Esmu elektriķis, un patstāvīgi vēl ar dažiem kolēģiem strādājam vairāk nekā četrus gadus. Piedzīvots ir daudz kas, bet man aizvien vairāk liekas, ka savai nodarbei ir jāliek trekns punkts. Nodokļi ceļas katru gadu, nemitīgas izmaiņas nodokļos un normatīvajos aktos paliek arvien kaitinošākas.
Valsts ierēdņiem reizēm rodas sajūta, ka mums pieder tāda liela lāde ar naudu un, kad mums vajag, pietiek tikai paņemt no tās. Bet problēma ir tā, ka šādas lādes nu vismaz man nav un padalīties ar valsti varu tikai no tā, ko nopelnu.
Manī vienmēr raisījuši apbrīnu tie tautas kalpi, kas visu mūžu ir strādājuši valsts iestādēs un nu ir tikuši miljonāru kārtā. Es saprotu, ka viņiem visiem ir tās bagātās sievasmātes un bērnības draugi. Apsveicami! Varbūt ir jāsāk ar to, ka šiem tautas kalpiem vajadzētu aiziet un dot vietu cilvēkiem, kas vēlas un, galvenais, prot strādāt.
Patlaban dažādas nepieciešamās izmaksas, ko ir uzspiedusi valsts, savu darbu veikšanai ir palikušas tik lielas, ka, godīgi visu maksājot, ātri vien nogrimsi.
Lai iegādātos visas legālas datorprogrammas, verificētu mēraparātus, nodrošinātu auto transportu, veiktu visas obligātās veselības pārbaudes, nokārtotu darba drošības grupas, noīrētu telpas, iegādātos instrumentus un darba apģērbus, ir nepieciešams vismaz līdz 2000-2500 eiro gadā uz vienu cilvēku. Pēc Ziepniekkalna traģēdijas radās iespaids, ka, iespējams, daudzas lietas sakārtosies celtniecības jomā, bet lieki. Viss ir kļuvis daudz sarežģītāks un, galvenais, - dārgāks.
Mans uzskats ir tāds: lai nodokļus uzņēmumi maksātu pilnā apjomā, tiem ir jābūt adekvātiem. Piemēram, mūsu valstī eksistē tāda burvīga sistēma, neskatoties uz to, ka uzņēmums dažādu iemeslu dēļ nav saņēmis naudu par padarīto darbu, nodokļi vienalga ir jāsamaksā. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz ciestajiem zaudējumiem, rodas vēl papildu zaudējumi nodokļu veidā. Ir pietiekami daudz negodprātīgu pasūtītāju, kam nemaksāšana ir ierasta. Protams, var tiesāties, bet šī nemaksāšanas shēma ir tik labi atstrādāta, ka atgūt līdzekļus ir bezcerīgi.
Un pamēģini nodokļu apmaksu nokavēt, būs soda nauda. Ar šo VID vairāk līdzinās deviņdesmito gadu reketieriem.
Bet VID izgājieniem var veltīt veselu grāmatu.
Ne velti to jokojot sauc par Valsts iznīcināšanas dienestu. Katrā jokā ir daļa patiesības, un, iznīcinot mūs, viņi arī iznīcina valsti.
Man ir daži paziņas, kas ir piedzīvojuši šīs burvīgās iestādes apciemojumu, un katrs stāsts ir krāšņāks par citu. Kā valsts ierēdņi viņi ir pavisam aizmirsuši, ka ir likums un tas ir jāievēro. Daudzi nolaiž rokas un padodas, bet citi aizstāvas un ļoti bieži vinnē, bet tas ir laiks, nauda un nervi.
Vispār saka tā, ka zivs pūst no galvas, bet mūsu gadījumā no valsts ierēdniecības. Man nevajag valsts atbalstu, bet man vajag, lai valsts netraucē. Diemžēl pie mums visa uzņēmējdarbība notiek par spīti, bet ne jau pateicoties valstij. Ir jāmazina birokrātiskais un nodokļu slogs visos līmeņos. Nevajag izgudrot jaunu velosipēdu. Tikpat labi mēs varam pārņemt kaimiņvalstu pozitīvo pieredzi. Nodokļu sistēmai ir jābūt vienkāršai un saprotamai.
Ar cieņu,
Mārtiņš
