Skarbā realitāte: kuras slimības ir pārāk dārgas, lai ārstētu

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFP/LETA

Satversmes 111. pants vēsta, ka valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Tiesa, šis minimums nekur nav precīzi noteikts. No otras puses, nekur nav noteikts arī tas, kas šajā minimumā neietilpst, un skaidrs, ka, pilnībā atsakot cilvēkam ārstēšanu vara nenodrošina vispār neko.

Jā, Latvija noteikti nav bagāta valsts, un eksistē patiešām dārgas slimības. Taču ir dažas problēmas.


Pirmkārt, nekur nav noteikts, sākot ar kādu summu ārstēšana ir atzīstama par pārāk dārgu.

Un pareizi, jo vienīgā atšķirība starp, piemēram, puiku, kam nepieciešama ārstēšanās Filadelfijas Bērnu klīnikā un 60 gadus vecu vīrieti ar aptaukošanos, 2. tipa diabētu un aterosklerozi ir tā, ka zēna ārstēšanai nepieciešamā summa ir zināma, savukārt par to, cik izmaksās 60 gadus vecā diabētiķa ārstēšana, zināms vien tas, ka naudas vajadzēs ļoti daudz. Tāpēc, ja jau ir cilvēki, kam ārstēšanu atsaka, jo tā esot pārāk dārga, ir oficiāli jānosaka, ka jebkuras slimības gadījumā, tiklīdz ir iztērēti X eiro, jebkādas palīdzības sniegšana tiek pārtraukta. Jo cik tad var tērēties? Īpaši tāpēc, ka, piemēram, 2. tipa diabētiķa ārstēšana no jebkuras slimības izmaksā vairākas reizes lielāku summu nekā tāda cilvēka ārstēšana, kam 2. tipa diabēta nav.

Protams, var rīkoties citādi un noteikt, kuras slimības ir pietiekami lētas, lai tās ārstētu, bet kuras tādas nav. Taču arī tas var radīt nepatikšanas, jo atliek kādam vecākam, kura bērnam ir atteikta ārstēšana, dabūt rokā statistiku par to pašu 2. tipa diabētu (nemaz nevajag mūsējo, jo diabēts visur ir diabēts), kā sanāks smuks process par to, no kurienes vara ir ņēmusi, ka šo vecāku bērna slimība ir tā pati dārgākā.

Turklāt, tā kā lūdzēju lomā parasti nonāk tie, kam nav paveicies piedzimt veseliem (tas attiecas arī uz cilvēkiem ar retiem un/vai agresīviem audzējiem), vara, atsakot viņiem palīdzību, būtībā pasaka, ka šādi cilvēki Latvijai nav vajadzīgi! Lai gan, ja ņemam manu piemēru, tad puika no 60 gadus vecā vīrieša atšķiras tikai ar to, ka puikam nepaveicās, bet vīrietis savas problēmas sarūpēja pats!
Tas pats ir ar valstīm, kurās ārstēties. Labi, ES dalībvalstis Latvijai ir izdevīgākas, bet ko iesākt, ja labākie speciālisti strādā ārpus ES? Mierīgi paziņot slimniekam: ja gribi ārstēties, vajadzēja saslimt ar «pareizo» slimību? Vai pirms atteikuma kaut vai pameklēt alternatīvas Eiropā? Galu galā veselības aprūpes sistēmā strādājat, mīlīši, tāpēc noskaidrot, kādas ir slimības ārstēšanas iespējas, jums ir jāprot!

Bet labi, pieņemsim, ka naudas nav, lai gan, spriežot pēc «papildu līdzekļu» dalīšanas, budžets tiek veidots, pat neiedziļinoties situācijā, taču tādā gadījumā vismaz varētu pacensties uzrakstīt kārtīgu atteikumu! Pati esmu saņēmusi tādus bla-bla-bla likumi to neparedz, lai gan varu droši apgalvot, ka tie likumi man tiešām nav rakstīti, jo par onkoloģiskiem sindromiem arī absolūtais vairums ārstu vēl aizvien neko nezina!

Varu derēt, ka arī tam puikam uzrakstījāt līdzīgu bla-bla-bla.

Taču es piedāvāju iespēju vismaz kaut kā attaisnot savu eksistenci, un,

kad ieradīsies nākamais lūdzējs, parocieties internetā un uzrakstiet plašu atteikuma vēstuli par teorētiskajām izredzēm, ko sniegtu ārstēšana, blakusparādībām, iespējamajām komplikācijām, varbūtību, ka pacients spēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi,

kā arī to, cik tas teorētiski izmaksās un ar kādu pamatojumu jums tas liekas pārāk daudz!

Protams, šāda veida atteikumi uzņēmīgākiem var dot iespēju tiesā apstrīdēt,

piemēram, vidēji statistisko rādītāju izmantošanu par pamatu atteikumam, bet kas teica, ka darbam valsts pārvaldē jābūt vieglam? Protams, ja tā ir valsts pārvalde!

Ieva Zagante

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu