- Vai tas ir pamatoti, ka šajā alternatīvajā ziņojumā to bērnu problēmas, kuri aug nepilnās ģimenēs, netiek aplūkotas plaši un atsevišķi? - Nepilnu ģimeņu problēmai ir jāpievērš vairāk uzmanības. Tās ir ģimenes, kuras tomēr ir nabadzīgākas nekā pārējās. Tāpat ir daudzbērnu ģimenes trūcīgas. - Bet nepilno ģimeņu ir stipri vairāk nekā daudzbērnu ģimeņu. - Jā, katru gadu pieaug to māšu skaits, kam piedzimst bērniņi ārlaulībā. - 1999. gadā prese rakstīja, ka katrs trešais bērns piedzimst mātei ārlaulībā. - Tagad var teikt, ka 40%. Pagājušogad bija 39% piedzimuši bērni ārlaulībā, bet tā tendence tiešām pieaug. - Vai jūs varat nosaukt skaitli, cik tad bērnu šobrīd Latvijā aug nepilnās ģimenēs? - Tas cipars vispār nav. Statistika vienmēr pēta tās mājsaimniecības, kur ir rādīts viens vecāks ar bērnu vai diviem bērniem. Tā apmēram ir 20% no visu ģimeņu skaita. - 1998. gadā tika publiskoti skaitļi par to, ka nepilnās ģimenēs ienākumi uz vienu cilvēku svārstās no 2 līdz 25 latiem mēnesī. Ja runājam par jūsu biedrību, cik dalībnieču dzīvo zem iztikas minimuma? - Mūsu aktīvās dalībnieces nedzīvo zem nabadzības līmeņa. Bet vairākas sievietes, kuras sastopu, kuras nav no mūsu biedrības un ir vispār sociāli atstumtas, jo neiet nekur. Par to var runāt tikai tad, ja pēta situāciju no bērnu puses. Tā kā es esmu arī sociālā pedagoģe skolā, es redzu šo situāciju no bērnu puses. Ģimenes negriežas ne sociālās palīdzības dienestā. - Labklājības ministrija jau pirms vairākiem gadiem vainoja pašas vientuļās mātes, ka nezinot savas tiesības. Kas ir tā palīdzība, ko Latvijas valsts piedāvā īpaši tām ģimenēm, kur daudzos gadījumos bērni ir nabadzīgāki par citiem jau tāpēc vien, ka viņiem nav viena no vecākiem? - Sociālās palīdzības dienestā tika organizēts atbalsts ģimenēm ar bērniem, bet tomēr tā palīdzība ir nepietiekama. Viņiem nav tik daudz līdzekļu, lai palīdzētu. Viens piemērs – vasaras laiks. Kuri bērni ir vasaras nometnēs? Tikai tie, kuri var samaksāt 60 – 90 latus par nometni. Trūcīgie bērni var iet tikai darba nometnēs. Viņi iet strādāt, un tā tomēr ir polarizācija. - Vai ir kaut kas tāds, ko valsts dara īpaši to labā, kas vieni paši audzina bērnus? - Kā zināms, mūsu valstī nav speciālas definīcijas – vientuļā māte vai nepilnā ģimene. Viņi iet kā trūcīgas ģimenes un var griezties sociālās palīdzības dienestā. - Jūs jau minējāt, ka to sieviešu skaits, kas vienas pašas audzina bērniņus, kļūst arvien lielāks. Vai pieaug arī tā tendence, par ko vienmēr šajā sakarībā tiek runāts, ka vīriešiem būtībā ir ļoti lielas iespējas izvairīties no atbildības un līdzdalības? - 5% no vīriešiem tomēr apņemas. - Kas uzņemas vieni paši audzināt bērnus? - Jā. Bet tēvs, kas izvairās no atbildības ir visbiežākā parādība. - Eksperti min citu valstu pieredzi. Ja iesaistīts bērns, tad atbildība ir jādala uz divi. Tas ir jāpasaka valstiskā līmenī. Ja vīrietis nespēj maksāt bērnam uzturnaudu, viņam ir jāņem kredīts, kas jāatmaksā. Tā tas esot Skandināvijā. Saeimā šodien skanēja, ka viena no pozitīvajām lietām Latvijā ir, ka mums ar likumdošanu bērnu sakarībā vismaz viss esot kārtībā. Vai jūs varat piekrist tam, ka problēma ir tikai tur, ka valsts nespēj garantēt likumu ievērošanu, vai tomēr likumiskā ziņā jūs gaidītu no politiķiem kaut kādu rīcību? Jūs no politiķiem negaidāt neko? - Godīgi sakot, nē. Man ir tāda slikta sajūta, ka viņi enerģiski pretojas tam, kas notiek ikdienā. Viņi it kā nesaprot, ka sieviete vienalga vilks uz saviem pleciem šo nastu, bet vīrietis ir atbrīvots no visa tā. Varbūt politiķiem ir tādas pašas problēmas? Es nezinu. Varbūt tāpēc viņi izvairās no šīs problēmas risināšanas. - Gan Latvijā, gan starptautiskā līmenī mūsu amatpersonu un nevalstisko organizāciju pārstāvju domas par to, kuri un kādi ir tie skaitļi, kas precīzi atspoguļo šo situāciju, ir dažādi. Vai jūsu organizācija ir veikusi kādus pētījumus? - Tādus pētījumus es neveicu. Bet parādās citos pētījumos, kad pēta bērnus narkomānus vai ielas bērnus. Tur parādās, ka viena daļa no viņiem nāk no nepilnām ģimenēm. Tur, kur sievietēm nav laika, iespēju tik daudz uzmanības veltīt bērnam, jo viņa cīnās par izdzīvošanu. - Ko jūsu organizācija var palīdzēt un palīdz sievietēm? - Mēs sniedzam humānu palīdzību, bet tas ir visvienkāršākais posms. Galvenais tomēr ir palīdzēt sievietei izjust, ka viņa nav viena. Mēs organizējam pašpalīdzības grupas, kur sieviete dalās ar savu pieredzi. Kā profesionāle es varu kaut kādus padomus dot, bet citas sievietes pieredze dod daudz vairāk, vienkārši izstāstot savas bēdas. Tas ir dzīvesstāsts un nevis kaut kāds oficiāls padoms. Mums ir speciāla tēma – mans bērns pusaudzis. Pusaudžu problēmas ir sevišķi specifiskas. Sievietes netiek galā. - Pirms pāris gadiem jūs paudāt tādu domu, ka varētu pie savas organizācijas dibināt arī vientuļo tēvu sekciju. Vai tas jums ir izdevies? - Nē. - Varbūt viņu ir par maz? - Viņiem ir citi mērķi. Viņi it kā dzīvo savādāk. Viņi ir vairāk nodrošināti. Ja ir vientuļais tēvs, tad bieži vien ir darbs. Viņiem ir vieglāk atrast sev partneri, draudzeni. - Teikšu paldies par sarunu, vēlēšu veiksmi jūsu rūpēs. Vēl tikai beigās gribu izstāstīt, ka viens no jautājumiem, uz kuriem saskaņā ar "Glābiet bērnus" ziņām mūsu valdības delegācija nav spējusi atbildēt pirms gada ANO sesijā, skan šādi – kā var izdzīvot trīs bērnu māte bezdarbniece, ja tēvs dzīvo Krievijā un nemaksā alimentus? Vai viņa ar trīs bērniem var izdzīvot no piešķirtajiem sociālās palīdzības pabalstiem? Man šķiet, ka atbilde ir gauži vienkārša.