Panika un bezspēcība - cilvēki pēc plūdiem Egļupē pamesti likteņa varā (78)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: TVNET lasītājs

28. augusta rīts bija saulains, un nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi, kas mūs pārsteidza vien dažas stundas vēlāk. Šīs nakts lietus pārbiedēja manu mazo meitu, kas pamodās. Bija sajūta, ka ielūzīs verandas jumts. Ūdens gāzās ar tādu spēku un skaņu, ka pārņēma baisas izjūtas. Pirmais zvans atskanēja ap pulksten diviem dienā, cilvēki zvanīja un stāstīja, ka Egļupīte ir izgājusi no krastiem un ūdens līmenis turpina strauji paaugstināties. Visas pārejas un tiltiņi esot ūdenī. Ciemats ir sadalīts divās daļās.

Vēl pēc pāris stundām mans telefons zvanīja nepārtraukti. Upīte ar baisu rēcienu bija izgājusi no krastiem un mainījusi straumes virzienu, tagad cilvēkiem ūdens nāca virsū no upes krasta no vienas puses un gāzās pa ceļu no otras puses, ar tādu spēku, ka nepilnas pusstundas laikā mājā ūdens bija sasniedzis pusstāva augstumu.

Cilvēki zvanīja uz avārijas dienestu, uz pašvaldību, bet palīdzības saucieni palika bez atbildes. Kad atgriezos mājās no darba, bija nedaudz pāri sešiem vakarā. Upes straume bija melnā krāsā, un ar rūkoņu tā gāzās upītē no tuvākā meža masīva. Vienas upītes vietā tur bija trīs nevaldāmas straumes. Pilnībā bija izskalota viena pāreja pār upīti, un upes līmenis liecināja, ka šī nakts mums būs smaga.

Ciematā valdīja panika. No iedzīvotājiem izveidojām grupu, kas šo nakti paliks nomodā.

Apzinājām iespējamās vietas, kurp evakuēt vecos cilvēkus un cilvēkus ar pārvietošanās problēmām. Es visu vakaru pavadīju pie telefona, runāju ar nelaimē nonākušiem cilvēkiem, darīju viņiem zināmu, ka viņi nav vieni un mēs esam blakus un, ja būs nepieciešams, dosimies viņiem palīgā.

Pēdējo reizi devos apgaitā piecos no rīta. Bija skaidrs, ka nakts ir pārdzīvota, upe bija izgājusi no krastiem vēl vienā vietā, un nu arī mana māja bija ūdenī.

Neskatoties uz to, upes straume bija kļuvusi lēnāka, tas nozīmēja, ka briesmas ir garām.

Nesagādā pat dzeramo ūdeni

Par ārkārtas situāciju pašvaldības izpilddirektoru Oskaru Kalniņu informēju plūdu dienā 28. augustā plkst. 15.00, un arī nākamajā dienā zvanīju ar lūgumu rast iespēju ciematu nodrošināt ar dzeramo ūdeni.

Viņš minstinājās un neko sakarīgu pateikt nevarēja. Bija skaidrs, ka ūdeni vedīsim mēs paši.

Palūdzu viņu informēt par ārkārtas situāciju domes deputātus. Kā vēlāk noskaidrojas, viņš par notikušo nelaimi neziņoja deputātiem ne tajā dienā, ne pēc nedēļas, ne mēneša.

Foto: TVNET lasītājs

Par to, kas noticis, kā pie mums izskatās pēc plūdiem, deputāti uzzināja tad, kad es viņus uzrunāju personīgi un viņi ieradās ciematā. 29.08.14. domē iesniedzu pirmo iesniegumu, kas bija adresēts domes deputātiem, kurā izklāstīju situāciju un lūdzu pašvaldības palīdzību sakārtot upes pārejas un galveno ceļa daļu, kas vairākas dienas bija zem ūdens un uz kura ar ūdens straumi bija izskalotas bīstamas bedres. Par to bīstamību pārliecinājāmies jau pirmajā rītā, kad ūdens atkāpās.

Kāda mašīna ieslīdēja ar vienu riteni šādā bedrē un palika karājoties uz atlikušajiem trim. Tā vienkārši noslīka.

Iesniegums netika nodots adresātam, domes priekšsēdētājs Aivars Nalivaiko vienpersoniski pieņēma lēmumu visu deputātu vārdā un iesniegumu norakstīja Oskaram Kalniņam izpildei. Pagāja divas nedēļas, un, tā kā nekas nenotika, ar otru iesniegumu vērsos pie paša domes priekšsēdētāja Aivara Nalivaiko, un atkal iesniegums izpildei nokļuva pie izpilddirektora Oskara Kalniņa.

Kā pirmajā, tā otrajā gadījumā saņēmu Oskara Kalniņa parakstītu atbildi, kurā, vienkāršiem vārdiem runājot, tika pateikts, ka Inčukalna novada domei ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar ciematu, tās iedzīvotājiem, kas ir arī nodokļu maksātāji.

Bet pats galvenais, ka viņus neinteresē, kas notiek ar veciem cilvēkiem un bērniem. Ir sācies skolas laiks, bērni katru rītu un vakaru dodas uz skolu un atpakaļ. Ielu apgaismojums, kam pēc Inčukalna novada domes lēmuma bija jāsāk darboties augustā, vēl joprojām nedarbojas,

ciemats ir pilnīgā tumsā. Viens no ciemata galvenajiem ceļiem ir izskalots, un tagad tur ir bedre.

Domāju, ka nav jāstāsta, cik tas ir bīstami, jo uz māju bērniem ir jāiet pa tumsu un jāšķērso upīte pa šauru tiltiņu.

Patlaban ne ātrā palīdzība, ne ugunsdzēsēji, ne policija nevar operatīvi nokļūt pie vienas trešās daļas ciemata iedzīvotāju.

Ir jābrauc pa apvedceļu, kas ir pāris lieki kilometri. Inčukalna novads ir «slavens novads» ar to, cik draudzīga vieta tā ir bērniem, mēs visi atceramies mazo Justīni, kas nu jau atdusas zemes klēpī. Šobrīd nelaime vēl nav notikusi, ja neskaita vecāko paaudzi, jo visi šie notikumi divām ģimenēm paliks atmiņā uz visiem laikiem.

Pārdzīvojumus nepārcieta divas plūdos cietušas kundzes, kas ar insultu atrodas slimnīcā. Nav lielāka nozieguma kā cilvēku vienaldzība un bezdarbība.

Es ļoti ceru, ka Aivaram Nalivaiko un Oskaram Kalniņam nekad nenāksies sēdēt pie savas mātes gultas amatpersonu vienaldzības, bezdarbības un nolaidības dēļ. Gribētos saprast, kāds būtu Aivara Nalivaiko pienesums Saeimā, ja viņu kā Zaļo un zemnieku savienības pārstāvi šogad būtu ievēlējuši pārstāvēt iedzīvotāju intereses valdībā…

A. Bērziņa

Komentāri (78)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu