«Sociālistiskā reālisma» mākslas uzraugs (8)

Vēl pirms pārdesmit gadiem bez Aivara Gora starpniecības līdz Latvijas PSR publikai nevarēja nonākt neviens daudzmaz ievērības cienīgs kultūras pasākums. Laikā no 1969. līdz 1988. gadam šā vīra rokās atradās Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas (LKP CK) kultūras nodaļa. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanās, paša Gora vārdiem sakot, "laiks visu nostādīja savās vietās" un agrākais funkcionārs uzsācis mēģinājumus saimniekot atgūtajā tēva zemē Cēsu puses Drabešos, taču "nav vairs tie gadi un fiziskā jauda, turklāt sīksaimniecības ir neperspektīvas". Tagad Aivars Goris ir vienkāršs pensionārs un reizē ievērības cienīgs mūsu nesenās vēstures liecinieks, kura stāstiem tomēr nedaudz traucē padomju valsts aparāta amatvīriem tik raksturīgā iezīme – brīžiem runāt nevainojamos, bet neko konkrēti nepasakošos teikumos. Par laimi, mūsdienās žurnālistam ir dotas tiesības lūgt intervējamo izteikties skaidrāk. Agrākais komunists padomju politiskās struktūrās nonācis "nejaušību un sakritību rezultātā", kad "gadījies pa ceļam". Vispirms bijis komjaunatnes funkcionārs Cēsu rajonā, pēc karadienesta jau komjaunatnes centrālkomitejā Rīgā. Strādājis žurnālā "Liesma", līdz sešdesmitajos gados nonācis kompartijas aparātā. PSRS komunistiskajā partijā Aivars Goris iestājās jau 1951. gadā. "Tolaik bija zināmas ilūzijas, jaunības maksimālisms ar daudzām skaistām cerībām. Skaistie lozungi likās ideāli. Tālākā gaitā tomēr izrādījās, ka tas viss ir ilūzijas. Ka sistēmā pastāv pretrunas." – Kurā brīdi pamanījāt, ka "kaut kas karaļvalstī ir sapuvis"? – Septiņdesmitajos gados bija jau redzams, ka ekonomika vairs nespēj nodrošināt stabilu valsts attīstību. Bija sacerētas visādas "pārtikas programmas" un, ja zeme ar tik milzīgiem resursiem nevarēja sevi nodrošināt, tad bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā ar sistēmu. Tāpēc pamazām sāka veidoties kritiska attieksme pret visu, kaut tā veidojās pagaidām tikai iekšējās pārdomās, neizpaudās uz āru. – Tātad jūsu darbību šī apziņa neietekmēja? – Protams, darbībai bija jānotiek tajos rāmjos, kādi pastāvēja. Taču es nevarētu teikt, ka mana kultūras joma būtu bijusi totāli reglamentēta. Tur bija daudz vairāk iespēju, zināms, nosacīti runāt par sabiedrībā pastāvošajām pretrunām. Tajā laikā grūtākais bija nobalansēt uz līnijas, lai izvairītos no sankcijām un, no otras puses, panāktu, lai viens vai otrs mākslas darbs parādās atklātībā. Centrālkomitejā bija nodaļas, kas pārzināja administratīvo aparātu, presi, izdevniecības. LKP CK kultūras nodaļa bija atšķirīgāka no visām pārējām partijas struktūrām, lai arī kopīgie ideoloģiskie kritēriji pastāvēja. Kultūras nodaļa pārzināja tikai radošo savienību darbu – rakstniekus, komponistus, māksliniekus, teātrus, Kinematogrāfijas komiteju –, kā arī muzejus, izstāžu zāles, koncertus. Prese, izdevniecības, grāmatas bija Kultūras ministrijai. Presi kontrolēja arī propagandas nodaļai pakļautā Galvenā literatūras pārvalde, kam bija direktīvas no Maskavas. – Kādi konkrēti bija jūsu darba pienākumi kultūras nodaļas priekšgalā? – Manā pārziņā bija literatūras un mākslas attīstība attiecīgās sistēmas ietvaros – "sociālistiskā reālisma" garā. Tā bija tā galvenā vadlīnija, bet tur bija visādas nianses. Pats sarežģītākais manā darbā bija tas, ka nācās sadurties ar vulgarizētu izpratni par kultūru. Partijas un valsts aparātā bija ne mazums cilvēku, kam tāda piemita. – Miniet, lūdzu, vārdus! – Spilgtākās bija kādas divas trīs personas. Latvijas PSR kompartijas kontroles komitejas komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīsis uzskatīja par savu pienākumu regulāri ziņot partijas centrālkomitejas pirmajam sekretāram (faktiskajam Latvijas PSR vadītājam) Augustam Vosam par visiem literatūras jaunumiem no sava redzesleņķa. Kad parādījās Imanta Ziedoņa "Epifānijas", Ķīsis izrāva no tām dažas rindas, citēja pirmajam sekretāram un pasniedza kā "politisku ķecerību", kas aizliedzama. Cita aktīva personība bija laikraksta "Cīņa" redaktors Ilmārs Īverts, kuram arī bija savs skatījums uz visu, kas notika kultūrā un mākslā. Viņš tāpat to pasniedza centrālkomitejas vadībai savā interpretācijā. Vēl viens "aktīvists" ieņēma Latvijas PSR iekšlietu ministra posteni (tolaik sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrs) – Vladimirs Sēja, kurš arī uzskatīja sevi par lielu speciālistu tajās lietās. Gunāram Priedem bija luga "Ugunskurs lejā pie stacijas". To iestudēja Jaunatnes teātrī. Ģenerālmēģinājuma laikā zālē ieradās Sēja ar visu savu kriminālās izmeklēšanas pārvaldi. Lugas pamatā bija ļoti cilvēciska ideja, proti, noliegt stereotipu, ka čigāns ir zaglis. Čigāni kurina ugunskuru. Ierodas miliči un to izspārda. No Sējas puses šī epizode tika pasniegta kā "padomju varas oficiālo varas iestāžu nomelnošana". Bija zvans Vosam, ka steigšus jārīkojas. Voss izsauca mani. Sagadījās, ka es arī biju tajā ģenerālmēģinājumā un biju to lugu lasījis. Nācās skaidri un gaiši pateikt, ka ar mākslu nevar apieties kā ar huligāniem uz ielas un nevar mehāniski visu traktēt politiskajās kategorijās. Toreiz ar to tā lieta arī beidzās, bet manā praksē visbiežāk nācās sadurties ar tādu vulgāru interpretāciju no partijas funkcionāru puses. Ne mazums diskusiju nācās izturēt ar Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku Viktoru Krūmiņu. Viņam arī netrūka pretenziju, kāpēc LKP CK kultūras nodaļa necīnās pret "modernisma un abstrakcionisma strāvojumiem tēlotājmākslā", kāpēc gleznotājam Ojāram Ābolam ļauj izstādīt viņa "Bīdermeijeru", kur mākslinieciskām metodēm, bez šaubām, ironiskā manierē bija parādīta padomju dzīves īstenība. Ziniet, oficiālie tā laika līderi kultūras un mākslas pasākumos bija reti viesi. No valdības aprindām regulāri teātros un mākslas izstādēs praktiski bija tikai AP prezidija priekšsēdētājs Pēteris Strautmanis un Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns. – Kāda loma bija tādiem vīriem kā Arvīds Grigulis? Viņš bija Vosa uzticības persona literatūras jautājumos. – Tā jau ir īpaša kategorija rakstnieku un mākslinieku aprindās. Viena lieta ir pretrunas un uzskatu atšķirības partijas aparātā, bet otra – pašā radošajā vidē. Arī tur bija ne mazums domstarpību. Nebūtu taktiski saukt vārdā, bet, teiksim, ne mazums mākslinieku nepieņēma otra gleznošanas manieri un nāca sūdzēties; prasīja aizliegt; apsūdzēja, ka "tiem tur" trūkst "sociālistiskā reālisma". – Bet ne kurš katrs varēja sūdzēties pašam Vosam! – Pie viņa varēja tikt tikai tādi kā Grigulis, kā Žanis Grīva, Jānis Niedre. Taču bez Vosa bija arī citas instances – valsts iestādes, izdevniecību direktori, kinostudijas vadība, centrālkomitejas kultūras nodaļa, kur nākt un klāstīt savas pretenzijas. Sešdesmitajos septiņdesmitajos gados rakstniecībā notika paaudžu maiņa. Tie, kas savulaik bija "uz viļņa" un tika oficiāli atbalstīti – Grigulis, Grīva literatūrā, Leo Svemps glezniecībā–, redzēja, ka nāca jaunā maiņa ar savu attieksmi gan pret šiem māksliniekiem, gan iepriekšējām nostādnēm kopumā. – Ideoloģija tika izmantota, lai apkarotu konkurentus mākslā? – Lai cik skumji tas būtu, bet tā tas bija. Sešdesmito gadu jaunajiem dzejniekiem Ojāram Vācietim, Imantam Ziedonim viņi centās piekarināt "hunveibinu" birku. 1969. gadā es tikko biju ieradies Rīgā un sācis strādāt kultūras nodaļā, kad Žanis Grīva mani uzaicināja uz savu vasarnīcu Jūrmalā. Vajagot aprunāties. Tur bija sapulcējušies domubiedri – Grigulis, Rakstnieku savienības partijas organizācijas sekretārs Andrejs Balodis, Niedre un vēl kādi. Pēc nelielas "iesildīšanās" sākās uzskatu klāstīšana: "Kas gan pie mums tagad notiek!" Neilgi pirms tam, 1968. gadā, Rakstnieku savienības kongresā bija izbalsoti tie "vecie", kas pretendēja uz savienības vadību, Žanis Grīva tajā skaitā, un tagad viņi prasīja, lai oficiāli iejauktos partijas orgāni. – Būtībā jūs centās instruēt? – Lika saprast, ka viņi nav ar to mierā, ka deklarē savu uzticību komunistiskās partijas līnijai, un tādā gadījumā pret visiem, kas nav "mūsu nometnē", jāvēršas ar sankcijām. Nācās cienījamos rakstniekus sarūgtināt. Aivars Goris: – Tādi konflikti radošajā sabiedrībā uzplaiksnīja laiku pa laikam un tad katra no pusēm meklēja sev "advokātus" – gāja uz Ministru padomi pie Viktora Krūmiņa, kāds tika pie Vosa uz pieņemšanu. Roberts Ķīsis rakstīja "traktātus" par Māra Čaklā, Imanta Ziedoņa dzeju. Nezinu, kā tas bija, bet katrā gadījumā man izdevās tādus politiskus traktātus tomēr nobremzēt un tiem tālāku seku nebija. Stresa pietika. – Tātad Voss vairāk klausīja jūs, nevis tos, kas sūdzējās? – Ar viņu runāju ne pārāk bieži. Tad, kad man gadījās personīgi runāt par tādām lietām, gandrīz vienmēr Voss manos argumentos ieklausījās. Es varu apgalvot, ka par 95% zinu, kādēļ pret Albertu Belu savulaik ierosinātā krimināllieta nogūla arhīvā. Ap viņa romānu "Bezmiegs" bija liels skandāls. Romāns vēl nebija publicēts, bet viens no eksemplāriem nonāca čekas rokās un tā sāka sankcijas. Bija silta vasaras pēcpusdiena, kad mani steidzami izsauca Voss. Ieeju viņa pieņemamajā istabā. Priekšā sēž prokurors Laiviņš. No rangu tabulas viedokļa viņš bija augstāks, bet sekretāre pirmā iekšā sauca mani. Voss saka tā un tā: Laiviņš grib sankciju, lai pret Belu ierosinātu krimināllietu par viņa romānu "Bezmiegs". Kļuva skaidrs, ka situācija nav no vienkāršākajām, ja jau lieta aizgājusi līdz republikas prokuroram un pirmajam sekretāram. Par laimi, Maskavā tobrīd bija parādījušies Solžeņicina disidentiskie darbi, bet nekādas sankcijas pret viņu vēl nebija paspējuši vērst. Tas bija labs trumpis, sak, kā tad tā – Solžeņicins uzrakstījis daudz asākus vārdus par pastāvošo iekārtu, bet Belam tur vispār nekā nav, tikai literāras fantāzijas. Centrs ir centrs un Voss to nevarēja neņemt vērā. Es nezinu, ko viņš runāja ar prokuroru, bet ar to pašu tā lieta arī nogrima. – Kā priekšā jums bija jāatskaitās? – Mans priekšnieks bija centrālkomitejas ideoloģijas sekretārs. Manā laikā viņi nomainījās četras reizes – Rubenis, Drīzulis, Andersons un Gorbunovs. Protams, arī centrālkomitejas birojs un partijas pirmais sekretārs. Sīku direktīvu nebija, bet, ja kāds "aktīvists" uzrakstīja sūdzību Vosam, to nosūtīja kultūras nodaļai. "Darbaļaužu vēstuļu" pietika. Rakstītāju vidū bija cilvēki no pašām radošajām aprindām. Rakstīja arī uz Maskavu Brežņevam, pēc tam Andropovam. Sūdzējās, ka atļaujam visādas "vaļības". Cilvēkiem, kam maz talanta, likās, ka viņus nedrukā tikai tādēļ, ka tie raksta "politiski pareizi". – Uz Maskavu pēc priekšrakstiem braucāt? – Reizi piecos gados Maskavā notika PSRS radošo savienību kongresi ar republiku partijas kultūras nodaļu vadītāju piedalīšanos. Tur parasti notika tikai domu apmaiņa, bet direktīvas saņēmām tā saucamajos kvalifikācijas celšanas kursos, kad mēnesi lasīja dažādas lekcijas par ekonomiku, starptautiskajām attiecībām un tamlīdzīgi. Tur uzstājās arī PSKP CK kultūras nodaļas vadītājs, taču to, kā vadlīnijas īstenot, bija jādomā pašiem. – Vai ar VDK funkcionāriem darbā bieži nācās saskarties? – Nē. Tur tas funkcionālais sadalījums bija tāds, ka čeka, milicija un citi iekšlietu orgāni bija centrālkomitejas administratīvās nodaļas kompetence. Praktiski ar viņiem šad tad nācās runāt, bet savu tie kultūras nodaļai neuzspieda. Čekai pašai bija kuratori no VDK 5. nodaļas, kas pārzināja radošās savienības. Dažus es pazinu. Viņi sēdēja Rakstnieku savienības sapulcēs. Literatūras un mākslas jautājumos tie zēni bija gaužām vāji. Bet tajā laikā, kad es strādāju, centrā sāka apjēgt, ka literatūra un māksla ir specifiska sabiedrības apziņas forma. Tad arī parādījās tādas savdabīgas struktūras kā centrālkomitejas kultūras nodaļas. Man Maskavā bija iespēja tikties ar PSRS kompartijas centrālkomitejas kultūras nodaļas darbiniekiem un varu teikt, ka tie bija augsta ranga intelektuāli cilvēki. No viņiem nekāda spiediena, kā vajadzētu veidot kultūru un mākslu republikā, nebija. Virs viņiem gan arī vēl bija politbirojs un citi priekšnieki. – Tomēr tādai "izpratnei" pamatā bija ne jau vēlme dot māksliniekiem vaļu, bet gan pārvaldīt tos maigākām metodēm… – Latvijas PSR kultūras dzīvē ārpus "repertuāra" iziet, dabiski, nevarēja. Oficiāli balstīja un sponsorēja vēsturiski revolucionāros tematus. Tomēr latviskā kultūra pastāvēja un attīstījās. Dziesmu svētki nenotika bez "Jāņu nakts" vai "Gaismas pils". Cita lieta, ka paralēli kultivēja padomju internacionālismu. Tās bija nodevas, no kurām izvairīties nevarēja. – Kas jums šīs nodevas pieprasīja? – Virs manis stāvēja PSKP CK kongresu direktīvas un vadlīnijas, kas man bija jāpiemēro Latvijas apstākļiem. Padomju armijas piedalīšanās 1985. gada Dziesmu un deju svētkos bija viena no vislielākajām nodevām. Toreiz spiedienu izdarīja Baltijas kara apgabals, kam LKP CK birojā bija sava teikšana. Bet ne jau es akceptēju Dziesmu svētku programmas. To darīja centrālkomitejas biroja attiecīgo dziesmu svētku komisija, kur priekšsēdētājs bija Viktors Krūmiņš. Es biju tikai viens no locekļiem. Netaisos liekuļot un teikt, ka tajos gados uzstājos pret. Sapratu, ka jāiet uz kompromisiem. To es vaļsirdīgi atzīstu. – Jums var pārmest Vizmas Belševicas apklusināšanu septiņdesmitajos gados. – Kas attiecas uz Belševicu, centrālkomitejas plēnumā astoņdesmito gadu beigās es publiski atvainojos par to, ka savā laikā kritizēja viņas "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām". Atvainojos vēl pirms tam, kad no Latvijas PSR konstitūcijas svītroja 6. pantu par komunistiskās partijas vadošo lomu. Bet toreiz es pakļāvos zināmam spiedienam. Jau minēju partijas kontroles komitejas komisijas priekšsēdētāju Ķīsi. Bija kaut kāda centrālkomitejas sanāksme, kur viņš no tribīnes uzstājās ar "Livonijas hronikas" kritiku, un tad jau viss ripoja tālāk. – Vai varat nosaukt darbus, ko jūsu laikā nācās cilvēkiem liegt? – Grāmatas izdot vai neizdot lēma izdevniecības, valsts instances, Kultūras ministrija. Ne jau par katru grāmatu prasīja viedokli centrālkomitejā. Jānis Kalniņš savulaik uzrakstīja romānu "Rainis". Rainis tur bija parādīts ne tik šabloniski kā agrāk un tur bija kaut kāds skandāls. Ne tik tālā pagātnē es lasīju, ka manuskripts esot atsūtīts uz centrālkomiteju Gorim lasīt. Es tādu manuskriptu acīs nebiju redzējis. Propagandas nodaļā bija izdevniecību nodaļa. Varbūt viņi lasīja. Varbūt vēl "kaut kur" lasīja, bet ne es. Teātros pieņemšanas izrādēs es sēdēju tikai atsevišķos strīdīgos gadījumos. Varbūt viena konkrēta luga tajā laikā tiešām tika no repertuāra izslēgta. Astoņdesmitajos gados Valmieras teātrī Valentīna Maculeviča režijā bija iestudēta izrāde, kuras nosaukumu es, godīgi sakot, neatceros. Nodaļas instruktore, kas nodarbojās ar teātra mākslas lietām, kopā ar Kultūras ministrijas pārstāvjiem brauca to skatīties un pēc tam ziņoja man, ka režisoriskā interpretācija neatbilst ideoloģiskajām nostādnēm. Lugu repertuārā neiekļāva. Ar filmu noraidīšanu man vairs nebija jānodarbojas. "Četrus baltus kreklus" noraidīja pirms manas atnākšanas. Absolūtais vairākums radošo savienību pieņēma tā laika spēles noteikumus. – Gadījās arī rājienus saņemt? – Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā labi kotējās plakātu māksla ar asu politisku nokrāsu. Jura Dimitera plakāti tika izdoti, bet vienā jaukā dienā centrālkomitejas birojā tā loceklis Augusts Zitmanis atnesa kaudzi plakātu, izklāja tos uz galda un teica apmēram tā: "Skatieties! Vai tad tas ir sociālistiskais reālisms? Kas tie par krāsu plankumiem? Kur te ir temats, kur saturs?" Viens no plakātiem rādīja gaili, viņam pretī nostādītu cirvja asmeni, bet apakšā jautājums "Dialogs?". Visi uzreiz satraucās: jā, jā, kā tad tā! Uzdeva biroja loceklim Andersonam "razobratsa" (noskaidrot) un "pieņemt mērus". Mani protesti bija bezspēcīgi. Lika saprast, ka neesmu bijis uzdevuma augstumos, un no grāmatas par latviešu plakātu Dimiteru izņēma ārā. – Laikabiedri atceras, ka jūs "Cīņā" un "Literatūrā un Mākslā" rakstījāt kritiskus rakstus gan ar savu vārdu, gan pseidonīmu "Atvars", turklāt pēdējā gadījumā raksti bijuši nosodošāki. – Par to otro lai spriež katrs pēc savas saprašanas. LKP CK kultūras nodaļas vadītājs tomēr bija oficiāls postenis un viņa publikācija asociējās ar oficiālu viedokli. Ja raksta ar pseidonīmu, tad tas ir tikai autora viedoklis. Neslēpšu, ka tajā centralizētajā sistēmā bija parasts – ja kādā centrālkomitejas oficiālā sanāksmē saka "2", tad zemākā instancē "4", bet vēl zemākā "8". Ģeometriskā progresijā sāka veidoties kritiska attieksme pret to vai citu parādību. Pietika centrālkomitejas kongresā pieminēt kādu literāru darbu, lai valsts iestādes jau skatītos, vai to vispār neaizliegt. Literatūras kritikas līmenis pārvērtās valstisku sankciju līmenī. Totalitārā sistēmā nevarēja neklausīt. Kaut tiešu direktīvu nebija, valsts iestādēs, mākslas padomēs, izdevniecībās cilvēki gribēja demonstrēt savu uzticību "partijiskajai līnijai". – Mākslinieku aprindās no jums esot baidījušies. – Nu nezinu. Es personīgi uzskatu, ka man bija normāli kontakti ar absolūto latviešu literatūras un mākslas darbinieku vairākumu. Varat paši salīdzināt, cik izstāžu tika aizliegts, cik izrāžu noņemts, cik redaktoru nomainīts pirms 1969. gada un pēc tā. Škaparu no "Literatūras un Mākslas" redaktora amata atbrīvoja 1987. gadā pēc partijas pirmā sekretāra Pugo direktīvas. Pugo par kultūras lietām tomēr interesējās vairāk nekā Voss.