Taisu pasauli pēc sava prāta (3)

Kā nokļuvi Drabešu pagastā? 1987. gadā nopirku mazu klētiņu, un vairāk nekā desmit gadu mēs braucām uz šejieni tikai vasarās. Nekādu ērtību nebija — ne apkures, ne kārtīgas tualetes, izmantojām sirsniņmājiņu. Lielāko tiesu laika te pavadīja sieva ar bērniem, kuriem tagad ir sešpadsmit un divpadsmit gadu, tādēļ var sacīt, ka bērnību viņi daļēji pavadījuši laukos. Varbūt tas ir labi, ka visas pārmaiņas notiek tikai pēdējos trīs gados, jo pirms tam te bija klusums un miers. Tagad droši vien bērniem tās būtu vienas šausmas — būvdarbi, cilvēki un visas pārējās lietas, kas te notiek. No tiem laikiem vienīgais, kas palicis, ir šūpolītes meitai, kas iekārtas ozola zarā. Māju nosaukums ir Rūķi, bet man te pieder arī zemnieku saimniecība Jaunmāras. Tiesa, sākumā mājas saucās Ruki, bet bērni tās sauca par Rūķiem, līdz kādā dienā dokumentos ieraudzīju nosaukumu Rūķi. Manas juristes paskaidroja, ka noformējušas šo nosaukumu dokumentos, jo tāpat jau citādi neviens tās mājas nedēvējot kā vien par Rūķiem. No zemnieku saimniecības esmu noslēdzis četrus SAPARD projektus, tagad tie jāīsteno. Zemi, uz kuras top jaunā ciemata apbūves gabali, esmu pircis kā fiziska persona. Kā tev ienāca prātā doma par ciematu? Es skatījos pa logu, redzēju zemes kalnus, kurus biju sametis, rokot dīķi. Sapratu, ka tas, kas notiek aiz šiem zemes kalniņiem, mani vairs neskar, tur varētu būt nākamā māja, kurā varētu dzīvot citi cilvēki, un mēs viens otru netraucētu. Apmēram tā tas notika, kad redzēju, ka esmu izveidojis dabiskus norobežojumus no citiem. Protams, man šie kalni bija jāapsēj ar zāli, jāapstāda ar kokiem, un, godīgi sakot, būtu jāpagaida vēl kādi desmit gadi, lai viss izskatītos pavisam dabiski. Tagad man reizēm pavēsta, ka pakalni, kas apstādīti ar kociņiem, izskatoties kā teletūbiju pumpainā zeme (smejas). Bet dīķa rakšana un pakalni ap manu māju bija tikai viens no idejas iemesliem, varbūt pat ne pats nozīmīgākais. Kāda bija tava lielā ideja? Cilvēks pierod pie ērtībām, ko piedāvā dzīve pilsētā, un savā ziņā viņš vairs citādākā vidē nevar dzīvot — jāsazinās ar ārpasauli, grūti dzīvot bez komunikāciju iespējām. Nu kaut vai mobilais telefons vai interneta pieslēgums — tu taču nevarētu bez tā strādāt. Bet, manuprāt, latvietis savā būtībā nav pilsētas cilvēks. Man ir bijuši kolēģi, kuriem pilsētas spriedze un troksnis sagādā baudu, tomēr ar tādiem cilvēkiem dzīvē man maz iznācis saskarties. Runājot par ciemata ideju, jāpastāsta arī par to, kā raugos uz cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka visi cilvēki dalās divās daļās — izpildītājos un radošās personībās. No desmit cilvēkiem deviņi parasti ir izpildītāji, lai gan, bērnam piedzimstot, viņā ir deviņdesmit procentu radošā cilvēka. Laika gaitā, sākot jau ar bērnudārzu un skolu, pievienojot vecāku pūles, bērns tiek padarīts par izpildītāju. Zinu, ka tas skanēs ķecerīgi, bet domāju, ka skolas šajā ziņā ir izcils ļaunums, kas iznīdē bērnā radošo garu. Iznākumā — gudrs un no dabas radošs cilvēks spēj izpildīt tikai definētus uzdevumus. Pilsēta manā skatījumā ir viens no nosacījumiem, kas veido šo uzstādījumu — darboties pēc stingri definētām prasībām. Pilsētas veido izpildītājus, bet lauki ļauj saglabāt cilvēka radošo garu. Laukos cilvēks dzīvo vidē, kurā nav izpildītāju — koki aug brīvi, pat ja cilvēks to var kaut kā ierobežot, putni un zvēri tāpat. Apkārtējā vide cilvēku veido un iespaido, vismaz ar mani tā notiek. Un te nu jārunā par vēl kādu lietu — latvieti Eiropas Savienībā, bet arī tas pieder stāstam par lauku ciematu. Kāda, tavuprāt, ir latvieša vieta Eiropā? Eiropa dod fenomenālas iespējas, kuras mēs vēl nejūtam un par 99,99 procentiem nesaprotam. Kāds var izdomāt jaunu sieru, bet viņam jābūt neiedomājami uzņēmīgam, lai to sertificētu, atrastu, piemēram, kādu spāni, kam tas siers garšotu un liktos vajadzīgs. Var runāt, ka vajadzīga apstākļu sakritība, uzņēmība, nauda un vēl visādas citas lietas, bet patiesībā ir vajadzīga tikai ideja, kuru gribi īstenot. Ja cilvēks ir izpildītājs, viņš automātiski paredzēs visus šķēršļus, saskatīs visas problēmas un apstāsies to priekšā. Tā ir pilsētas izpildītāja domāšana, tā ir urbanizētā pasaules uztvere. Vai tu pats nāc no laukiem vai pilsētas? No laukiem. Esmu dzimis Zosēnos, starp Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu, kas ir īpaša vieta, jo, esot pa vidu, jāmācās sadzīvot ar slātaviešiem un čangaļiem (smejas). Mani daudzi sauc par žīdu, lai gan manās asinīs nav ne piles ebreju asiņu, bet laikam manos gēnos mīt mantotā izdzīvošanas prasme starp Slātavu un Čangalienu. Domāju, ka labā nozīmē, piemēram, esmu "slīpēts". Esmu cilvēks, kas nevar samelot, ja pret mani ir godīgi, bet es nevaru pateikt nevienu godīgu vārdu, ja man pretī ir blēdis. Varbūt pat nav vajadzības laipot, bet nevaru normāli sarunāties ar negodīgu cilvēku, un es sāku blefot. Atgriezīsimies pie "mūsu avīm". Vai bērni, dzīvojot lauku ciematā ar visām pilsētas ērtībām, tavuprāt, saglabās radoša cilvēka domāšanu? Ja cilvēks domā par savu bērnu un viņa izglītību, tad viņam jāizvēlas jebkas cits, tikai ne Rīga. Mani bērni mācījās Rīgā, un laiks, kas jāpavada ceļā, ir ļoti ilgs. Ja bērns vēl apmeklē nodarbības ārpus skolas, tad vidēji trīs, četras stundas viņam jāpavada transportā. Laiku zaudē gan bērni, gan vecāki, ja viņi savus bērnus grib vest uz skolu un nodarbībām. Labi — zinu, ka tiek runāts par atšķirīgu apmācības līmeni Rīgā un citur, bet tas ir diskutējams jautājums. Protams, mācību stundu Zooparkā var noorganizēt tikai rīdziniekiem, bet visu pārējo — angļu valodu, deju nodarbības, mākslas skolas un daudzas citas lietas ir arī mazpilsētās. Iedomājies mazpilsētu — kaut vai Cēsis, kas atrodas piecpadsmit minūšu attālumā no šejienes. Skolotājiem klasēs ir mazāk bērnu un vairāk laika katru no viņiem ieraudzīt. Vecākiem ir mazāk lielpilsētas stresa, ko pārnest mājās. Laiks un miera sajūta ir divi lielie ieguvumi ārpus Rīgas. Jā, studēt var arī Rīgā, jo tad jau bērnā būs ielikts personības pamats. Man nācies daudz redzēt pasauli vēl padomju laikos, jo piedalījos orientēšanās sacensībās PSRS Bruņoto spēku izlases sastāvā. Pasaulē ir tā — izbrauc no pilsētas un apkārt redzi privātmājas. Mēs dzīvojam ar baiļu sajūtu, ka, aizbraucot no pilsētas, būsim pazuduši. Paskaties, kā cilvēki pērk mājas Rīgas pievārtē! Esmu pārliecināts — ja veiktu aptauju, parādītos tendence, ka par bērniem un nākotni var rūpēties, tikai dzīvojot lielā pilsētā. Taču braukājot, piemēram, no Ulbrokas uz Rīgas skolu, tiek zaudēts laiks, lielās pilsētas tuvums ir nosacīts. Esmu redzējis, kā tas notiek Īrijā — skolas autobuss izbraukā mazos ciematiņus, savāc bērnus un aizved uz skolu mazpilsētā, bet vakarpusē atved atpakaļ. Turklāt mazpilsētā bērni paši bez problēmām var aiziet uz nodarbībām. Tātad vienlaikus tās būs gan lauku, gan pilsētas mājas? Ir vajadzīga lauku māja ar pilnu komunikāciju un ērtību nodrošinājumu. Ciemata priekšrocība ir tā, ka gan nopietnas lietas, gan sīkās problēmas var atrisināt ciematu apkalpojošie dienesti — viensētā tālu no apdzīvotajām vietām pat kļūme elektrības apgādē var būt neatrisināma vairāku dienu laikā, tāpat arī medicīniskā palīdzība. Ģimenē vienmēr cerēt uz vīru, kurš visu salabos un izdarīs, nav nopietni. Es, piemēram, principā negrasos mājās kaut ko labot, tāpēc jau ir dienesti, kas ar to nodarbojas, bet man ir citi darbi. Tas noteikti ir daudz produktīvāk gan man, gan citiem. Nu, lūk, bet tajā pašā laikā tas nebūs standarta ciemats, kurā visi viens otram ir uz delnas un kaimiņš kaimiņam skatās logos. Gruntsgabalam jābūt pietiekami lielam, lai apkārt būtu koki, pie mājas būtu dīķītis. Tas pašlaik ir mans darbs — gruntsgabalu parcelācija: ieplānot katram gruntsgabalam ceļa vietu, plānot tā, lai komunikāciju trases nebūtu pārāk garas, lai ceļamās mājas vieta būtu optimāla no visiem viedokļiem. Komunikāciju tīkls nedrīkst būt fantastiski dārgs, bet mājām vienai no otras jāatrodas pietiekami tālu, lai cilvēks pagalmu varētu veidot ar savu elpu un izjūtu. Katrs gruntsgabals būs apmēram hektāru liels, daži gan būs mazāki, jo ir cilvēki, kas negrib lielu teritoriju ap māju, bet negrib arī raudzīties kaimiņu sētā. Tā ir mana darba tehniskā puse. Otra darba puse manai sirdij ir vistuvākā un vismīļākā — veidot ainavu, mainīt vides reljefu, saglabājot dabas doto pamatu. Man noder viss, ko savā mūžā esmu darījis, — orientēšanās sports, kas deva prasmi saredzēt apkārtni, kartogrāfija un karšu zīmēšana, pieredze dizaina darbnīcās un mākslas izstāžu iekārtošanā. Šajā projektā tas viss ir saplūdis kopā, un esmu pateicīgs Dievam, ka manā dzīvē tā noticis. Kāda ir tava izglītība? Esmu beidzis Fizkultūras institūtu. Pēc pamatskolas aizgāju uz Murjāņu sporta internātskolu, jo tā bija brīva vide, prom no vecākiem, kur pašam bija jāmācās dzīvot. Aizgāju uz turieni varbūt ne tik daudz sporta dēļ, bet vairāk neatkarības un brīvības dēļ. Patiesībā jau mani tā brīvības un neatkarības sajūta ir pavadījusi vienmēr. Murjāņos valdīja gaisotne, ka ikvienam par kaut ko ir jākļūst. Atceros, ka mēs sēdējām vienā solā ar Gunāru Dukšti, kurš tagad ir gaisa balonu ceļotājs, un visa pasaule mums likās atvērta, viss likās iespējams. Tagad tas var likties mazliet smieklīgi — ko tad padomju iekārtā vispār daudz drīkstēja darīt? Tomēr mums bija milzīgs dzinējspēks, mūsu pašizteiksmes veids bija ļoti svarīgs. Kad beidzu sportot, man piedāvāja vadīt Cēsu izstāžu namu, jo mani vienmēr interesējušas izstādes un līdzīgas lietas. Vēlāk Mākslinieku savienība man piedāvāja vadīt viņu izstāžu zāli Jāņasēta. Mēs rīkojām izstādes, ar prieku atceros, kā sadarbojāmies ar gleznotāju Poikānu, es gatavoju viņam pirmo katalogu. Toreiz man viņa darbi ļoti patika, viņa neapmierinātībai ar visu, kas un kā notika apkārt, bija pamats. Šķiet, ka tagad viņš ir pieņēmis neapmierinātā statusu visam mūžam, viņš dzīvo ar to, bet man tas lāgā nav pie sirds. Manuprāt, mākslinieku mūžīgo neapmierinātību bieži vien rada vienpusīga informācija. Vai tu domā, ka cilvēkam, kurš visu zina un saprot, nav iemesla būt neapmierinātam? Ja spriežam par politiku, tad tā ir tieši tāda, kādai tai jābūt. Mēs visi esam vienādi, mēs esam perfekts padomju laika produkts, mūsos ir tālaika mantojums — ka mēs nedodam valstij un valsts nedod mums. Šodien dziļākajā būtībā mūsu apziņa nav mainījusies, sākot ar mazo zemnieciņu. Ja zemnieciņš kļūst par Saeimas deputātu, nekas jau pašā būtībā nemainās, viņš paliek tāds pats, kā bijis, vienīgi viņa iespējas ir lielākas. Pamatā valstī visi pārdzīvo to, ka kāds cits paņem vairāk, nekā viņš pats var paņemt. Tā ir tā latvieša problēma. Es to nepārdzīvoju, es zinu, ka es pats varu nopelnīt. Par krāpšanos runājot, man tā nepatīk, bet pie mums bieži tā ir izdzīvošanas lieta — kaut vai tās pašas aplokšņu algas, ko maksā darba devējs. Izdzīvošana ir bijusi svarīga visos laikos. Un mums arī patīk visu redzēt tikai divās krāsās — melnā vai baltā —, bet es gribu teikt, ka cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, nav absolūto zagļu, tāpat kā nav absolūti godīgu cilvēku. Valsts un cilvēka attiecībās vienmēr būs tā, ka cilvēks centīsies likumu izmantot sev par labu, bet valsts darīs visu, lai likumu nevarētu apiet. Tā ir mūžīgā cīņa. Un mums ir grūti pieņemt, ka deputāts nav valsts, viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs visi. Simts deputāti kopā jau ir valsts institūcija, bet katrs no viņiem ir cilvēks ar savām īpašībām tāpat kā divarpus miljonu iedzīvotāju Latvijā. Labi, pieņemu, ka Einars Repše savus darījumus kārto likumīgi, jo viņš to var atļauties, viņam izdzīvošanas jautājums vairs nav galvenais. Vai, piemēram, nodokļu nemaksāšana — tas ir sava veida taupīgums, kas mums ir gēnos, jo gadsimtiem ilgi mums bija jāprot izdzīvot un taupīt, lai paliktu arī rītdienai. Tādēļ taupīguma mūsos ir vairāk nekā patriotisma. Mums gandrīz nekad nav bijis savas zemes, kurai mēs būtu saimnieki, vienmēr ir bijis kāds cits saimnieks, ar kuru mums jātiek galā. Tādēļ es gribu, lai valstij ir gudri vadītāji. Es neprasu, lai viņi būtu ideāli un nevainojami, galu galā esmu pārliecināts, ka deviņdesmit astoņi procenti valsts iedzīvotāju kaut ko piesavinātos vai izmantotu amatu par labu sev, ja vien būtu tādas iespējas. Ja no Marsa ierastos būtnes, kas visiem redzētu cauri un visus vaininiekus varētu sodīt, cietumos pirmie nonāktu spējīgākie un gudrākie. Palūkojieties, cik fantastisku attīstību ir panākusi Dienvidkoreja, bet tur ir liela korupcija. Toties valsti vada gudri cilvēki. Mums ir jāpamostas, jāizmazgā acis un jāsaprot, ka nekas nav tikai balts un melns. Mēs esam tādi, kādi esam. Mūsu vadītāji būs vai nu ar savām savtīgajām interesēm, vai nu ar savām dīvainībām. Esam maza valsts, mums ir sava daļa gudro un sava daļa dīvaiņu, tāpat kā visur, bet mazā valstī viss ir labāk redzams, jo cilvēku mazāk. Starp miljons cilvēkiem var būt tikai tik gudro, cik var būt. Mēs varam izvēlēties, vai gribam dīvainu vai alkatīgu valsts vadītāju. Es izvēlos to, kurš ir gudrākais starp dīvainajiem un alkatīgajiem. Valdība mūs netraucē veidot sev labāku dzīvi. Protams, cilvēkam ir raksturīgi vienmēr vēlēties ko labāku — arī valdību un parlamentu. Tas ir normāli. Vai gribi sacīt, ka lielākā cilvēku daļa ir izpildītāji un viņiem ir raksturīgi žēloties un gaidīt, ka kāds labi lems un darīs viņu vietā, jo izpildītājs pats savu dzīvi nespēj padarīt būtiski labāku? Precīzi! Izpildītājs jau pēc savas būtības ir gaudulis, kuru nepamet pārinodarījuma sajūta. Viņš vienmēr gaidīs lielāku atalgojumu un garāku atvaļinājumu. Izpildītāja dzīve lielā mērā ir atkarīga no nejaušības un sakritībām. Laba un cienījama sekretāre var strādāt ministrijā, kur viņai ir garantētas zināmas lietas, var strādāt naftas biznesā ar ļoti labu algu, bet var arī strādāt nelielā uzņēmumā, kur viņas alga nav liela un nekad tā īsti nav laikus garantēta. Ja labs izpildītājs grib nodzīvot simts gadus, viņam uz visu jāiemācās raudzīties kā uz lielu veiksmi. Gaušanās saīsina viņa mūžu. Radoši cilvēki bieži ar smaidu par sevi saka, ka ir avantūristi. Vai tu piederi pie avantūristiem? Vai tas ir labi vai slikti? Latviešu valodā vārdam "avantūrisms" nav laba garša, un man tas nepatīk. Tas, ko kāds dēvē par avantūristu, manā skatījumā ir normāls cilvēks. Gribu teikt, ka cilvēkiem jākļūst normāliem, ja viņi kaut ko grib izdarīt. Jau sacīju, ka skola un dzīves vide palēnām cilvēkā visu nokauj, tādēļ to, kurš dara, sauc par avantūristu. Atšķirība starp pērtiķi un cilvēku ir nevis darīšanā, jo arī pērtiķis visu laiku kaut ko dara, bet domāšanā. Tāpēc izdomā savu ideju, ej un dari! Cilvēkiem piemīt bailes no riska, bet latviešos vēl ir arī daudz kompleksu. Manuprāt, tas ir mazas nācijas komplekss. Bērniem būtu jāiemāca, ka viņi ir forši tādi, kādi viņi ir, neatkarīgi no matu krāsas, deguna lieluma vai auguma garuma un apaļumiem. Katrs ir īpašs ar to, kas viņš ir. Nevajag baidīties no citu smaidiem un vīpsnām. Biju aizbraucis uz Portugāli skatīties latviešu komandas futbola spēles. Klausoties autobusā līdzjutēju sarunas, varēju kļūt vai traks! Mūsējie ierauga priecīgos un pašapzinīgos čehu, holandiešu līdzjutējus, un viņu reakcija ir — mēs jums parādīsim, tad jūs vairs nesmaidīsiet! Jā, čehu vai holandiešu līdzjutēji, viņu komandai zaudējot spēli, no sirds raud, uztraucas, bet tas nemazina viņu dzīvesprieku un pašapziņu, viņiem nevajag par katru cenu kādam kaut ko parādīt vai ieriebt, lai viņi justos laimīgi cilvēki. Viņi turpina dzīvot, jo zina, ka dzīvē ir gan zaudējumi, gan ieguvumi. Vai nekad neesi juties kā zaudētājs? Zaudējumi patiesībā nemaz nav tikai zaudējumi. Man ir labs piemērs no paša dzīves. Biju spiests pārdot savu tipogrāfiju Cēsīs, man tur bija kredīti, līdz pat desmit miljoniem. Plēsos kā traks, manas idejas vienmēr ir bijušas lielākas par iespējām tās īstenot. Krievijā zaudēju aptuveni divus miljonus dolāru, redzēju, ka man ir bankrots, un viss! Cauri! Biju zaudējis desmit gadu darba, tas notika 1997. gadā. Uz nedēļu aizbraucu uz Melno jūru, staigāju kalnos, domāju un pēkšņi sapratu, ka esmu vesels cilvēks, ar mani taču nekas nav noticis, bet es visu laiku pārdzīvoju. Nu labi, esmu zaudējis naudu un ieguldīto darbu, bet es taču esmu! Es varu īstenot citus projektus, kuri man ir! Kopš tā laika esmu brīvs cilvēks. Toreiz atgriezos mājās, sakārtoju daudzas lietas, kas pirms tam man likās neizdarāmas, un pārdevu tipogrāfiju Preses namam. Protams, Latvija ir maza, un tādi notikumi vienmēr padara uzmanīgas bankas, kas reizēm ar neizpratni raugās uz mani, kā es visu tā varu laist pār galvu. Tādēļ man reizēm varbūt ir mazliet grūtāk pārliecināt bankas dot man kredītus, tomēr arī tās ir izdarāmas lietas. Tas, ka nestaigāju ar trīcošām rokām un nedzīvoju pirmsinfarkta stāvoklī, nenozīmē, ka man ir vienalga, vai kredīts tiks atdots, vienkārši es citādāk raugos uz visu, kas notiek. Turklāt vienmēr esmu atdevis visus kredītus. Esmu no tiem, kas atdeva arī G–24 kredītu miljons ASV dolāru apmērā, tādēļ mans reitings banku acīs nav slikts. Kā pašlaik ir ar tavām biznesa lietām? Esmu Jāņasētas līdzīpašnieks, tur ir palikusi galerija, izdevniecība, kas nodarbojas ar pavārgrāmatām un karšu izdošanu, un veikals. Savulaik, kad 1987. gadā sāku Jāņasētas biznesu, izveidojās liels konglomerāts, kur bija gan izdevniecība, gan veikals, gan dizaina darbnīcas un tā tālāk — pēc principa, ka visu daru pats. Tagad esmu šo biznesu sakārtojis, ir jāiemācās, ka zināmus pakalpojumus var pirkt un tas ir lētāk un vienkāršāk. Siguldā man ir uzņēmums Vītuss, kas nodarbojas ar guļbaļķu māju ražošanu. Man ir bijuši daži projekti, ne tikai Cēsu tipogrāfija, no kuriem bija jāatsakās, kaut vai galerija Čiris Berga bazārā, bet katrs no tiem ir cits stāsts. Domāju, ka no neveiksmēm esmu mācījies un šo to uzzinājis. Starp citu, galerija un mākslinieks — tā ir pavisam citas sarunas tēma, jo, pirmkārt, Latvijā ir mazs tirgus, bet, otrkārt, māksliniekam vajag savu galeristu. Klasisks piemērs ir Salvadors Dalī, kurš varēja kļūt par leģendāro Dalī, pateicoties savām darba spējām un savai sievai Galai, kura bija viņa uzticamā galeriste un dzīves sakārtotāja. Tagad domāju vēl par kādu projektu — tipogrāfiju Siguldā. Varbūt vēl kāds zīriņš atgriezīsies pie manis (smejas), kā atlidoja toreiz, kad pārdevu Cēsu tipogrāfiju Preses namam? Lai nu kā, bet sirds man silst, veidojot ciematu un tā ainavu. Tas ir darbs priekam.