Pirmklasnieks uzbrūk! Sociālais dienests bērnu ievieto krīzes centrā

Neviens netiek galā

Viss sākās ar to, ka Marika gribēja sākt jaunu dzīvi – no baltas lapas, tāpēc pērnā gada nogalē kopā ar mammu, brāli un dēlu no nelielas pilsētas Vidzemes vidienē pārcēlās uz piejūras novadu. Viņa aizgāja no vīra, un, lai sarautu saites pavisam, mainīja dzīvesvietu. «Gribējām sākt visu no sākuma. Dēls sāka iet vietējā sākumskolā, bet tur viņu negribēja paturēt, sakot, ka viņš ir agresīvs,» stāsta sieviete. Problēmas neatrisinājās, kad zēnu pārcēla uz mazāku skolu. «Sociālie darbinieki gribēja dēlu ievietot Bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet ārsti, pie kuriem bijām, teica, ka tas nav vajadzīgs.» Marika nenoliedz, ka zēns ir nesavaldīgs un nepaklausīgs, bet «kurš gan tāds nav». Mācību iestādes, viena pēc otras, no pirmklasnieka atbrīvojās, jo netika galā ar emocionāli nestabilo bērnu. Šobrīd bērns skolu neapmeklē. Viens no sociālo dienestu argumentiem ir: mamma nespēj nodrošināt bērnam izglītību.

«Viņi saka, ka mans bērns ir bīstams, draudot citiem, skrienot ar šķērēm virsū.»

Sieviete uzskata, ka izdarīja visu, ko no viņas prasīja sociālie darbinieki, un pat vēl vairāk – pēc savas iniciatīvas aizveda bērnu pie psihiatra, psihoterapeita, neirologa, ārsts viņa galvu izmeklēja ar elektroencefalogrāfijas metodi. Speciālisti bija vienisprātis: jā, bērnam ir problēmas, bet tās ir risināmas.

Ieradās pēc bērna

17. martā Marika bija apsolījusi doties uz sociālo dienestu, lai parādītu, ko izdarījusi bērna labā. Kā par spīti, torīt fermā, kurā sieviete strādā, gotiņai dzima teļš. Kad Marika saprata, ka aizkavēsies, viņa uzrakstīja sociālajai darbiniecei īsziņu ar lūgumu pārcelt vizīti. Šķita, ka viss ir nokārtojies, bet nekā... Agrā priekšpusdienā pie Marikas mājas pieripoja atbildīgo dienestu automašīna. Sociālo darbinieku un bāriņtiesas rīcību viņa raksturo kā necilvēcīgu un formālu. «Viņi bija ieradušies pēc bērna, un man bija jāizvēlas – vai nu Miku vedīs uz krīzes centru, vai arī man viņu atņems.

Kad jautāju, kāpēc, man atbildēja, ka visi dokumenti ir nokārtoti, bet man nekas netika uzrādīts.

Teica, ka es esot pret bērnu izturējusies vardarbīgi. Bērns teica, ka negrib nekur braukt, bet viņu aizveda. Man nekas cits neatlika, kā parakstīt papīrus,» stāsta sieviete. Marika ir satraukta par ģimenes turpmāko likteni, jo cīņa par to, kurš no vecākiem audzinās bērnu, vēl turpinās. «Drīz būs tiesa. Ja es tajā zaudēšu, vai es redzēšu savu dēlu? Bērna tēvam ir krimināla pagātne – dēls viņam nav vajadzīgs,» stāsta sieviete. «Kad beidzot tiku pie bērna, viņš raudāja, teica, ka grib mājās.»

Viss, kas sakrājies, laužas ārā

«Nerūpējas un nenodrošina izglītību,» tāds ir atbildīgo dienestu pārmetumu kopsavilkums. Salacgrīvas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Maruta Pirro skaidro, ka Marika pati piekritusi bērna ievietošanai sociālās rehabilitācijas centrā. Citas izejas jau jau arī nebija. Pretējā gadījumā mātei patiesi draudētu bērna aizgādības tiesību pārtraukšana, jo viņa netiek galā ar radušos situāciju. Pirro paskaidro, ka zēnam ir izteiktas uzvedības problēmas, kas parādījušās ne jau nesen – vietējā skolā, bet tikušas konstatētas jau iepriekšējā dzīvesvietā. Speciāliste norāda: tur jau tā lieta, ka problēmas nav tikušas risinātas ilgstoši un ir novilcinātas. «Mamma negāja pie ģimenes ārsta un citiem speciālistiem.» Tieši tāpēc šobrīd laika vairs nav – riski jānovērš kardināli. Pirro saka, ka gadījums nav bezcerīgs – mamma grādīgos nelieto, strādā.

«Strādā pārāk daudz – darbs viņai ir pirmajā vietā,» saka Pirro.

«Bērnu atteicās uzņemt divas izglītības iestādes, bet mamma kliedz, dusmojas, neieklausās, neizprot situāciju. Problēmas pamatā ir notiekošais ģimenē un agresija audzināšanā.» Pirro saka, ka agresiju kā mazdēla audzināšanas metodi lieto vecmāmiņa. Arī mātes attiecības ar zēna tēvu nav nosaucamas par miermīlīgām. Tas vien nozīmē, ka

agresivitātei šajā ģimenē ir dziļas saknes - tā pāriet no vienas paaudzes nākamajā.

«Viss, kas sakrājies, mammai laužas uz āru. Arī viņai būtu jāiet pie psihologa, jo viņa ir kā ievainots zvērs, kas aizsargājas un nedzird, ko sakām. Mēs taču gribam palīdzēt ģimenei!» Pirro norāda, ka bērns mātei nav atņemts un viņai ir iespēja iziet kopā ar viņu rehabilitācijas kursu.

Marikas iepriekšējā dzīvesvietā bāriņtiesas speciāliste ilgi runā par dokumentiem un formalitātēm, kas vēl jākārto. Kāda bijusi situācija ģimenē, tā arī skaidrs netop. Sociālo dienestu uzmanības lokā tā neesot nokļuvusi. «Ja bērns ir vardarbīgs pret citiem, jāmaina skola, jo klasi mūsu novadā nomainīt nevar – katrā vecuma grupā ir tikai viena,» saka darbiniece.

Atspoguļo pieaugušos un sociālo vidi

Agresivitātes līmenis bērnu vidū ir pieaudzis, atzīst TVNET aptaujātie speciālisti. Aizsargreakcija, vēlēšanās pievērst sev uzmanību, vardarbības sekas, biežākos bērnu neapvaldīto dusmu iemeslus sauc speciālisti. Sociālās rehabilitācijas centra «Valdardze» vadītāja Eva Sāre-Aizsilniece uzskata, ka agresijas saknes parasti meklējamas ģimenē. «Bērns redz, kādas ir pieaugušo attiecības, un atkārto tās. Ja starp vecākiem valda vardarbība, bērns iemācās risināt problēmas agresīvā veidā. Tāpēc viņam neveidojas harmoniskas, pozitīvas attiecības ar līdzcilvēkiem - ne ar vecākiem, ne vienaudžiem, ne skolotājiem.» Speciāliste norāda, ka jebkuras bērna agresijas pamatā ir vardarbība – fiziska, emocionāla vai novārtā pamešana. Aizvien biežāk bērniem novērojams robežstāvoklis starp psihisku saslimšanu un uzvedības traucējumiem, tāpēc ir jāvērtē, vai bērnam vajadzīga ārstēšana, vai arī tikai jāpalīdz apvaldīt impulsus. Palīdzība vajadzīga ārkārtīgi daudziem bērniem – par to liecina kaut vai tas, ka Valmieras rehabilitācijas centrā ik gadu uzturas ap 300 bērnu. «Ir bērni, kuri sākumā ir upura lomā, bet pēc tam sāk darīt pāri citiem. Viņi saka:

«Ja mani neviens neaizstāvēja, arī es darīšu pāri citiem – man vienalga, ko viņi jūt.»

Speciāliste uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi pamanīt un bez kavēšanās novērst vardarbību. Ja bērns nesaņem palīdzību, emocionālā brūce nesadzīst un trauma tikai padziļinās.

* - vārdi mainīti