RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Ticiet man, mīļie latvieši, Vācijā mūs neviens negaida!

TVNET/ TVNET lasītāja 543
Foto: PantherMedia/Scanpix

«Ticiet man, mīļie latvieši, arī Vācijā mūs neviens negaida.» Tā portālam TVNET raksta kāda lasītāja, kura dzīvo Vācijā. Viņa saskārusies ar dažādām grūtībām darba meklējumos. Viņa aicina rūpīgi pārdomāt, pirms pametat Latviju un dodaties uz citu valsti.

Lasītāja rakstīja: «Labdien, TVNET! Sauksim mani par Ilzi, jo īsto vārdu negribu publicēt. Pašreiz ar meitu un dzīvesbiedru dzīvoju Vācijā jeb bijušajā Austrumvācijā. Nolēmu rakstīt, jo izlasīju pāris rakstus TVNET portālā par to, ka 40 procenti iedzīvotāju no Latvijas taisās izceļot, kā arī 30 procentu reemigrējušo vēlas atkal emigrēt.

Šie raksti mani ļoti mulsina, jo

es tieši otrādi - taisos apmēram pēc gada braukt atpakaļ uz Latviju.



Rakstu, lai dalītos ar tiem 40 procentiem par to, kā tad ir sākt strādāt un dzīvot ārzemēs. Ceru, ka kāds no tiem 40 procentiem tomēr pārdomās, vai ir vērts vai ne.

Pirms 8 gadiem es devos uz Vāciju studēt, jo Latvijā manis interesējošās maģistra studijas programmas nebija. Nebiju plānojusi, ka te nodibināšu ģimeni un palikšu ilgāk, bet tā ir sanācis. Piebildīšu, ka necenšos nevienu atrunāt no emigrēšanas, tomēr pārdomāt šo soli ļoti rūpīgi un nebraukt «uz dullo».

Pieļauju, ka daļa labprāt gribētu braukt uz Vāciju, jo Anglija mums, latviešiem, vairs nav tik pretīmnākoša.

Bet, ticiet man, mīļie latvieši, arī šeit, Vācijā, mūs neviens negaida.

Neskatoties uz saviem diviem maģistra grādiem, no kuriem viens ir pat Vācijā iegūts, esmu izgājusi skarbu dzīves skolu. Ja tu esi ārzemnieks, kaut vai ar nez kādu diplomu, vispirms vācieši dos priekšroku savējiem, kas ir arī saprotami.

Nu tad sanāk, ja nevarat uzreiz darbu savā profesijā atrast, jārēķinās, ka ar visiem saviem grādiem un nosaukumiem nāksies pastrādāt par apkopēju, trauku mazgātāju vai kādu citu mazkvalificētu darbu, ko Latvijā nekad nedarītu.



Ja braucat uz Vāciju, jārēķinās, ka jābūt diezgan labām vācu valodas zināšanām.

Neviens te ar jums «nekrāmēsies», ja domājat, ka arī angļu valoda derēs.

Vidusmēra vācietis angliski runā nelabprāt, bet jaunā paaudze un izglītotāki vācieši gan. Man ir nācies izjust pazemojumu, jo vienai darba devējai nepatika mans akcents, lai gan es esmu vēl spējīga runāt ne tikai vācu, bet vēl trijās valodās. Viņa gan tikai, visticamāk, vācu valodā.

Jebkura gadījumā, te nekas nenotiek «freestyle». Vācijā viss ir stingri reglamentēts un «pa plauktiņiem» salikts. Visur prasa «papīrus». Arī, ja gribat par apkopēju piestrādāt, vajag pašnodarbinātā dokumentus, veselības apdrošināšanu un dzīvesvietas pierakstu. Man ir pazīstama viena latviešu ģimene, kura ar bērniem spontāni pārcēlās uz dzīvi Vācijā.

Rezultātā bērni negāja pāris gadus skolā, jo viņi nebija spējīgi nokārtot visus tos dokumentus, kas ir šeit nepieciešami.

Pareiza dokumentu aizpildīšana dažreiz nav pa spēkam pat pašiem vāciešiem. Ari uz maznodrošinātā pabalstu, kas būtu ap 800 eiro, ārzemniekam nav vairs ko cerēt, jo šogad ir pieņemts jauns likums. Vācijā jānodzīvo pieci gadi, lai pretendētu uz šo pabalstu.



Ja tomēr braucat prom, tad uz turieni, kur ir vairāk latviešu aktivitātes. Ja nonāksiet grūtībās, tad būs vismaz kāds savējais, kas atbalstīs. Sākumā arī vientulības izjūta nav tik liela, jo jāiepazīst viss jaunais. Ar gadiem,
dzīvojot svešumā, vai nu tu 100 procenti integrējies šajā sabiedrībā, vai saproti, ka esi un būsi šeit svešais.

Es savā profesijā, kas saistīta ar dizainu, meklēju darbu aptuveni gadu,

paralēli piestrādājot par apkopēju, jo bezdarbnieku pabalsts tolaik vēl nepienācās. Rietumvācijā tas būtu vieglāk, bet sakarā ar ģimenes
apstākļiem negribēju pārvākties uz svešu reģionu, kur nav neviena pazīstama. Nonācu ne pie tā labākā darba devēja. Bija lieli darba apjomi un prasības. Praktiski nekad netika laicīgi maksāta alga. Rezultātā šis viss noveda pie izdegšanas sindroma. Šobrīd Vācijā šī ir ļoti izplatīta slimība, lai cik tas izklausitos dīvaini. Visi psihoterapeiti ir pārslogoti. Vācu sabiedrība pati netiek galā ar augstajām, pašas radītajām dzīves prasībām un tempu.

Tagad man ir jauns darbs. Domāju, ka būs labāk, bet esmu jau noskatījusi savu sapņu darbu Latvijā un nevaru vien sagaidīt, kad būs pārrunas ar darba devējiem. Es pieļauju, ka alga nebūs nekāda sapņu alga, bet man svarīgāk, ka atrodos starp savējiem, ka vakarā var aiziet pie mammas ieēst zupiņu, ka mana meita runās latviski, ka atkal svinēšu ar draugiem dzimšanas dienas, ka 18. novembri var svinēt Dzimtenē, ka.., ka... Tā es varētu turpināt ilgi.

Piebildīšu, ka reemigrācijas plāna esamība vai neesamība manu izvēli neietekmēs.

Labāk šos līdzekļus novirzīt valsts attīstībai, lai būtu kur atgriezties. Kurš gribēs, tāpat brauks atpakaļ, kurš negribēs, to neviens plāns neiedvesmos.

Vēlu veiksmi latviešiem Latvijā un visā plašajā pasaulē !!!»

Kāda ir tava pieredze ārvalstīs?

Ja vēlies dalīties pieredzē, raksti uz e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv!

Vācija e-veselība Saknes Latvijā Skola
543 Komentāri