Ziedonis Čevers — džudists, komjaunietis, milicis un politiķis. Vadījis Tautas frontes nodaļu milicijā, sargājis Augstāko padomi puča dienās, dibinājis politisko partiju "Saimnieks", 1995. gadā nominēts premjera amatam, taču viņa apstiprināšanai pietrūka vienas balss. Pēc tam tieši Čevers politikā ieveda Andri Šķēli. Ko Čevers šodien domā par neseno pagātni?
"Es patiešām atsakos sniegt intervijas," atzīstas Ziedonis Čevers. "Es nealkstu atbildēt uz stereotipiem jautājumiem par savu jauno matu griezumu vai par "pazušanas" iemesliem. Strādāju konsultāciju biznesā un dzīvoju savu dzīvi, vērojot valstī notiekošo pa televizoru. Tas gan uzjautrina, gan — reizēm — arī šokē. Nevēlos nevienam uzbāzties. Ja Latvijā notiktu kas ekstremāls, mani atcerētos, jo šādās situācijās strauji samazinās to cilvēku skaits, kuri spējīgi rīkoties adekvāti. Taču esmu par to, lai nekas ekstremāls Latvijas sabiedriskajā dzīvē nekad nenotiktu." Lielais izaicinājums Vai, sākot strādāt milicijā 80. gadu beigās, jūs apzinājāties, ka iesaistāties arī lielajā politikā? 1988. gadā, atstājot Centra rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka amatu, sāku strādāt par politiskās daļas priekšnieku Rīgas Galvenajā milicijas pārvaldē. Milicis varēju būt arī agrāk — jau 1985. gadā manā rīcībā bija komandējuma lapa un dzelzceļa biļete uz kursiem Minskā. Taču dzīves pavērsiens izjauca šos plānus… Sākoties Tautas frontes aktivitātēm, milicijā sarosījās interfrontiski noskaņotie spēki Gončarenko un Antjufejeva vadībā, kas darīja visu iespējamo, lai miliciju sašķeltu. Atcerēsimies kaut vai to, kā, savu iedvesmotāju kūdīti, Birjuzova kara skolas kursanti mēģināja ieņemt Augstākās padomes ēku. Savukārt Rīgas milicijas darbinieki tika aicināti uz dažādām ideoloģiskām "smadzeņu skalošanām". Bija jābūt visai atjautīgiem, lai novērstu šos pasākumus un līdz ar to arī lielākas iekšējās nesaskaņas… Reiz mēs ar priekšnieku nolēmām, ka, lai nepieļautu kārtējo tādu pasākumu, pie zāles durvīm jānorīko kompartijas atbrīvotais sekretārs. Viņš ar savu uzdevumu tika galā — sanāksme pārvaldes ēkā nenotika. Lūk, pat kompartijas veterāni ir bijuši noderīgi. Bet kā gan varēja ignorēt partijas "vadošo un virzošo" lomu? Mēs pirmie Padomju savienībā veicām milicijas depolitizāciju. Rīgas garnizona vadības sanāksmē tika nolemts, ka komunistiskās partijas virsvadības vairs nebūs. PSRS Konstitūcijas pants par partijas vadošo lomu vēl netika atcelts. Nekas tamlīdzīgs nebija noticis ne Lietuvā, ne Igaunijā. Vienojāmies ar Rīgas Galvenās milicijas pārvaldes priekšnieku Bugaja kungu, ka politdaļa, kuras priekšnieks es biju, tiks likvidēta. Iekšlietu ministrs tolaik bija Bruno Šteinbriks. Maskava, droši vien, bija satraukusies? Tūdaļ pat bija klāt lielā inspekcija no Maskavas iekšlietu ministrijas un lielās politpārvaldes. Ieradās vairāki augsta ranga virsnieki, kas bija pamatīgā šokā. Mēs ar Bugaja kungu nepiekāpāmies, diskutējām un visbeidzot politdaļu tomēr likvidējām, tās vietā veidojot personāla sastāva daļu. Daudzi nacionāli noskaņoti cilvēki mani ir kritizējuši, jo esmu teicis labus vārdus par Viktoru Bugaju. Nez kāpēc "patrioti" viņa darbību mēģina saistīt ar interfronti. Tie ir meli, meli un vēlreiz meli, kā teica slavena aktrise no Saeimas tribīnes. Pateicoties viņam, bez saskaņošanas ar Iekšlietu ministriju tika izveidota speciālā operatīvās reaģēšanas rota. Neatkarība vēl nebija pat tuvumā, taču omonam jau bija reāla alternatīva. Vai nopietni apsvērāt reālas valstiskas neatkarības iespējas? Tolaik bija jādomā vienīgi par to, ka jārada omonam līdzvērtīgs spēks. Tā nebija nacionāla vienība, to pārsvarā veidoja krievu, ukraiņu tautības cilvēki, kuri izvēlējās kalpot Latvijas Republikai un Augstākajai padomei. 1990. gadā LKP CK Politiskās izglītības namā norisinājās milzīga milicijas darbinieku diskusija. Starp tūkstošiem klātesošo tikai Rīgas pilsētas vadība nobalsoja pret savienības uztiepto rezolūciju. Tikai pieci cilvēki no visas zāles! Starp viņiem bija Ziedonis Čevers, Jānis Apelis, Nikolajs Tropkins un nu jau aizsaulē aizgājušais Vilnis Ķipēns. Tādi bijām ļoti maz, un mums vajadzēja izturēt šo spiedienu. No zāles prezidija — arī omoniešu naidīgos skatus, kuriem priekšā bija noliktas Makarova pistoles. Visās savās turpmākajās runās es uzsvēru, ka milicijai ir jāpakļaujas LR Augstākajai padomei un premjeram Godmanim. Tas izraisīja vērienīgu rezonansi. Kad ministra amatā nāca Aloizs Vaznis, problēmas ar omoniešiem saasinājās vēl vairāk. Bija daži provokatīvi izlēcieni saistībā ar nacionālo spēku organizēto "balto berešu" vienību, un ilgu laiku Latvijas sabiedrība bija apjukumā — kāpēc? Strādājot Iekšlietu ministrijā, es sapratu, ka viens no Beshļebņikova kungam tuviem cilvēkiem ir čekas aģents, kurš zināmā veidā risināja daudzas lietas… Cietie deviņdesmitie Odisejs Kostanda savā grāmatā, atceroties 1991. gada puča trauksmainās stundas, atsevišķo patruļdienesta bataljonu un jūs, tērptu bruņuvestē, min kā vienīgo spēku, kas būtu varējis nopietni un profesionāli pretoties. 1991. gada augusta puča pirmajās dienās specrota, kuru vadīja Juris Rekšņa, vairākas reizes tika izsaukta uz Galveno milicijas pārvaldi nolikt ieročus. Tā neieradās, taču vienā brīdī paziņoja, ka izbrauc. Tuvojoties pārvaldei, uz mašīnu tika atklāta tiešā tēmējuma uguns, nesagaidot, vai tā piebrauc pie pārvaldes vai ne. Taču tā nebija Jura Rekšņas vienība, viņa vienība bija citur. Vakarā, iepriekš nesarunājuši, mēs satikāmies pie Augstākās padomes. Ēkā bija tikai Tautas frontes deputāti. Viens dežurants — milicijas darbinieks — stāvēja apsardzes postenī. Atnāca daudzi milicijas cilvēki. Mēs bijām atvadījušies no savām ģimenēm. Zinu, tas skan ar patosu, bet atvadas nebija vieglas. Mēs savācām visus ieročus, iespējami vairāk patronu, un, jāteic, Augstākās padomes apsardze bija noorganizēta visai profesionāli. Ik vietā, kur varētu sagaidīt bruņutransportiera vai omoniešu uzbrukumu, tika izdalītas degmaisījuma pudeles jeb "Molotova kokteiļi". "Melnās beretes" labi zināja, ka puiši, kas stāv pretī, ir ne mazāk sagatavoti kā viņi paši. Omonieši, neapšaubāmi, sekoja mūsu sarunām pa rāciju, kurās skanēja komandas šaut tiešā tēmējumā. Tāpēc viņi centās pārlieku netuvoties. Jau vēlāk, dodoties uz Krieviju, omonieši nolēma "apciemot" mūsu ģenerālprokuratūru. Pārtvēruši šo informāciju, mēs paspējām noformēt milicijas pārvaldes specrotu divpadsmit cilvēku sastāvā un nodrošināt prokuratūras aizsardzību no visām pusēm. Dzirdot sarunas, ka būs reāla kauja, "melnās beretes" devās projām. Drīz uz specrotas bāzes veidojās mobilais pulks. Ļoti žēl, bet šodien šie puiši ir aizmirsti… Daudzu dramatisku incidentu iespējas ir bijušas arī pēc puča. Iedomājaties situāciju — 1991. gada nogalē atskan mūsu vēstnieka Jāņa Petera zvans no Maskavas: pēc divām dienām tiek plānots bruņots iebrukums vēstniecībā. Cilvēkiem draud reālas briesmas, taču neviena no vietējās milicijas amatpersonām nereaģē, līdz beidzot tiek atklāti pateikts, ka apsardzes nebūs. Mēs pētījām un analizējām rīcības scenārijus. Zvanīju Godmanim, bet viņš atbild: "Jūs esat ministrs, un jums pašam jārod risinājums." Saprazdami, ka mums ir jāgarantē savējo drošība svešā valstī, nolēmām piezvanīt uz Maskavu. Ar mani neviens nerunāja, atteicās uzklausīt, ignorēja, tēloja, ka nesaprot, par kādu valsti ir runa. Izsīkstot "diplomātiska" risinājuma variantiem, visbeidzot pieņēmu lēmumu noformēt divpadsmit brīvprātīgo grupu un sūtīt viņus uz Maskavu. Šie vīri bija no speciālo uzdevumu vienības — viņi iesēdās lidmašīnā pilnā kaujas gatavībā, bruņuvestēs, ar automātiem. Maskavai tika pateikts, ka mēs sūtām cilvēkus, lai garantētu savas valsts vēstniecības drošību un Latvijas īpašuma aizsardzību. Tas viņus pamatīgi šokēja. Turpmāko 15-20 minūšu laikā mēs saņēmām pilnīgas garantijas no Iekšlietu ministrijas un no ministra personīgi par mūsu vēstniecības drošību — galvenais, lai mēs nesūtām savējos. "Mums nāksies uz viņiem šaut," piebilda maskavieši. Es pateicu, ka starp tiem divpadsmit tikai viens ir latvietis, visi pārējie — krievi. Pēc tam bija vēl lielāks apjukums un vēl viens drošības apstiprinājums ar uzstājīgu lūgumu savus puišus labāk nesūtīt. Dzīve piedāvāja nestandarta situācijas, kurās mums nebija nekādas pieredzes. Šķiet, nekur nav publicēts, ka 1992. gada sākumā, kad tika izvests iekšējais karaspēks, kas uzraudzīja ieslodzījuma vietas, cietumi palika bez ārējā perimetra apsardzes. Tajā laikā man tika paziņots, ka virsnieki, kas atbild par iekšējo perimetru, atsakās strādāt un ir pametuši cietumus. Kad ierados Brasas cietumā, ārpusē stāvēja virsnieki, kam būtu jābūt postenī, savukārt ieslodzītie sēdēja uz jumtiem vai pa nožogojumā izveidotajiem caurumiem nesa iekšā šnabi. Tad es pats sāku ķert aiz rokām ieslodzītos un grūst atpakaļ cietumā. Pēc pusotras stundas ilgām sarunām ar virsniekiem divdesmit grādu salā, kurās man izdevās pārliecināt, ka Latvijas valstij ir vajadzīgi lojāli spēki, viņi tomēr atgriezās savās darba vietās. Tas bija interesants laiks. Mēs vēl daudz ko nesapratām un nezinājām, nebijām starptautiski atzīti, mums vēl nebija diplomātiskā korpusa. Reforma milicijā vēl nebija paveikta. Ar Gončarenko un Antjufejevu atšķēlās kādi 200 Rīgas garnizona cilvēki. Tas bija ļoti maz. "Neuztraucieties, Ziedoni Broņislavovič!" Maz, bet pietiekami, lai vēl ilgi iekšlietu darbiniekus personificētu ar neatkarībai naidīgiem spēkiem. Izstāstīšu kādu gadījumu. Puča pirmajā dienā pulksten 12 Viktors Bugajs sapulcēja visu personālsastāvu. Viņa vēsturiskie vārdi bija aptuveni šādi: "Neaizmirstiet, ka jūs dzīvojat Latvijas valstī. Neaizmirstiet, ka ir Augstākā padome. Ir noticis apvērsums. Neaizmirstiet, ka jūs esat virsnieki un jums ir sirdsapziņa." Pēc tam ap pulksten 15 pārvaldi ieņēma omonieši. Bez incidentiem? Bugajam dažas reizes tika iesists ar automāta laidi pa muguru, kad viņu vārda vistiešākajā nozīmē izmeta no pārvaldes. Mēs ar Jāni Apeli augstu paceltām galvām gājām ārā. Mūs aizturēja. Tā kā bijām vecākie virsnieki, bet omonieši pārāk dumji, lai pazītu Rīgas milicijas vadītājus, drīz vien tikām atlaisti. Naktī saņēmām informāciju no daudziem milicijas darbiniekiem, tajā skaitā no lojāliem čekistiem, kas zvanīja un teica, ka ir izdota pavēle mūsu arestam. No rīta devos uz Galveno milicijas pārvaldi. Kamēr kāpu pa trepēm, man jau pateica, ka visi virsnieki tiekot pulcināti Stabu ielā pie ministra vietas izpildītāja Jekimova. Nonācis viņa kabinetā, sapratu, ka nekāda sanāksme nenotiek. Tur bija kāds cilvēks privātās drēbēs, kas izrādījās ģenerālleitnants no Maskavas, atsūtīts uzraudzīt procesus Latvijā. Starp mums norisinājās ļoti asa vārdu apmaiņa. Visbeidzot man tika pavēlēts doties uz Galveno milicijas pārvaldi pārņemt vadību. Es teicu, ka nekādu vadību nepārņemšu, nolieku savas pilnvaras un okupācijas režīmam nekalpošu. Atceros, kā Jekimovs mani mēģināja mierināt: "Jūs tikai neuztraucieties, Ziedoni Broņislavovič!" Pārvaldē mani apturēja armijas karavīri, desantnieki. Viņu pulkvedim jautāju: vai esmu arestēts? Viņš teica, ka ne. Atbildēju: "Tad jūs esat ciemiņš šajā mājā, nevis es." Negaidot viņa atbildi, devos tālāk. Ēkas ārpusē pulcējās kriminālpolicijas darbinieki. Viņu nostāja bija vienkārša: mēs nepakļausimies, ieročus nenodosim, un lai mūs Rīgā pamēģina atrast! Lielākoties tie bija krievu puiši. Kabinetā, kā jau teicu, mums ar militāro pulkvedi bija asa vārdu apmaiņa. Viņa galvenais uzdevums bija savākt ieročus. Emocionālajā saspringumā, pārlādējot ieroci, es nejauši izšāvu grīdā metra attālumā no pulkveža kājām. Sākās panika, kas varēja beigties ne tikai ar nošaušanu… Gods kam gods Jekimovam, kurš mani izglāba no pulkveža un varbūt arī no lodes. Šobrīd daudzi agresīvi noskaņoti patrioti tos vīrus, kuri bija gatavi atdot savu dzīvību par Latvijas valsti, ir pataisījuši par sarkanajiem. Paši būdami čekas aģenti, kas savervēti 1967. vai 1985. gadā un izsvītroti no aktīvo aģentu saraksta 1976. gadā vai 80. gadu vidū. Nāks laiks, un mēs uzzināsim viņu vārdus. Manā izpratnē patriots nav tas, kurš smuki runā. Patriots nav tas, kurš grūtos brīžos provocē ienaidnieku pielietot ieroci, izraisa starptautiskus konfliktus vai attiecību saasināšanos. Arī tie nebija patrioti, kas puča dienās, sēžot valdības mašīnās pie Augstākās padomes, atteica man piecus litrus benzīna, lai varētu izgatavot jaunus "Molotova kokteiļus". Tas ir nenovēršams tapšanas process — viens vēsturi raksta, otrs pārraksta, bet vēl citi saņem ordeņus. Patiesībā tie ir visai mazsvarīgi jautājumi, salīdzinot ar to, ka esam neatkarīga valsts uz NATO un Eiropas Savienības sliekšņa. Man patiešām nav naida pret tiem, kas nedeva benzīnu, vai tiem, kas mani pēdējos gados apmētājuši ar dubļiem. Ētika un mundiera gods Arī pret tiem nav naida, kuri 1992. gadā rosināja politiskās tīrīšanas iekšlietu sistēmas profesionāļu rindās? Kāds cilvēks man reiz pajautāja: Ziedoni, ja tu ej politikā, tev jārada lojāla patriota tēls. Kāpēc tu to nedari? Vai nesaprati, ka, mēģinot saturēt tā sauktos čekistus, pats nokļūsti starp aizdomās turamajiem? Atbildēju: patiešām, es to visu varētu izdarīt, spēlējot uz publiku un vadoties no pavisam citiem politiskās rīcības algoritmiem. Taču tad iekšlietu sistēmā nebūtu pārmantojamības, un, kas zina, kā šeit grieztu un šautu... Nav izslēgts, ka mums nāktos lūgt FIB palīdzību. Es neko nenožēloju, jo sistēma ir saglabāta. Tagadējās policijas struktūrās 95 procenti darbinieku ienākuši pēc neatkarības atgūšanas. Patlaban būtu mazāk jādomā par kadru rokādēm, bet gan par iespēju apmācīt viņus, izaudzinot par īstiem policijas profesionāļiem. Zināt, Latvijas sabiedrībai patīk politika. Jo skaļāk tā tiek īstenota vienā vai otrā institūcijā — raug, to izmeta laukā, šim galva ripo, ak, cik interesanti! —, jo vairāk cilvēki cer, ka jaušamas būs arī sekas. Vai neesat novērojis vēsos pragmatiķus, kuru vēsturiskā atmiņa traucē viņu individuālajam komfortam? Kad lasu jūsu interviju ar Klibiķes kundzi un redzu dokumentus, kuri ir pieņemti, pateicoties viņas pilsoniskajai nostājai, es varu saprast, cik vīrišķīgi viņa uzvedusies kritiskā brīdī. Daudziem bikses bija pilnas, bet viņa kāpa tribīnē. Kur? Maskavā, riskējot ar visu. Taču šobrīd atrodas cilvēki, kas neredz un nenovērtē viņas rīcību. Jautājums nav par vienu vai diviem cilvēkiem, bet tas skar mūs visus — latviešus. Vai mēs varam dot pienācīgu godu cilvēkam, kas ir cīnījies par šo valsti? Es nezinu atbildi. Runa nav pat par politiku. Ir svarīgi, lai cilvēks vecumdienās saprot, ka viņš nav velti dzīvojis un viņam nav iespļauts dvēselē. Ja pučs ieilgtu, viss būtu citādi. Vēl dažas dienas, un daudzi atklātos visā savā varonīgajā krāšņumā. Ne mazums šāsdienas patriotu izskatītos daudz citādāk. Bija cilvēki, kas slēpās mežos, un tādi, kas bija gatavi vilkt ārā savas partijas biedra kartes. Pienāks laiks, kad to varēs uzrakstīt. Vai šodien vajag to cilāt? Domāju, ka ne. Kas ministram nepieciešams Kādā televīzijas intervijā politoloģe Ilze Ostrovska ironizēja par iekšlietu ministriem ar Fizkultūras institūta izglītību. Gan jums, gan jaunajam ministram Ērikam Jēkabsonam acīmredzot ir piemērotas prasmes, kas ļauj būt par labiem policistiem. Ostrovskas kundze ir ļoti talantīga, ja ne pati talantīgākā no politologu saimes. Droši vien viņai var piekrist. Tā kā Māris Gulbis bija mans audzēknis džudo cīņā, arī viņu varu uzskatīt par savējo. Ēriks Jēkabsons ir austrumu cīņu speciālists un profesionāls bokseris. Cīņa un bokss ir tādi sporta veidi, kas liek paļauties tikai uz savām spējām un savu pieredzi. Jo tev nav laika gaidīt palīdzību no komandas biedra, kas varētu piespēlēt bumbu vai piesegt grūtā brīdī, tāpēc veidojas īpašas rakstura iezīmes. Vai tas palīdzēs Jēkabsonam? Ceru, ka jā. Iespēja strādāt, redzēt perspektīvu, spēju ieklausīties profesionāļu viedokļos, prast tos šķetināt un domāt valstiski… …ir daudz svarīgāka par, piemēram, māku precīzi šaut? Iekšlietu un arī aizsardzības ministram nav obligāta nedz cīņa, nedz džudo, nedz aikido, nedz šaušanas māka. Tas, kas notiek iekšlietu sistēmā, ir saistīts ar procesiem Eiropas Savienībā. Jau kopš 1995. gada iekšlietu struktūras ir sakārtotas atbilstoši Eiropas normatīviem. Cits jautājums, ka iekšlietu sistēmā vēl nav pietiekami apkarota korupcija. Kur esi, bratello? Visur pasaulē joprojām ir populāras ar krievu mafiju saistītās leģendas. Arī Latviju tā nav atstājusi novārtā — lūk, autoritātes uzpērk zemi, valdības līmenī lobē naftas "apkārtceļus", lai pēc tam par sviestmaizi nopirktu Ventspils naftas akcijas. Jūsu kolēģis Ādamsons ļoti nopietni vērtēja Krievijas noziedzīgo grupējumu ietekmi uz Latvijas politisko dzīvi. Latvija ir pārāk maza. Tie procesi ir beigušies… Jau četrpadsmit gadu Latvijas sabiedrība turpina skandināt: "Krievu mafija, krievu mafija!" Vienkārši tā ir novecojusi informācija. Krievu mafijai interesantākas ir ASV un Eiropas Savienība. Latvija kā tranzītvalsts — jā, taču te jau nesēdēs krievi, bet gan vietējais noziedznieks, kas mēģinās kaut ko "pakārtot" — vai tie būs nelegālie ieroči, narkotikas vai sieviešu tirdzniecība. Precizēšu: krievu mafijas interese leģitimēt savus kapitālus un īpašumus Latvijā kā ES dalībvalstī. Jā, loģiski, ka mafija mēģinās ieguldīt naudu ne tikai Latvijā, bet arī ASV, Lietuvā, Igaunijā, Somijā un Zviedrijā. To vienmēr ir darījusi arī biznesa pasaule. Nav īsti saprotams, kas tā sauktos bagātos uzņēmējus sagaida pēc Krievijas prezidenta vēlēšanām. Ir skaidrs, ka Latvija nebūs mafiozo attiecību kaujas lauks. Lai cilvēki aizmirst un nomierinās. Vienīgais, ko viņi šeit mēģinās darīt — atpūsties. Šim nolūkam zināmas autoritātes Jūrmalā jau ir iepirkušas zemi par 200 ASV dolāriem kvadrātmetrā. Dievs dod, lai mūsu valdības vīri saprastu, ka Jūrmala ir daudz labāka vieta zemes virsū nekā, piemēram, Palanga un ka šo pilsētu vajag attīstīt, sekmējot tūrismu. Jebkur citur pasaulē, vai tā būtu Vīne, Čikāga vai Milāna, vienmēr sapulcējas kaut kāds klans vai grupējums. Taču tas itāļiem, austriešiem un amerikāņiem netraucē normāli dzīvot. Vai zemnieks, kas no rīta ceļas piecos, lai izslauktu savas govis, ir nobažījies par krievu mafiju? Taču, kad notiek Latvijas iedzīvotāju aptaujas, pirmais, kas viņus uztrauc, izrādās, ir krievu organizētā noziedzība. Ceļi un caurvēji Es tomēr Latvijā sajūtu nedaudz neomulīga caurvēja ietekmi. Kaut kādas ārējās sviras ir jaušamas publiskās politikas mehānismos. Īpaši iebiedēšanas un manipulēšanas jomā. Būtu labi dzīvot, nedzirdot draudus par tankiem, par sarkanajiem, par valodu. Tas, ka tiek baidīti krievu valodā runājošie, ir saistīts ar politiku, ar vēlēšanām Krievijā. Mums Latvijā vajadzētu ļoti mierīgi domāt par bērnu nākotni un nostāties pret tiem, kas dara visu, lai krieviski runājošie bērni nebūtu konkurētspējīgi Latvijas tirgū. Un tāpēc — mācieties latviešu valodu jebkurās proporcijās, vai 60 un 40, vai 80 un 20, bet dariet visu iespējamo, lai latviešu valoda būtu galvenā. Tas dos iespēju pelnīt. Ja ir vecāki un skolēni, kas nevēlas mācīties latviešu valodā pilnā apjomā, ir jāizveido viena divas skolas ar apmācību tikai krievu valodā. Es labprāt paraudzītos, cik audzēkņu tajās pieteiksies. Tukšas tās būs. Un kļūs lieki visi strīdi par latviešu valodas svarīgumu. Un tomēr jūs esat politiķis… Jā, es varu ilgi runāt par politiku. Mani īpaši neuztrauc, kādi šobrīd ministri ir valdībā. Būtiskākais ir tas, lai šī valdība panāk stratēģisku virzību, ar ko mēs atšķirsimies Eiropas Savienībā, kā mēs izmantosim savas ģeopolitiskās priekšrocības? Varbūt vērts sekot tam, cik strauji šobrīd attīstās Ķīna, ieguldot milzīgus līdzekļus Kazahijā? Varbūt vērts apdomāt Ķīnas Ministru prezidenta ierakstu Rīgas ostas viesu grāmatā, kurā viņš redz šo ceļu caur Rīgu… Jaunais zīda ceļš? Tieši tā. Vai nevajadzētu kazahiem un ķīniešiem izīrēt vienu Latvijas zemes gabaliņu ostā, lai attīstās šis ceļš? Vai nebūtu laiks atsaukt atmiņā Viļa Krištopana vārdus, ka Latvijas nākotne atkarīga no ceļu kvalitātes? Ostām jādod maksimāla brīvība, lai tās attīstās — īpaši Liepāja un Ventspils. Vajag apzināt, cik milzīgu izrāvienu ekonomikā varētu veicināt gadsimta projekts par Baltijas un Melnās jūras savienošanu. Tas ļautu Latvijai mainīt ekonomisko vietu Eiropas Savienībā, no nomales kļūstot var pērli. Arī Latvijas un Krievijas attiecību veidošanas jomā ir daudz balto plankumu. Pragmatiski cilvēki saprot, ka vajag darīt visu iespējamo, lai stabilizētu savu valstiskumu, bet Krieviju izmantot kā labu ekonomisko partneri. Taču šīs saiknes esam kļūdaini izjaukuši. No mūsu kaimiņiem visaktīvākie attiecībās ar Krieviju ir igauņi. Vēl labākas šīs attiecības ir daudzām ES dalībvalstīm, kas izmanto tās kā ekonomisko pamatu savām nācijām — Krievijas tirgus ir ļoti bagāts. Latvieši to nedara, jo tie, kas mēģina uzlabot ekonomiskās saites ar Krieviju, tiek dēvēti par promaskaviskiem spēkiem. Lai no šiem vārdiem katrs pats izdara secinājumus, kuram taisnība — man vai tiem citiem.