- Saskaņā ar to, ciktāl šobrīd nonākusi mediju diskusija par to, ar ko pirms vēlēšanām tiek aizpildīts ēters, var secināt, ka nostādne “ir atļauts viss, kas nav aizliegts”, ir izsakāma citādi – “ir atļauts viss, kas nav pierādāms”. Kā jūs uztverat visus šos deputātu kandidātu pavārmākslas demonstrējumus, stāstus rīta garumā par to, ko ēd vīramāte, cik mērķus izdevies sašaut, un pa vidu iestarpinot arī kādus pārspriedumus par darbu pašvaldībās? Vai tā ir žurnālistika vai kaut kas cits? Kas tas ir? - Godīgi sakot, pašlaik daudzie deputātu kandidāti, kas parādās gan ēterā, gan arī presē, atgādina divas lietas. Tātad, pirmā lieta ir tā, ka, atcerieties visi, kam ir vairāk par 20 gadiem, ka kādreiz bija kārtīgas vēlēšanas Padomju Savienībā un tajās vēlēšanās pirms tam visu mediju pienākums bija izstāstīt: “Mūsu deputātu kandidātu kandidāti.” Tā arī tā nodaļa saucās. Bija tāda rubriciņa un apakšā stāstīja, cik viņi labi cilvēki ir. Un pašlaik notiek tieši tas. Žurnālisti stāsta par to, cik viņi ir labi cilvēki. Un šajā gadījumā ir ļoti grūti patiešām pierādīt, ka tā būtu priekšvēlēšanu kampaņa, jo par vēlēšanām vispār netiek runāts. - Tiek runāts arī par vēlēšanām, starp citu. Nav tā, ka netiek runāts. - Salīdzinoši maz. Ja par vēlēšanām runā, tad iespējams, ka tas ir ceļš uz deputāta kandidāta statusu, bet ne jau par tām lietām, kas patiesībā būs pēc tam šiem cilvēkiem jārisina. Un ka viņiem reāli vajadzēs atbildēt, kur viņi ņems naudu, lai katram bērnam būtu divi pulciņi. Un kā viņi kā rīcības cilvēki kaut vai zem sava reklāmas plakāta nodrošinās to, lai tur nav bedre tiltā vai ceļā. - Bet kas tas ir? Kas tas ir par žanru? - Es teikšu, ka žanrs patiesībā ir sabiedriskās attiecības. Es neteiktu, ka tā ir tāda cieša un smaga reklāma. Žanrs ir sabiedriskās attiecības. Un pašlaik, man šķiet, tā problēma ir tā, ka priekšvēlēšanu cīniņi saasinājuši tās problēmas, kas visu laiku ir Latvijas žurnālistikā. Tas ir, ka žurnālistika ik pa brīdim sajūk ar sabiedriskajām attiecībām. Un līdz ar to pašlaik tiešām cilvēkiem ir ļoti grūti spriest, kurā brīdī žurnālistika ir nevainojama un dara savu darbu un kurā brīdī žurnālistika ietekmē. Es, braucot šurp, nopirku žurnālu “Aija”. Un tālāk šeit ir raksts. Raksts ir “Sarkana roze uz čella”. Un man ir, Baiba, jautājums tev. Vai tu zini žurnālisti Ināru Kaiju, kas šo rakstu ir uzrakstījusi? - Nav bijis tas gods pagaidām. Ja jau jūs pieskārāties apsvērumam, ka problēmas būtība ir varbūt tajā, ka žurnālisti mēdz sajaukt žurnālistiku ar sabiedriskām attiecībām. Vai nevarētu būt tā, ka sava daļa vainas, apzinoties to, ka ļoti daudz jaunu cilvēku medijos strādā, ir jāuzņemas arī jums? Žurnālistikas nodaļā jau ilgu laiku kopā vienās un tajās pašās auditorijās zināšanas apgūst gan topošie žurnālisti, gan PR speciālisti, gan reklāmisti. Vai šī žanru sajaukšanās, it kā būtībā atšķirīgo žanru sajaukšanās nav kaut kur ieprogrammēta jau? - Tas ir tipisks skandināvu skatījums uz to, ka to nedrīkst darīt vienuviet. ASV to dara visās universitātēs un pagaidām tur ne vienmēr tā žanru sajaukšanās tā notiek. Un, godīgi sakot, es nevaru regulēt to, kādu formātu nosaka radio programmas vai kādu formātu nosaka žurnāli. Respektīvi, kāds ir tas žanrs, kurā tiek intervēti deputāti. Un šajā gadījumā žurnālisti ir diezgan nespēcīgi lietas ietekmēt. Ja tā ir saruna par zupu vai saruna vispār par dzīvi vai vēl par kaut ko citu, tad jā. Žurnālistam ir diezgan dīvaini uzdot jautājumus: “Sakiet, lūdzu, kā jūs savā pašvaldībā risināsiet sociālās problēmas?” - Atgriežoties pie mūsu stāsta, es gribētu minēt arī vienu konkrētu mediju. Vispirms radio SWH, kur pēdējo 10 dienu laikā tiek masveidā intervēti tikai divu partiju pārstāvji, nenorādot, ka tās ir maksas intervijas. Bet radio prezidents, kā raksta “Diena”, atzīst, ka deputātu kandidātu intervijas iekļaujas kopējā reklāmas līgumā. Būtībā viņš atzīst, ka šīs intervijas ir apmaksātas. Vai, jūsuprāt, te ir pamats aizdomām par Radio un televīzijas likuma pārkāpumu? - Viena lieta ir tas, ka tomēr jau otro nedēļu Zigmārs Liepiņš pat netaisās paskaidrot, kas ir šis līgums. Un arī portālā “Delfi” viņš teica, ka tas viņam nav jāpaskaidro nevienam, ka tie ir komercnoslēpumi. Diezgan interesanti šodien laikrakstā “Diena”, manuprāt, ja es pareizi atceros, deputāta kandidāte Sarmīte Pīka taisnojas, ka viņa arī nezina, vai tās ir bijušas apmaksātas reklāmas vai nav bijušas apmaksātas. Vai ir bijusi vispār maksa par reklāmu. - Žurnālisti paši jau arī varot nemaz nezināt, vai ir maksāts vai ne. - Jā, vai ir apmaksāts vai nav apmaksāts. Tas ir tas, pie kā es vēlreiz saku, ka tas formāts bieži vien patiešām žurnālistu nostāda tādā, atvainojiet, muļķa lomā, ka formāts nepieļauj uzdot kritiskus un analītiskus jautājumus. Žurnālists daudzējādā ziņā ir tāds funkcionējošs jautājumu uzdevējs par kaut ko. - Bet jautājums paliek tas pats vecais. Vai ir pamats aizdomām, ka tiek pārkāpts likums, kurš saka, ka visas apmaksātās lietas ir precīzi jādefinē kā apmaksātas lietas. Vai ir pamats aizdomām? - Es domāju, ka tas pamats noteikti ir. Un tas attiecas ne tikai uz SWH. Tas principā attiecas uz daudziem citiem. Šī ir arī problēma, ka patiesībā, ja “Altera A”, ko redzējām tik tikko “Panorāmā”, ir nopirkuši laiku Latvijas Televīzijā, tad patiesībā viņi var deklarēt savas tiesības, tāpat kā Zigmārs Liepiņš deklarēja. Respektīvi, ka tas ir komercraidītājs un viņš tajā var darīt, ko grib. - Kam būtu jārīkojas šādu aizdomu gadījumā? Prokuratūrai? Padomei? Kam? - Prokuratūrai arī šeit ir gandrīz neiespējami rīkoties, kamēr tas nav pierādīts, ka tā ir slēptā reklāma. - Kam tad ir pienākums? - Acīmredzot, ja mēs runājam par elektroniskajiem medijiem, tad tā ir padomes problēma. Tāpēc, ka to nosaka likums par presi. Jā, šeit nav nekādas regulācijas. Un šeit ir atkal tā problēma, ka Latvijā žurnālisti paši neuzrauga šo vidi. To ir no malas ļoti grūti izdarīt. Jo sevišķi šajās situācijās, kad ir, iespējams, pat ļoti privātas vienošanās. Kamēr šie cilvēki nesastrīdēsies, mēs nekad neuzzināsim, ka viņi ir vienojušies par to un to. - Jautājums par vienādiem spēles noteikumiem, par vienādu attieksmi. Pavisam nesen šajā studijā padomes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis stāstīja, kāpēc padome vērsa visai bargas sankcijas pret kādu citu privātu radio, jo stāstā par to, ka kaut kāds Morgans vai Grants, es neatceros kurš, ir apmeklējis kādu klubu, padome bija saskatījusi slēptu alkohola reklāmu. Vai, jūsuprāt, šī līdzība būtu izmantojama šobrīd, ja padome censtos atklāt slēptas politiskas reklāmas? - Es domāju, ka šī līdzība iespējama tādā tiešā sakarībā Grants ar zināmiem uzrakstiem uz citām pudelēm, ir varbūt grūtāk atpazīstama. Bet katrā ziņā pēc daudzuma, cik daudz pašlaik parādās kandidātu, pēc daudzuma to ir iespējams tomēr konstatēt. Un konstatēt salīdzinājumā arī ar citiem raidījumiem. Respektīvi, šis noteiktu cilvēku uzliesmojums medijos. Tas ir absolūti viegli konstatējams, izmantojot kontenta analīzi. - Tas arguments pretī ir - šie cilvēki ir interesanti sabiedrībai. - Bet, iespējams, šie cilvēki varētu ne tik masīvi būt pašlaik interesanti. Es domāju, ka sabiedrībai viņi patiešām pašlaik nav interesanti ar to, vai viņi mizo kartupeļus un vāra zupiņas, bet viņi ir interesanti sabiedrībai, ja viņiem patiešām uzdod kritiskus un analītiskus jautājumus par to, kā viņi taisās realizēt savas programmas. Bet to jau pašlaik neviens nedara. Tā jau vispār ir interesanta pašlaik žurnālistikas pozīcija. Respektīvi, viena tā pozīcija ir tas, ka spēlē šīs spēles kopā ar deputātu kandidātiem tā vai citādāk. Un otra pozīcija ir tāda, ka diezgan analītiski mēģina vispār izstāstīt izglītojoši, kurā pagastā ir cik vēlēšanu saraksti, kas neietekmēs cilvēku sapratni par to, ko izvēlēties balsot. - Cita starpā šodien arī kādas partijas oficiālais reklāmas rullītis radio SWH izskanēja pilnīgi neatdalīts no pārējās programmas. Un atšķirībā no citām reizēm programmas vadītājs arī nepateica, ka tūlīt būs dzirdama noderīga informācija. Tikmēr Radio un televīzijas likums saka, ka reklāmai ir jābūt skaidri atšķiramai, ar redzamiem vai dzirdamiem līdzekļiem norobežotai no pārējās programmas. Vai jūs sagaidāt, ka padome pievērsīs uzmanību arī šādiem relatīviem sīkumiem? - Cik zinu, padome pašlaik cenšas patiešām veikt zināmu monitoringu, izmantojot arī politoloģijas specialitātes studentus. Bet vēl viena lieta ir tā, ka, es domāju, ļoti daudzas lietas, par ko mēs diezgan maigi sakām - slēptā reklāma, patiesībā man žēl, par medijiem jāsaka – korupcija. Tāpēc, ka reāli žurnālisti tajās situācijās, kas ir tā noruna ar sabiedrību. Un noruna ar sabiedrību žurnālistiem, ka žurnālisti patiešām neitrāli, neietekmēti rādīs lietas dabu un centīsies palīdzēt cilvēkiem saprast, kas notiek. Tajā pašā laikā žurnālistu un mediju vadītāji, īpašnieki sāk izmantot situāciju, lai papildus nopelnītu. Un šī papildus nopelnīšana ir diezgan slidena lieta. Jo tik tikko parādās tas, ka salīdzinājumā ar pāris gadiem agrāk stipri ir kritušies visi popularitātes rādītāji medijiem. Tas nozīmē, ka, iespējams, nākošajās vēlēšanās, spēlējot līdzi šādas spēles un nebūdama žurnālistika. Jo žurnālistikas vērtība ir patiešām tas, ko es teicu. Vienkārši būs zemākās reklāmas cenas. Neviens šos medijus vairs nepirks kā reklāmas laukumus. Un tas jau principā parādās Rīgā, tik ļoti daudz izmantojot vides reklāmu, kā tas nav noticis līdz šim. - Un reizē ar to, ka cietīs varbūt šādu virtuves raidījumu vērtība, kritīsies arī uzmanība varbūt pret tiem raidījumiem, kas mēģina tomēr informēt sabiedrību pēc būtības. - Tā ir tā kopējā tendence. - Mēs rokam bedri visai 4. varai kā tādai. - Jā. Un es esmu arī ļoti pārsteigta par to, ka pagājušajā nedēļā “Delfos” patiešām notika diezgan intensīva diskusija par to. Un jau sākās par SWH. Un diezgan skarbi atbildēja Zigmārs Liepiņš. Un interesanti bija tas, ka tikmēr, kamēr Jānis Domburs tā klasiski izglītojoši stāstīja publikai par slēpto reklāmu, tā publika arī tā rimti kaut ko atsaucās. Tajā brīdī, kad Zigmārs Liepiņš diezgan skarbi pateica, ka viņš ir komercraidītājs, ka viņam ir jāatskaitās tikai VID, ka viņš nekādus komercnoslēpumus neatklās, publika nez kāpēc pēkšņi apvainojās. Un tur bija vairāk nekā 100 atsauksmes. Kā tā var un kas tad īsti notiek. Tas ir dīvaini, ka pati publika ļoti maz pamostas. - Un, starp citu, tieši pēc šī Zigmāra Liepiņa visai tāda interesantā izteikuma publika sāka diskutēt arī par to, kāpēc padome tik it kā ļoti mierīgi izturas visā šajā stipri divdomīgajā situācijā. Un daudzi “Delfu” apmeklētāji saka, ka tas ir skaidrojams ar to, cik padomes priekšsēdētājam ir draudzīgas attiecības ar atsevišķu mediju vadītājiem. Vai, jūsuprāt, padome ir pietiekami aktīva, pietiekami operatīvi reaģējot? Viņi sola pēc vēlēšanām kaut kādus rezultātus. - Pēc vēlēšanām tie rādītāji nebūs tie rādītāji, kas, iespējams, liks vēlreiz no jauna atkārtot vēlēšanas tāpēc, ka tās atzīs par nelikumīgām. Šie rādītāji nebūs no tiem. Līdz ar to vilciens būs aizgājis. Latvijā vienmēr ir tā bīstamība, ka kāds kādu pazīst un kāds ar kādu pazīstams ir. Un tajā pašā laikā man reāli jāsaka, ka pašlaik tas štats, kas ir Nacionālā radio un televīzijas padomē, nav spējīgs veikt visu uzraudzību reāli. - Viņš ir par mazu vai kāda cita problēma? - Nu, patiesībā tā ir padome, kas ir politiski orientēta padome. Kas ir partiju deleģēti pārstāvji, kas, manuprāt, godīgi sakot, nav gatavi to darīt. Viņiem pat profesionāli nav pieredzes to darīt. Un līdz ar to, piemēram, no padomes prasīt izvērstu monitoringu un patiešām šo mediju satura uzraudzīšanu ir vienkārši netoleranti pašlaik. Ir jāmaina kaut kādā veidā padomes misija, un iespējams, ka jāorientējas uz kaut kādiem citiem uzraudzības mehānismiem. - Visbeidzot, vai šie kotletes–soļankas pastāstiņi par bērnību, slēpošanu un citām interesantām lietām ietekmēs svārstīgo vēlētāju izvēli vēlēšanās? - Protams, ietekmēs. Tāpēc, ka ir diezgan raksturīgi tas, ka šajā priekšvēlēšanu kampaņā principā ļoti maz partijas uzstājas kā partijas. Visām partijām ir kaut kādas nepatikšanas. - Viņi atrāda būtībā uz pirkstiem saskaitāmus cilvēkus. - Jā, jo cilvēku paliek arvien mazāk. Vēl viena problēma. Otrkārt, ir problēma arī tā, ka salīdzinoši visas kampaņas ir ļoti vājas. Šeit nav tādu izrāvienu kā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, kur Tautas partijai bija patiešām ekselenta priekšvēlēšanu kampaņa. Un pašlaik, piemēram, Tautas partija, man žēl, ļoti garlaicīga un patiesībā kopē tās pašas metodes, kas bija Zīgeristam. - Bet ietekmēs? - Noteikti ietekmēs. Respektīvi, var šaubīties par to, vai mums ir 50%, kas nav izšķīrušies, vai mums ir 30%. Bet šie procenti kaut kādā veidā izdarīs savu izvēli un izdarīs izvēli ne jau atbilstoši partiju programmām diemžēl, kaut gan tā vajadzētu būt. Bet atbilstoši tam, kādi viņiem ir priekšstati apmēram par tiem cilvēkiem, kas varētu reāli darboties Domē. Vēl viena lieta, kas man šķiet, ir, ka Latvijā ir izveidojies šis stabilais elektorāts, bet mums joprojām ir liela daļa, kas svārstās. Un sevišķi tas nospēlē tajās situācijās, kad parādās tās priekšvēlēšanu partijas. Respektīvi, tāda, kāda bija pirms Saeimas vēlēšanām Jaunā partija. Un ļoti daudz par to nobalsoja, kaut arī neviens par to nezināja. - Mēs zinām, cik bieži viņa spēlēja būtībā izšķirošu lomu. - Jā, un patiesībā šie cilvēki vairumā gadījumu balso nevis par šo partijas programmu. Viņi balsoja par diviem cilvēkiem. Par Raimondu Paulu un par Jāni Peteru. Kas bija viņiem izteikti bez darbības partijā īstās reklāmas lokomotīves. - Atliek mums šo sarunu beigt ar secinājumu, ka tie, kas gluži nejauši vai jauši bija nokļuvuši šajos dažnedažādajos raidījumos, savu mērķi būs sasnieguši. Jūs apgalvojat, ka vēlētāju izvēle tiks ietekmēta. Un acīmredzot, cerams, šī diskusija par to, ko mediji drīkst, ko nedrīkst un kāds ir viņu pienākums, turpināsies arī pēc vēlēšanām. Paldies.