kas perfekti pārzina savu jomu, kas vēlas strādāt par skolotāju, jo tas ir viņa aicinājums, nebūtu iespēja iegūt atbilstošo izglītību par valsts finansējumu un strādāt skolā? Kāpēc Latvijas Universitāte vēlas panākt to, lai atņemtu arī pēdējo iespēju par pieņemamu samaksu apgūt B izglītības pedagoģisko programmu un zinošiem cilvēkiem strādāt skolā par skolotājiem? Vai tiešām mūsu valstī ir par daudz eksakto zinātņu skolotāju? Vai arī mums trūkst cilvēku, kas vēlētos apgūt šis pedagoģijas programmas augstskolās?
Ja IZM ņems vērā Latvijas Universitātes ieteikumu, ka par pedagogiem drīkst strādāt tikai cilvēki ar augstāko pedagoģisko izglītību, tad daudzi jaunie skolotāji vairs nevarēs turpināt darbu skolā! Skolā tiks liegts strādāt visiem, kas ir ieguvuši augstāko izglītību attiecīgajā jomā (ķīmijā, fizikā, bioloģijā u.c.) un apguvuši specializētus B programmas izglītības kursus pedagoģijā!
Mūsu sabiedrībā valda interesantas tendences - mēs nedomājam par to, kā būtu labāk! Mēs domājam par to, kā būtu izdevīgāk katram mums pašam! Cik tālu tas novedīs! Vai IZM atļaus strādāt latviešu valodas skolotājam par fizikas skolotāju? Vai Latvijas Universitāte panāks to, ka cilvēki, kas perfekti pārzina attiecīgo jomu un VĒLAS strādāt skolā, to vairs nevarēs darīt? Kāda būs jaunā likumdošana?