Sanitārs pa slimnīcas gaiteņiem vizina gandrīz kailas pacientes

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Nesen portāls TVNET publicēja kādas lasītājas piedzīvoto Gaiļezera slimnīcā. Viņa bija saskārusies ar nepieņemamu personāla attieksmi. Tagad lasītāja apraksta tālākos notikumus, piemēram, darbinieku rīcību un veikto manipulāciju izmaksas. Lūdzām arī slimnīcas viedokli par situāciju.

Lasītājas pieredzes pirmā daļa:

Lasītāja rakstīja: «Raksts par divām Gaiļezera medmāsām, kuras izvēlējušās nepareizo profesiju, patiesībā bija tikai neliela daļa no visa, ko piedzīvoju divu ar pusi dienu laikā šai medicīnas iestādē, un, tā kā pat pēc 10 dienām, kopš esmu izrakstījusies no slimnīcas, man vēl joprojām piedzīvotais neiziet no prāta, tad nolēmu padalīties arī ar pārējo.

Tātad - operācijas dienas rītā, kad biju ieradusies slimnīcā, nokārtojusi formalitātes (tai skaitā parakstījusi līgumu, kurā praktiski visu atbildību uzņemos es pati, jo citu variantu jau nav),

pēc brīža sanitārs (vīrietis) iestūma palātā kušeti un pateica, lai noģērbjos pilnīgi kaila un noguļos uz kušetes.

Skatījos uz viņu un gaidīju, kad man pados vienreizējās lietošanas kreklu (uzsvārci vai kā to pareizi sauc), kādu biju redzējusi citās slimnīcās pacientiem, kurus operē, taču sanitārs norādīja vienīgi uz palagu, kas atradās uz kušetes, un pateica, ka izies uz brītiņu no palātas, kamēr izģērbjos.

Kā jau rakstīju pirmajā reizē, pret šo konkrēto sanitāru pretenziju nav, jo viņa uzvedība bija ļoti laipna un korekta.

Tātad noģērbos pa pliko, nogūlos uz kušetes un tiku vesta no 10.stāva ar liftu, pa gariem gaiteņiem, pa kuriem staigā ne tikai medicīnas personāls un slimnieki, bet arī slimnīcas, poliklīnikas apmeklētāji ielas drēbēs, - vārdu sakot, tikpat kā ekskursija pa pilsētu - uz operāciju zāli 1.stāvā. Jāpiebilst, ka operāciju zāle arī izskatījās diezgan dīvaina - ne vēsts no askētiskas telpas tikai ar pašu nepieciešamāko operācijai. Telpa bija pieblīvēta, maza un drūma, taču pirmsoperācijas satraukumā daudz par to domāt nebija laika.

Vienīgi vēlāk mana istabas biedrene, kura tika operēta kādu stundu pēc manis, arī jautāja:

Kas tā bija par vietu, kur mūs operēja? Izskatījās pēc kādas noliktavas vai darbnīcas...

Pēc operācijas neatceros, kā tiku vesta atpakaļ pa tiem pašiem garajiem koridoriem, ar liftu, bet, kad ieveda palātā, sāku mazliet jau kaut ko saprast, un, kad sanitārs novietoja ratus blakus gultai, kaut ar grūtībām un kā pa miglu, bet spēju jau saviem spēkiem, mēģinot noturēt palagu virs sava pilnīgi kailā ķermeņa, pārvietoties uz gultu.

Pavisam citu ainu ieraudzīju, kad pēc stundas no operāciju zāles atveda manu kaimiņieni. Viņa bija vēl pilnīgā narkozes iespaidā un absolūti bez refleksiem. Tad nu sanitārs viens pats saviem spēkiem bija spiests no ratiem viņu iedabūt gultā. Tas, protams, nebija vienkārši. Kā zināms, tādā stāvoklī ķermenis ir smags un ļengans. Sanitārs mēģināja viņu celt gan aiz pleciem, gan kājām. Palags slīdēja nost, un brīžam kaimiņiene bija pilnīgi kaila.

Un tad man atkal bija jādomā ne tikai par to, ka pie māsu galda dienas lielāko daļu sēž un «sit klaču» vismaz divas, brīžam vairākas personas, bet arī par to, ka, kā ievēroju, Gaiļezera slimnīcā sanitāri - vīrieši vispār ir pārsvarā (vismaz es redzēju ļoti daudzus), taču visi ne tuvu neizskatījās tik pozitīvi, kāds bija manis pieminētais.

Redzēju arī ļoti apšaubāma izskata sanitārus, kuri neiedvesa ne mazāko uzticību, un man neiziet no prāta jautājums -

kas var notikt, piemēram, liftā, kad tāds sanitārs ir viens ar pilnīgi kailu sievieti, kura vēl atrodas narkozes iespaidā?

Un vai tiešām pacientam, kuru operē (vienalga - par savu vai valsts naudu), vairs nepienākas pat tas papīra krekls?

Starp citu - kad kaimiņieni atveda pēc operācijas, izrādījās, ka viņai mutē vairs nav zobu kroņa.

To pasniedza maisiņā. Esot salūzis, ievadot narkozi. Vainīgs, protams, neviens pie tā neesot. Kā jau sākumā rakstīju, līgumu parakstot, visu atbildību uzņemas pacients.

Tā «jautri» pavadot laiku un ēdot slimnīcas ēdienu, kurš, neskatoties uz to, ka tagad tiek pasniegts iepakots termo kārbā, ir tikpat atdzisis, ja ne vēl atdzisušāks kā agrāk, kad laistīja no katliņiem koridorā, pienāk izrakstīšanās diena.

Un atkal pārsteigums - konsultācijā pirms operācijas teikto ap 800.00 EUR vietā rēķins par 1020.00 EUR.

Uz jautājumu ārstējošai ārstei par uzradušos starpību 200 EUR apmērā sakarīgu atbildi saņemt neizdodas, taču tiek pierādīts, ka tādi tiešām ir slimnīcas izcenojumi, bet, kādēļ radušies tādi pārpratumi, nav saprotams.

Bet - lai kā arī būtu ar izcenojumiem par medicīniskajām manipulācijām, kurus man kā nespeciālistei medicīnā ir grūti apšaubīt, kārtējo izbrīnu man izraisa izcenojums par vienu gultasdienu slimnīcā. Ja valsts apmaksātam pacientam tas ir 10 EUR, tad man kā maksas pacientam par to pašu kopš slimnīcas celšanas remontu neredzējušo, fiziski un morāli novecojušo uz divām palātām koplietošanā esošo sanmezglu jāmaksā 57 EUR!

Vēl izdevās noskaidrot, ka

nodaļā tomēr ir arī paaugstināta komforta palātas, kuru maksa valsts pacientam ir 33 EUR, bet kuras maksas pacietiem nepienākas.

Kad mēģināju par to visu tikt skaidrībā slimnīcas administrācijā, kā atbildi saņēmu tikai plecu raustīšanu un tekstu: «Neko nezinām. Tādi ir izcenojumi»

Atbraucot mājās, paziņu mudināta, apzvanīju gan Patērētāju tiesību aizsardzības centru, gan Veselības inspekciju, gan Nacionālo veselības dienestu un pat Ārstu ētikas biedrību, un visur mani līdzjūtīgi uzklausīja, bet visi kā viens atbildēja, ka maksas medicīna nav nedz viņu atbildībā, ne kompetencē. Tātad - pilnīga un absolūta visatļautība.

Varbūt šī mana rūgtā pieredze palīdzēs kādam rūpīgi apsvērt, izvērtēt visus «par» un «pret» un pieņemt pareizākus lēmumus nekā man.»

Lasītāja pastāstīja, ka šo situāciju piedzīvojusi slimnīcas proktoloģijas nodaļā.

«Kas attiecas uz personāla vārdiem, tad pievērsu uzmanību tikai minēto divu medmāsu vārdiem, ar kurām iznāca īpašs konflikts. Pārējais jau, domāju, vairs neattiecas uz kādu personīgi, bet uz sistēmu kopumā. Pirmkārt - kad pie ārstējošās ārstes mēģināju noskaidrot sev nesaprotamos jautājumus par izmaksām, tad atbilde bija - visus izcenojumus nosaka slimnīcas administrācija. Kad jautāju administrācijā norēķinu daļā, atbilde bija - nezinām, tādi ir cenrāži. Tā kā mājās devos 3. dienā pēc operācijas un nepavisam nebiju labākajā formā, tad vienkārši nebija spēka turpināt vēl kaut ko skaidrot.

Otrkārt - kā jau rakstīju - kad, atgriežoties mājās, apzvanīju visas iespējamās augstākstāvošās ar medicīnu saistītās organizācijas, visās saņēmu vienu atbildi - maksas medicīnu nekontrolējam un ietekmēt nevaram. Tāpat viss pārējais, par ko rakstīju, - katastrofālais sanmezglu stāvoklis, attieksme pret pacienta privātumu pirms un pēcoperācijas laikā utt. -

domāju, ka tas nav kāda viena darbinieka nopelns, bet gan sistēma kopumā slimnīcā.

Kā mēdz teikt, zivs pūst no galvas. Ir vienkārši neticami, ka administrācijai tas ir kas jauns un nezināms.»

Sieviete arī piebilda, ka nākamajā dienā pēc atgriešanās no slimnīcas viņai sākās smagas vēdera problēmas (kaut kas līdzīgs rotavīrusam, tikai ļoti smagā formā, ar drudzi). «Noslimoju 10 dienas. Kad pēc 14 dienām knapi biju spējīga aizbraukt uz noteikto pēcoperācijas atrādīšanos Gaiļezerā pie dakteres, uzgaidāmajā telpā satiku blakus palātas pacienti, ar kuru tikām operētas vienā dienā un reizē atstājām slimnīcu. Arī viņa stāstīja par saslimšanu ar tieši tādu pašu vīrusu, kas liek domāt, ka arī ar to mēs inficējāmies, atrodoties slimnīcā.»

Kā slimnīca komentē notiekošo?

Savukārt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas pārstāve Inguna Potetinova, iepazinusies ar lasītājas teikto, TVNET sniedza šādu komentāru: «Iepazīstoties ar pacientes emocionālo pārstāstu par savu pieredzi slimnīcā, izsakām nožēlu par to, ka ārstu veikums un sasniegtie labie ārstēšanas rezultāti ir bijuši otršķirīgi un slimnīcas sadzīve un rutīnas procedūras ir raisījušas tik sakāpinātas emocijas un izvirzījušās priekšplānā.

Visā slimnīcā pakāpeniski tiek veikti rekonstrukcijas un renovācijas darbi, drīzumā tādi sāksies arī Gaiļezera «poliklīnikā» un skars pirmā stāva foajē un otrā stāva garos vestibila gaiteņus un tiem piegulošās telpas, kur nopietnāki remontdarbi nav veikti kopš ēkas celtniecības. Rezultātā

pacienti un personāls iegūs jaunas, ērtas, mūsdienīgas telpas, kas, cerams, uzlabos arī kopējo noskaņojumu, uzturoties šeit.

Saistībā ar pacientes iespaidiem operāciju zālē vēlamies vien informēt, ka, ņemot vērā uzsāktos vērienīgos rekonstrukcijas darbus stacionāra Gaiļezers Operāciju blokā, vēl vairākus mēnešus ķirurģiskais darbs tiks organizēts pagaidu pielāgotās telpās. Pēc darbu pabeigšanas stacionāra pacientiem un arī medicīnas personālam būs pieejams lielākais Latvijas operatīvās ķirurģijas centrs, būtiski pieaugs pacientu drošība, uzlabosies moderno augsto tehnoloģiju pieejamība un to izmantošanas izmaksu efektivitāte, nodrošinot kvalitatīvāku veselības aprūpi, uzlabosies personāla darba apstākļi un pacientu komforts. Līdz tam šaurākos un pielāgotos apstākļos ir jāatrodas gan pacientiem, gan ik dienu arī medicīnas personālam.

Atkārtoti aicinām pacientus uzmanīgi iepazīties ar dokumentiem, kuri tiek parakstīti

(nepieciešamības gadījumā to saturu izskaidro personāls), tostarp par ārstēšanās izmaksām, un neskaidros jautājumus uzdot personālam. Galvenais, kam būtu jāpievērš uzmanība, ir tas, ka izmaksas par ārstēšanos veido vairākas pozīcijas – papildus operācijas izmaksām klāt nāks maksa par gultas dienu, tie var būt arī papildu izmeklējumi, augstas tehnoloģijas instrumentārija pielietošana, servisa pakalpojumi, ja tādi ir izvēlēti, u.c. izmaksu pozīcijas. Šie jautājumi ir jāizrunā ar savu ārstējošo ārstu.

Mēs apzināmies, ka slimnīcā cilvēki daudzas lietas uztver saasinātāk, tomēr ārsti, māsas un sanitāri ir, pirmkārt, ārstniecības iestādes darbinieki, kuru uzdevums ir sniegt pacientam nepieciešamo palīdzību, bet brīžos, kad pacients uz personālu sāk raudzīties kategorijās «vīrietis – sieviete», var rasties mulsinoši brīži, kā acīmredzot ir noticis šoreiz. Mēs arī apzināmies, ka personāla lielās noslodzes dēļ ne vienmēr pietiek laika pilnvērtīgai izsmeļošai abpusējai sarunai, tomēr

atkārtoti aicinām pacientus un viņu tuviniekus risināt jautājumus atklāti slimnīcā uz vietas,

vēršoties pie konkrētās nodaļas vadītāja, stacionāra galvenā ārsta vai cita kompetentā darbinieka.»

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu