- Tagad, atskatoties uz šo trīs gadu darbu, kas ir paveikts un kas nav paveikts? - Pirmkārt, komandas vadības stils ir iedzīvināts. Otrkārt, nav pazudusi vēlme padarīt studentus modernajos saziņas līdzekļos, un tajā skaitā datorlīdzekļu lietošanā brīvākus, bet pašreiz e-universitāte strādā pilnā sparā. Taču portatīvo datoru universitāti mēs šobrīd neveidojam. Kas ir no izdarītā vissvarīgākais? Varbūt tas, ka universitāte ir palielinājusi savu atpazīstamību Eiropā. Mums visas programmas ir akreditētas. Mēs esam sākuši atdzīvināt, reanimēt doktorantūru. Es domāju, ka tas ir cerīgi. - Jūs šodien, stājoties amatā, atzināt, ka svarīgākais būs uzlabot augstākās izglītības kvalitāti un to nevar neskatīt kopā ar jums jau pieminētajām doktorantūras studijām. Ir daudzviet dzirdēts, ka vecie pasniedzēji, vecie profesori ļoti nelabprāt dod vietu jaunajiem un arī algas doktorantūras studentiem un pasniedzējiem, kuri mācās doktorantūrā, ir visai niecīgas, lai varētu pārliecināt spējīgākos studentus, ka viņiem tiešām ir jāmācās pilna laika doktorantūrā, nevis jābrauc studēt uz ārzemēm vai jāstrādā kāds cits algots darbs. - Jūs aizskārāt vairākas tēmas. Vispirms par kvalitāti. Lai kaut kādu lielumu mērītu jēdzienā "kvalitāte", ir jāsaprot, ko mēs mērīsim. Ir jābūt kaut kam, ko mērīt. Šobrīd, runājot par grādiem universitātē, bieži vien aprobežojas tikai ar kredītpunktiem. Pirmkārt, tie kredītpunkti, ko saņem kontaktā, puse no visiem kredītpunktiem, otra puse ir jāstrādā individuāli, ir jāaizpilda individuālais darba laiks, kā arī jāzina, ko studentam, lai kredītpunkts būtu pilnībā apstiprināts, vajadzētu prast. Ja mēs palielinām prasības pret kredītpunktu, mēs varam paaugstināt kvalitāti. Kas attiecas uz doktorantūrām un atalgojumiem, tad ir tāda nianse. Lai kļūtu par akadēmisku darbinieku, alga ir viens no dzinuļiem. Otrs dzinulis un priekšnosacījums ir dotumi un aicinājums. Līdz ar to visur pasaulē universitātēs atalgojums mazāks nekā firmās par 30 – 40%. Pie mums diemžēl tas ir 5 – 6 reizes mazāks. Tad mums ir jānonāk līdz saprātīgai attiecībai. - Šobrīd šī attiecība, jūsuprāt, ir saprātīga, jo, cik man ir zināms, jaunie doktoranti par vienu lekcijas stundu saņem, atšķirībā no fakultātēm, 4 – 7 latus. Vai tas ir atalgojums, par kuru cilvēks, pat ja viņš patiešām gribētu pievērsties zinātnei, var atļauties to darīt? - Es īsti nesapratu jūsu konstrukciju. Es atvainojos. - Pasniedzot vienu mācību priekšmetu semestrī, tas nozīmē četras akadēmiskās stundas, studentu pasniedzējs mēnesī aptuveni saņemtu 30 – 70 latus. - Latus skaitīt vienmēr ir ļoti atraktīvi, un tur mūždien ir visādi brīnumi. - Bet jūs domājat, ka šī atalgojuma sistēma sekmē jaunu mācībspēku ienākšanu? - Esošā nesekmē. Es to nekad neesmu teicis, ka viņa sekmē. Mēs esam veikuši pētījumu, kur iesaistījām visas Baltijas reģiona universitātes. Mēs esam sapratuši, kādai ir jābūt konkurētspējīgai algai. Ja mēs to palaistu šobrīd no rītdienas, tad asistenta algai būtu jābūt 300 latu. Ja mēs to izdarīsim pēc pusgada, tad attiecīgi būs jāuzliek vairāk. Mums ir arī shēma, kā nonākt līdz šai algai. Tā ir akadēmiskā darba darītāju sadalīšana divās lielās grupās. Viena lielā grupa ir tie, kuri strādā tikai vienā vietā, savā Alma Mater no agra rīta līdz vēlam vakaram un ir studentiem pieejami. Otra daļa ir tie, kas atnāk uz otrdienu no 10.30 līdz 12.10, uz piektdienu no 18.15 līdz 20.00, un tad par vienu stundu šāds jaunais pasniedzējs var saņemt 15 latus. Situācija ir atšķirīga. Tas, ko viņš dara parējās nedēļas stundas, ir viņa problēma. - Jūs jau pieminējāt šo izglītības kvalitāti un saistību ar kredītpunktiem. Skatoties no studenta viedokļa, ir dzirdēts, it īpaši no tiem studentiem, kas ir mācījušies kādu laiku ārzemēs, ka diemžēl Latvijā daudzu pasniedzēju kvalifikācija ir neatbilstoša. Vai jums ir padomā, kā pārbaudīt, vai mūsu pasniedzēji patiešām atbilst augstākajām kvalifikācijas prasībām? - Atkal jautājumu var mēģināt sadalīt. Runāt vispār par pasniedzēju ir diezgan tukši. Ir jārunā par kādu konkrētu priekšmetu, konkrētu pasniedzēju, un tad arī viņam ķeramies klāt. Viņu var pārbaudīt. To arī dara. Šobrīd to dara studenti, novērtējot un sniedzot savus priekšlikumus, viņu var pārbaudīt arī auditējot. To mēs arī darām. Ir iekšēja audita sistēma, kas tūlīt ķersies klāt arī akadēmiskam darbam. Treškārt, var pārbaudīt pēc produkta kvalitātes – vai students kaut kam der vai neder. Un teikt, ka, piemēram, Šveicē ir tikai individuāli pasniedzēji, ir diezgan muļķīgi. Es esmu sēdējis šīs ļoti prestižās augstskolas fizikas lekcijās, kur pasniedzējs iznāca, pateica labdien, pagriezās pret tāfeli un visu nodarbību tā arī nostāvēja pret auditoriju ar muguru, rakstot to, ko viņš stāsta, tieši uz tāfeles. Vai viņš bija labs vai slikts, uzreiz nevar pateikt. Sākumā man likās, ka viņš ir jocīgs, bet tas ir viens no pasniedzējiem, ko es ļoti daudz un bieži atceros. - Ja skatāmies īpaši uz sociālajām zinātnēm, tad nereti rodas sajūta, ka universitāte varētu uzņemt neierobežotu skaitu studentu, ja tikai viņi visi būtu gatavi maksāt par savām studijām. Varam vērot lekciju kursus, kur vienā lekcijā piedalās 100 studenti un auditorijas ir lielas, bet pasniedzējs ir viens. Vai ir iespējams šādā situācijā nodrošināt, ka tiešām ir kvalitatīva izglītība, lai būtu apguvis ne tikai grāmatās izlasīto, bet būtu spriestspējīgs par savu priekšmetu? - Nē, nav. Ir arī skaidrs, ko vajag darīt. Lekcija ir tikai viens no apmācības elementiem, turklāt ne pats galvenais. Lekciju var klausīties grupā no 150 līdz 200 cilvēkiem. Pārējais darbs ir jau jādala mazās grupās 25 – 15 cilvēki. Un tad ar studentu ir jāstrādā vairs nebūt ne profesoram, tad ar šo studentu, ja viņš ir bakalaura pirmā gada students, var strādāt doktorants. - Kāpēc šobrīd nav šī sistēma? Mēs vērojam, ka formāli notiek seminārs, kurā piedalās kādi 30 – 40 studenti un divi aktīvākie runā, bet pārējie tikai atsēž laiku. - Tas nav pareizi. Šāda sistēma nevar radīt kvalitatīvu izglītību. - Bet ko jūs kā rektors darīsiet, lai nebūtu vairs šādu situāciju universitātē? - Tas nemainīsies ar pirmdienu, un tas nemainīsies arī ar manu apsolījumu. Tas mainīsies tad, kad mēs vedīsim ne tikai individuālo studentu uzskati, bet mēs sāksim darba apjomu iedalīt grupu skaitā, lielumā un mēģināsim no individuālā skaitīšanas algoritma pāriet uz grupām. Mūsu atskaites sistēma ir vienīgi students. Tas varētu būt, sākot ar 2004. gadu, bet pamazām. - Būtisks rādītājs ir arī studentu zinātniskie darbi, gan bakalaura darbi, gan arī maģistra darbi. Runājot ar studentiem, nereti rodas sajūta, ka liela daļa pasniedzēju, īpaši tas varētu būt aktuāls sociālajās zinātnēs, ka šo darbu nav lasījuši recenzenti. Studentam rodas sajūta, ka patiesībā viņš to dara pats sev vai labākā gadījumā vienam pasniedzējam, kurš ir izlasījis viņa darbu. Vai jūs uzskatāt, ka šī sistēma ir pareiza? Vai šī aizstāvēšanās sistēma gan maģistriem, gan bakalauriem dod priekšstatu par to, ka students patiešām pats un patiešām nopietni ir rakstījis darbu? - Šāda situācija nav godīga. Pirmkārt, šāds pasniedzējs nedrīkstētu vispār tikt pielaists pie studentiem. - Bet tādi ir. - Tad vajag parādīt man šo Annu, Pēteri, Miķeli vai Kārli. Apskatīsimies, ko mēs lietas labā varam darīt. Pirms es atnācu pie jums, viens students man parādīja savu bakalaura darbu. Šis bakalaura darbs bija uzrakstīts angļu valodā uz 78 lappusēm, ar 45 oriģināliem zīmējumiem, un pirmdien viņš aizstāvēs. Tas ir Latvijas Universitātes students. Mani kā mazliet emocionālu būtni vienmēr nedaudz kaitina, ka runā vispār. Mums vajag mēģināt lietas sakārtot, kā saka dzejnieks Ziedonis, ķeroties pie kaut kā konkrēta. Mums ir jāsāk ar vienu pasniedzēju, ar vienu studentu. Tie studenti, kas klusē, ja ir pasniedzēji, kas nelasa viņu darbus, ir ļoti slikti studenti, man viņu žēl. - Kad šīs sistēma sāks darboties? Es neticu, ka jūs kā rektors neesat dzirdējis studentus runājam par to vai citu pasniedzēju, kurš nelasa darbus. - Te mums atkal ir diskusija, vai mēs ticam vai neticam. Šādu sūdzību, jocīgi, bet nav bijis.