Mārupes novada sašutums par RailBaltica projekta atzaru ir valstiska problēma

Ļoti patīkami, ka viena daļa no pagaidām esošiem projekta materiāliem ir publiski pieejami un tiek rīkotas vismaz pēdējos 10 gados lielākās sabiedriskās apspriešanas, un tauta par to interesējas, domā un apspriež to.

Iedzīvotāju bažas par viņiem piederošo īpašumu atsavināšanu, apgrūtināšanu, sadalīšanu ir pilnībā saprotamas un noteikti rada satraukumu viņu prātos, bet lielākajai tautas daļai ir skaidrs šā apjomīgā projekta mērķis un jēga, kas projekta tālākā attīstības gaitā pavērs ceļu diskusijām un abpusēji pieņemamiem kompromisiem.

Šobrīd skaidrs ir tas, ka mūsu lidosta ir lielākā reģionā un lidosta attīstās, mēģinot piesaistīt jaunus pasažierus, jaunus kravu pārvadājumus un jaunus galamērķus pasaulē. Jaunā termināla būvniecība lidostā norāda uz to, ka valsts šo nozari mēģina attīstīt un pieliek, un nākotnē pieliks vēl lielākas pūles, lai mūsu lidosta konkurētu daudz veiksmīgāk, ne tikai ar Viļņas un Tallinas lidostām, bet arī ar Varšavas, Minskas un varbūt pat ar Maskavas, Stokholmas un Helsinku lidostām.

Tie cilvēki, kas ir vairākas reizes lidojuši ar lidmašīnām pa pasauli, noteikti ir sastapušies ar situāciju, ka pārsēšanās gaidīšanas laiki starp lidojumiem var būt pat 20 stundas. Daudzi, protams, izvēlas šo laiku pavadīt lidostas teritorijā, tomēr nedrīkst aizmirst par tiem pasažieriem, kas labprāt apskata pilsētu šādā situācijā. Diemžēl Rīgas dome nespēj nodrošināt tikai sabiedriskam transportam paredzētas joslas pilsētā, bet nodarbojas ar bezjēdzīgu veloceliņu izbūvi pilsētas maģistrālajās ielās. Šāda situācija principā izslēdz iespēju, ka tranzīta pasažieri varētu pat mēģināt aizbraukt uz mūsu galvaspilsētu un veikt vismaz divu stundu ekskursiju pa to. Tiem pasažieriem, kuru galamērķis ir Rīga, vai tie, kuriem ir jau jādodas prom uz lidostu, veids, kā nonākt kādā no galapunktiem daudz ātrāk, noteikti patiks daudzreiz labāk.

Ātrgaitas tramvaja līnija starp lidostu un galvaspilsētu, protams, ir veids, kā šo jautājumu risināt, bet tā noteikti nav alternatīva dzelzceļa savienojumam. Tā pat nav alternatīva Eiropas sliežu platuma projektam, jo, manuprāt, ātrgaitas tramvaja līnijai jau sen bija jābūt uzbūvētai vai vismaz tai jau būtu jātiek būvētai.

Neviens nestrīdēsies par to, ka dzelzceļa transports vienmēr ir bijis uzticams un uz to varēs paļauties gandrīz simtprocentīgi. Tie, kas ir bijuši citās pasaules lidostās, noteikti pie sevis vismaz uz īsu brīdi ir padomājuši par to, cik jauki ir tas, ka lidostai ir pievienota dzelzceļa līnija, «kaut pie mums arī tā būtu».

Šis ir tas moments, kad tāda iespēja ir, bet vienmēr jau kādai labai idejai atradīsies pretinieki. Diemžēl šie pretinieki bļauj daudz skaļāk nekā tie, kam tāda ideja patīk, tāpēc vēlējos izteikt savu viedokli.

Protams, pagājušā gadsimta 70. gados neviens jau īpaši neprasīja iedzīvotāju domas par to, vai Mārupei patīk, ka tās teritorijā tiks būvēta lidosta, bet par laimi vai nelaimi lidosta atrodas tur, kur tā atrodas. Mārupes iedzīvotājiem, protams, ir privilēģija dzīvot savās privātmājās ar dārziem, kur bērniem ir labāka vide attīstībai, un tas tikai padsmit minūšu braucienā no Rīgas, bet tas uzliek arī savus pienākumus pret galvaspilsētu un līdz ar to arī pret valsti un tās iedzīvotājiem kopumā. Dzīvojot galvaspilsētas pieguļošajos rajonos, ir jārēķinās ar to, ka pilsēta attīstīsies un tās vajadzībām būs jāpārkārto apkārtējie rajoni, kas notiek arī šajā gadījumā. Mārupes novads strauji ir attīstījies tikai pēdējos 20 gados, kad jau bija skaidrs, ka lidosta Rīga ir topā un šiem reģiona iedzīvotāju skaita papildinātājiem ar to vajadzēja rēķināties, kā arī ar to, ka, mājas būvējot zem lidmašīnu gaisa ceļiem, būs skaļi. Arī uzņēmēji, kas ir saradušies Mārupē, ar to rēķinājās, kā arī vienai daļai no tiem lidostas esamība tuvumā bija viens no kritērijiem, kas lika izvēlēties Mārupi. Tiesa gan, ražotāju šo uzņēmēju vidū ir maz, Mārupē pārsvarā bāzējas šķirošanas uzņēmēji un noliktavas, bet to jau mārupieši noklusē, kā arī to, ka lielākajai daļai šāds dzelzceļš būtu tikai pluss, kas, iespējams, palīdzētu viņu uzņēmuma attīstībai.

Manuprāt, tā nav nekāda problēma, ja pa šo dzelzceļu tiks vadātas arī kravas, ir tikai labi, jo mūsu valstī ražošanas apjoms nav nekāds ievērojamais un mums nauda ir jāpelna ar kravu pārvadājumiem, vismaz tik ilgi, kamēr nesāksim ražot.

Nobeigumā gribu piebilst, ka šādu Latvijas mērogiem nebijušu projektu veikšanā nedrīkst uz to skatīties subjektīvi, bet ir jādomā valstiski. Katram pašam pie sevis ir jādomā, ko viņš var dot savai valstij, nevis jādara viss iespējamais, lai valsts attīstību bremzētu.