RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Latvieši - kalpa dvēseles vai revolucionāri?

Kristīne Matīsa/ NRA pielikums "Mēs" 31

"Paskatieties saudzīgām acīm uz Švaukstu – viņš ar savu sarkano šalli un spožo pulksteņķēdi vismaz nav vidusmēra pelēcība!" Tā saka vēsturniece un socioloģe Dagmāra Beitnere, kurai ļoti nepatīk latviešu mazohistiskais skatījums uz sevi un iecentrēšanās uz zemi kā vienīgo ideju. Latviešu literatūrā nav spēcīgu personību, toties Zaļajā zemē ir sešpadsmit nelaimīgu pāru, kas nedabonas...

– Kas tad latvietis savā būtībā ir – kalpa dvēsele, kurš 700 gadu vergojis, vai tomēr revolucionārs, kurš gājis visiem pa priekšu gan 1905., gan 1917. gadā, gan citos laikos? – Tieši par to bija mans pētījums – kā sabiedrība saskaņojas sevis redzējumā un pašaprakstā. Mani arī ļoti interesē, no kurienes rodas šie izteikumi – kalpa dvēseles, bārenīšu tauta... Izteikumi, kurus varētu raksturot kā sociālu mazohismu. Kāpēc latvieši pieņem sliktas atsauksmes par sevi? Skatījumu par to, kādi mēs kā latvieši esam, bieži dod skats no malas, un ļoti daudz referenču jeb, latviski sakot, atsauču mums piespēlējuši baltvācieši. Viņi, protams, uz mums skatījās kā kolonizatori un neizcēla labākās īpašības. Atcerēsimies, ka mūsu ienaidnieki mūs iespaido vairāk nekā draugi, bet attiecības starp vācu kopienu un latviešiem pēdējos 200–300 gados veidojās ļoti saspringtas. – Piemēram, barons Manteifels Kazdangā ļoti labprāt gribēja atbalstīt latviešus un izveidot tur mākslinieku koloniju, bet, kad 1905. gadā nodedzināja arī viņa muižu, baronam kļuva skaidrs, ka ar tiem bauriem neko jēdzīgu nevar pasākt, un viņš kļuva par aktīvu latviešu nīdēju... – Baltvācu kopiena deva arī stipendiju Jānim Porukam – braukt uz Vāciju studēt, bet viņš stipendiju notrieca, izraisot vilšanos un jautājumus, kas tad tie latvieši tādi ir, ja neprot pieņemt un izmantot palīdzību. 1905. gads vēl vairāk saasināja šīs attiecības, kā to rāda arī Andrieva Niedras darbi. Starp citu, arī skatījums par 700 gadiem verdzības nav vēsturiski patiess, tas radās tikai XX gadsimta 20.–40. gadu latviešu nacionālās historiogrāfijas iespaidā, jo bija jāattaisno zemes reforma. Patiesībā latviešu zemnieks līdz XVI gadsimtam drīkstēja nēsāt zobenu, tātad bija brīvs cilvēks. Ieaugšana dzimtbūšanā notika XVI gadsimta beigās, un tas ir paradoksāls brīdis – vēsturiskā situācija kļūst arvien smagāka, bet sākas latviešu etnoģenēzes process. Līdz XVII gadsimtam te bija kosmopolītiska Livonija, kurā kurši, zemgaļi un sēļi sen jau izšķīduši, bet tādu latviešu vēl nemaz nav. Tikai XVII gadsimtā parādās izteiciens – mēs neesam luterāņi, mēs esam latvieši un piektdienās gaļu neēdam. Tas radies tāpēc, ka latvietībai vissliktāk klājās tad, kad šeit sāka izplatīties luterānisms, ko pieņēma baltvācieši. Latvieši redzēja, ka reformācija nāk viņiem par ļaunu, un attīstīja šādu skatījumu par sevi (piektdienās gaļu neēd katoļi). Latviešu skatījums par sevi veidojies ļoti dramatiskā situācijā, un ļoti daudzas lietas, kas iegūlušas mūsu apziņā vai priekšstatos, nav sinhronas ar vēsturi. Sociālajās zinātnēs mēdz teikt, ka sabiedrībai pret sevi veidojas sistēmas aklums – tieši tāpat, kā mēs katrs kā indivīds dažas lietas par sevi neredzam, ko redz citi. Pārvarēt sistēmas aklumu ir grūti, jo pašvērtējums pieder pie apziņas, un tā ir ļoti konservatīva. Paskatoties pasaules kultūrā, cilvēki visbiežāk spēj vienoties uz vajātā references, tā notika ar kristiešiem – tas savulaik bija lamuvārds. – Šo paņēmienu izmanto arī ebreji. – Jā, bet viņi no tā spējuši attīstīt daudz pozitīvu lietu. Ne velti šodien pedagoģijā runā par labajām ebreju mātēm, kas savam bērnam apziņā ieliek to, ka viņš ir vislabākais. Tas paver ļoti lielas iespējas visos līmeņos konkurēt ar citām kultūrām vai nācijām. Latvieši ir izlaiduši no redzesloka daudzas lietas, kas to pašvērtējumu tomēr varētu celt. Piemēram, baltvācieši šeit ieveda amatniekus, bet latvieši ļoti ātri apguva prasmes un kļuva par daudz labākiem amatniekiem. Kā redzam Mērnieku laikos – to, ko slātavieši atved no Rīgas, Čangalienā noskata un uztaisa vēl labāk! Tā ka, pastāvot nemitīgai konkurencei, latvieši ir ļoti uzlabojuši darba kvalitātes un iemaņas. Man visskumjākais šķiet tas, ka liela daļa latviešu ir vienojusies par pašaprakstu – mēs esam zemnieku tauta. XIX gadsimtā tāda reference bija lielākajai daļai Eiropas sabiedrību, pirms sākās industrializācijas vilnis un urbānās vides veidošanās. Latvijā situācija bija līdzīga, dzimtbūšanu Livonijas teritorijā atcēla pat agrāk nekā citos Krievijas reģionos. Vidzemē zviedri agrāk aizsāka izglītības veicināšanu, un labāka izglītība nozīmē labākus darbiniekus industrializācijas procesā. Spaidos starp baltvāciem un carismu dzima arī jaunlatvieši un nacionālā atmoda, kas radīja ļoti daudz talantīgu un turīgu cilvēku. Sāpīgākais ir tas, ka skatījumu par sevi kā par ļoti industriālu nāciju latvieši ir izlaiduši, kaut gan Rīga cariskajā impērijā bija visattīstītākā reģiona centrs, te tika samontēts Krievijā pirmais automobilis un pasaulē pirmais tanks. Tātad šeit bija strādnieki, kas varēja šos projektus realizēt, mēs bijām perfekti industrializācijas pionieri. – Turklāt arī apbrīnojami aktīvi revolucionāri – pēc 1905. gada streikošanas koeficienta Vidzemes guberņa apsteidz pat temperamentīgos gruzīnus un azerbaidžāņus! – Jā, Smiļģis kādreiz runāja par briesmīgo latviešu temperamentu... Vēsturē redzam, ka pēdējos 200 gadus pirms XX gadsimta latvieši pavada kā koloniāli pakļauta sabiedrība, un tas prasīja milzīgu emocionālu aizturi. Esmu īpaši pētījusi latviešu mīlestību un jūtu dzīvi, arī dainas, ar kurām mēs ļoti identificējamies. Tās ir ievadītas izglītības sistēmā un indoktrinē mūs, taisa par latviešiem – arī tās iemāca aizturētu jūtu modeli. Tāds tas bijis ne tikai privātā sfērā, bet arī sociālā nozīmē. – Nuja, un, ja reiz sprūk vaļā, tad ar milzīgu blīkšķi! – Tieši tā. Tomēr dainās ir ielikta tieksme pēc harmonijas, lai gan 45% dainu teikti didaktikas nolūkos, jābūtības izteiksmē – dzīvē šīs harmonijas nav, bet tā ir vēlama. Te es gribētu vilkt paralēles ar ķīniešu kultūru – tajā ir milzīgas ilgas pēc sociālas harmonijas, kas izveidojušās no ļoti attīstītas estētikas un attiecībām ar dabu. Ja reiz dainas iekļautas izglītības sistēmā, tās ļoti iespaido mūsu jūtu izpausmes, jo izglītībai ir arī latenta funkcija, tā mūs veido neredzami. – Bet mēs taču nebeidzam atgādināt, ka dainās nav vardarbības un agresijas. – Jā, un rodas jautājums – no kurienes latviešu tautā, kas ir tik harmoniska, miermīlīga un gaiša, pēkšņi parādās čekas dibinātāji, kāpēc tik daudz latviešu ieplūda sarkanajos strēlniekos. Varbūt tāpēc, ka latvieša harmoniskā dvēsele alkst pēc sociāla taisnīguma, tāpēc piedalās tā izcīnīšanā. Briesmu lietas stāsta arī par latviešiem Varšavas sacelšanās laikā, bet tas arī ir viens no mītiem, kas jāpārbauda. Nelaime tā, ka latvieši ļoti labprāt pieņem sliktu skatījumu par sevi, kaut gan vēsturnieks Kangers māca, ka katrs šāds piespēlēts skatījums ir ļoti rūpīgi jāpārbauda. Studiju laikos man ļoti traucēja Tacita izteikums, ko bieži mēdz citēt: par mazo zaglīgo tautiņu Baltijas (Svēbu) jūras krastā. Patiesībā šo tautiņu Tacits dēvē par aistiem, ko vairāk varētu attiecināt uz igauņiem, turklāt parasti aizmirst izteikuma otru daļu – šī tautiņa savus laukus apkopj labāk nekā ģermāņi. Skaidrs, ka negatīva skatījuma pieņemšanā zināma vaina ir inteliģences līmenim – diez vai vienam uzpūtīgam cilvēkam bez jebkādām intelekta kripatām varētu iedvest tādu mazohistisku refleksiju, ka viņš salīdzinājumā ar citiem ir sliktāks. Tieši inteliģents cilvēks jūtīgāk uzņem kritiku. Vēsture rāda, ka vispozitīvāko pašnovērtējumu latviešiem centās iedot pirmās atmodas darbinieki, jo šajā brīdī bija jāceļ tautas pašapziņa. Eduards Brastiņš pat teicis – latvieši ir vislaimīgākā no tautām, jo šeit saglabājusies vissenākā reliģija. Tas, protams, ir apšaubāms, tomēr psiholoģiski pamatots izteikums. Arī katram indivīdam daudz vairāk palīdz nevis slikto īpašību uzskaitīšana, bet tas, ja viņam saka – tu esi ļoti talantīgs, gudrs, tu esi īpašs. Tomēr latvietim ir raksturīga vaimanāšana, dainas mūsos ir ielikušas liriku, kas aizved melanholijā, ne velti tik populārs ir Dārziņa Melanholiskais valsis. Bet ironijas iztrūkums kultūrā ir bīstams, jo ironisks skatījums par sevi iedod spēku un mobilizē. Turpretī ziņa laikrakstos, ka mēs atkal esam pēdējā vietā pasaulē, sabiedrībai neko nedod. Mums būtu jāskatās patiesībai acīs un jābūt pietiekami racionāliem, bez aizspriedumiem izvērtējot visu to, ko latvieši vēsturē ir sastrādājuši – gan labā, gan sliktā nozīmē. Ir svarīgi ieraudzīt, ka šī ir viena ļoti talantīga tauta, kas ļoti ātri spēj iekļauties jebkurā Eiropas projektā. Kā reiz teicis Knuts Skujenieks, mēs esam kultūra, kas ļoti ātri atgūst nokavēto – ja kādi objektīvi apstākļi mūs izrauj no vēstures kopējās gaitas, pēc tam mēs atkal ātri iekļaujamies Eiropas apritē. Tomēr šī talantīgā tauta, nemitīgi dzīvodama starp lielvarām, nav spējusi vēsturiski vienoties. Ja skatāmies Baltijas kontekstā, lietuvieši ir gājuši valstiskās veidošanas ceļu pēc Eiropas shēmas – karalis diezgan vardarbīgi apvieno lietuviešu ciltis un pieņem kristietību no Romas. Tas ir bijis sekmīgāks faktors viņu valstiskās apziņas veidošanā, lietuvieši nesauc sevi par zemnieku tautu. Toties šāds pašraksturojums ir igauņiem, un, kā jau teicu, tāds tas bijis daudzviet Eiropā – Francijā savulaik aristokrātu bija tikai trīs procenti. Tomēr līdz ar industrializāciju Francijā zemniekus sāka audzināt par pilsoņiem. Lielākoties latviešu pašraksturojumu veicina arī literatūra... – ...kur patiesībā nav daudz spilgtu personību vai revolucionāru, ir visādi bālie zēni un pērļu zvejnieki... – Nu, revolucionāri ir Upīša Plaisā mākoņos, bet to mums maz māca, tāpat kā Deglava Rīgu. Ieskicēts varbūt ir Kaspars Mērnieku laikos... – Tas nu bija tik nesakarīgs... – Jā, apbrīnojami! Tikpat nesakarīgs ir arī daudz populārākais Oskars no Zvejnieka dēla, kas, manuprāt, ir Kaspara tēla turpinājums. – Bet tas tik un tā ir uzrāviens, kas izčākst. – Jā, jo Oskaram piemīt latviešu literatūras lielākā problēma – vīrietis, kas nerunā. Un sievietes, kas ir spēcīgas un manipulējošas pretstatā vāja rakstura vīriešiem. Rainis latviešu sētas portretējumu ir devis lugā Pūt, vējiņi!, un kas tad tur ir? Sievietes vien, un kuslais Gatiņš. Tad atbrauc dižie precinieki – būtībā dzērāji. Ļoti skumjš skatījums. Protams, literatūra atspoguļo sabiedrību tādu, kāda tā ir. Runājot Niklasa Lūmana teorijas vārdiem, sabiedrība ir tāda, kāda tā ir, un arī tāda, kāda tā nav, t. i., ko tā par sevi nezina, jo nav ieraudzījusi. Marģers Skujenieks jau 1927. gadā rakstīja, ka XX gadsimta sākumā latviešu vidū bija ap tūkstoti personālo muižnieku, kam tituls bija piešķirts par nopelniem profesionālajā darbībā. Ar šiem cilvēkiem taču mēs varētu lepoties. Kāpēc tas neparādās ne tautas pašaprakstā, ne literatūrā? Tas ir sabiedrībai adresēts jautājums – kāpēc mēs panākam augstu saskaņotības pakāpi sliktā vēstījumā par sevi, bet neizceļam to labāko? Kāpēc mēs tagad konsolidējamies kā zemniecība – sociāla grupa, kurai XX gadsimtā vairs nav lielas nozīmes? – It kā jau zemniecībai kā pašraksturojumam nekā daudz nevar pārmest, tai ir diezgan daudz pozitīvu īpašību. – Jā, bet tas nav nekas tāds, kas būtu raksturīgs tikai latviešiem. Somi vēl līdz XX gadsimta 60. gadiem arī konsolidējās ap šo ideju, uz savām klintīm audzēja maizi un ļoti lepojās, ka nekad nav graudus iepirkuši – atšķirībā no Latvijas, starp citu. Bet tad nāca Nokia projekts un aizslaucīja šo zemniecības ideju no somu priekšstata par sevi. – Tātad mēs esam vienkārši aizkavējušies attīstībā? – Mums ir iestājies apjukums. Latvija kā valsts, pirmoreiz iegūstot neatkarību, redzējumu par sevi izveidoja atbilstoši sistēmu teorijas aprakstam – uz atšķirību principa. Mēs pasludinājām sevi par zemnieku valsti – atcerieties Ulmani. Savu industriālo pagātni Krievijas sastāvā mēs gribējām aizmirst, un tam bija gan objektīvs iemesls – līdz ar Pirmo pasaules karu rūpnīcas bija evakuētas uz Iekškrieviju un industriālā ainava izpostīta gan arī subjektīvs iemesls, sakot, ka carisms mūs vardarbīgi industrializēja, bet tagad mēs, latvieši, atgriežamies pie savām saknēm. Tiesa, Latvijas vēsturē ir daudz paradoksālu momentu. To es pati jūtu, kad maniem bērniem skolā ir grūti saprast kaut vai brīvības cīņu laiku. Nevienai Eiropas tautai nav tik sarežģīta tieši XX gadsimta vēsture, pat ne Balkānos. Skolotāji to zina – ir ļoti grūti bērniem saprotami izstāstīt, kas te vispār notika gadsimta sākumā vai Otrajā pasaules karā. Tikpat sarežģīta un pat pašiem grūti saprotama dvēseles ainava mums ir no konfesionālā viedokļa atšķirībā no brāļiem lietuviešiem un igauņiem, kas ir monoreliģiskas kultūras. Sarežģīta ir arī latviešu etnoģenēze, turklāt no mūsu redzesviedokļa ir izslīdējis skatījums par latgaļiem, kaut gan tie vienmēr devuši nācijai dzīvo spēku. – Bet mēs joprojām nevaram vien noformulēt savu attieksmi pret latgaļiem – vai viņi runā tajā pašā vai citā valodā... – Profesors Pēteris Laizāns saka – latgaļi latviešiem ir īpašs projekts. Ja nebūs latgaļu, izzudīs arī latvieši. – Varbūt tieši no viņiem nāk mūsu revolucionārisms? Kā latgaļu kāzās – sētas mieti pa gaisu... – Varbūt. Jo latviešiem, piemēram, ir raksturīga bērnu kušināšana – gan dainās, gan atcerieties skolas laikus, kad starpbrīžos visiem bija rātni jāstaigā pa apli, nevis jāskraida. Tas ir vācu audzināšanas modelis – Ordnung. Latgaļi vācu kārtību nav piedzīvojuši, viņi ir brīvāki un dzīvāki. Arī katolicisms dod lielāku brīvību, dziļāku dinamiku un iekšēju vitalitāti, jo luterismā cilvēks tiek atstāts aci pret aci ar Dievu, viņam ir lielāka kosmiskās vientulības sajūta. Tāpēc mums latgaļi jāsaudzē kā Vidusjūras kultūras nesēji. – Atgriežoties pie Latvijas sarežģītās vēstures – vai, jūsuprāt, tā skolā būtu jāmāca kā atsevišķs priekšmets? – Es būtu priecīga, ja tā būtu – tas dotu lielāku pašapziņu. Mums ir daudz pamata būt lepniem pozitīvā nozīmē, un es domāju, ka mums nedraud nevajadzīgas lepnības sindroma attīstīšana, kas dainās parādās kā bramanība. Tieši šobrīd, kad esam atguvuši neatkarību un iekļaujamies globālās struktūrās, būtu ļoti svarīgi izglītībā iedzīvināt aktīvāku skatījumu, kas veidotu arī diskusijas ģimenē. Tieši ar atgriešanos pie vēstures skaidrojuma mēs varētu iegūt skatījumu, kā latvieši auga kā pilsoniska sabiedrība. Un atkal jāskatās literatūrā – mums nav neviena pozitīva sacerējuma par pilsonisku sabiedrību, kādi citām tautām ir, piemēram, Tomasa Manna Budenbroki vai Eriā Busardelu dzimta. Mums ir Zītaru dzimta, bet... – ...to adekvāti uztvert traucē atšķirīgā attieksme pret Vili Lāci. – Tieši tā. Tā atkal ir mūsu sarežģītā vēsture ar darbu pārrakstīšanu un ideoloģizēšanu. – Tad jau drīzāk latvieši konsolidējas ap "Ilgo ceļu kāpās"... – Jā, bet paskatieties – tur pozitīvākais varonis izrādās baltvācietis Rihards! – Nuja, jo Artūrs un Marta sen ir nolaiduši rokas un dzīvo katrs savā pasaules malā. – Tā ir tā pati problēma – latviešu literatūrā nav spēcīgu personību. Tas pats Sprīdītis, kas ir viens no kultūras simboliem, bet mazs zēns – mums pat nav vīrieša, kas varētu veikt šo ceļu. Sprīdītis aiziet līdz pilsētai un uzvar to kā ļaunuma simbolu, bet neprot noturēt un izmantot sava darba algu un atgriežas laukos. Latviešu literatūra neredzamā veidā latviešus atgriež laukos, latvieši nepaliek pilsētā un nekonkurē. Tāpēc, lūdzu, nebrīnieties, ka visās lielākajās pilsētās latvieši ir minoritāte. Latvietis var piedzimt pilsētā un justies šeit lieks, jo viņa zemapziņā ir iekodēts, ka patiesā un mūžīgā Latvija ir tikai laukos. Uz pilsētu viņš dodas tikai piespiedu kārtā, jo laukos nav darba. Taču ir jāsaprot, ka modernajā pasaulē dzīvot laukos var atļauties tikai 3–5%, tā ir liela greznība. Vēl viena nelaime – latviešiem ir sliktas attiecības ar naudu. Te zināma vaina jāuzņemas Kārlim Skalbem, kas mūsos ielicis gan nepretošanos ļaunumam, gan pirtnieka Anša pieredzi, ka nauda ir ļauna un postoša. Man ir sajūta, ka tieši tāpēc latvieši permanenti atražo sevi nabadzības slānī. Bet modernajā pasaulē nauda veido asinsriti, pasaules vēsturē tā ir universālija, ar kuru jāprot veidot pareizas attiecības. Taču mums viss notiek galējībās – vai nu nabadzība, vai arī ātra bagātības iegūšana, nesaprotot mehānismu, kā veidojas kapitāls. Caur literatūru mūsu kultūrā ir ielikta arī negatīva attieksme pret bagātiem cilvēkiem, šo noskaņu veido, piemēram, Apsīšu Jēkaba Bagāti radi. Tomēr bagātu cilvēku raksturo arī tas, vai viņš savu naudu spēj pārvērst par sociālu vai kultūras kapitālu – tad šai naudai ir svētība, tāpēc mani ļoti iepriecina tas, ka Latvijā parādās filantropijas tēma. – Tomēr no galējībām un sabiedrības noslāņošanās vaļā mēs netiekam. Vai nenāks atkal kāds Piektais gads, kad augšas vairs nevarēs un apakšas negribēs dzīvot pa vecam? – Tas, kā zināms, ir vecais, marksistiski-ļeņiniskais revolucionārās situācijas raksturojums. Šodien ainava ir grūtāk pārskatāma, jo mēs dzīvojam postindustriālā sabiedrībā. Šī sabiedrība ražo nevis preces, bet informāciju, un mēs redzam, ka lielas sabiedrības masas vairs nevar iespaidot procesus. Vienīgais resurss, kas šobrīd ir pārējai sabiedrībai pret naudas īpašniekiem, ir viņu humanizēšana, rosinot sadarboties ar sabiedrību. Tomēr ir skaidrs, ka noslāņošanās turpināsies visā pasaulē, tāpēc cilvēku prātos valda zināma morāla panika. Mums nav jātiecas pēc ekstrēmā tūrisma, jo pati dzīve jau ir pietiekami ekstrēma, dzīvojot situatīvās ētikas apstākļos. Man gan šķiet, ka latviešu nākotni varētu prognozēt cerīgi, jo viņi ir apveltīti ar strādīgumu un darba tikumu, tikai es gribu jautāt visiem mums – vai tā ir deklarēta vai praktizēta vērtība?

Nokia
31 Komentāri