Arī ASV ir kļūdījusies (5)

– Ko jūs atceraties no sava pirmā brauciena uz Latviju? – Mēs, amerikāņi, Čatokvas konferences laikā 1986. gadā Jūrmalā gribējām aprunāties ar vietējiem cilvēkiem. Tāpēc mēs PSRS Valsts drošības komitejas darbiniekiem likām saprast, ka mēs uzrunāsim latviešus, kas gribēs mūs satikt. Tā kā pašā konferencē pārsvarā klāt bija padomju darbinieki gan no Latvijas, gan no Maskavas, mēs sēžu starplaikos atradām iespēju iziet ārpus zāles un satikt vietējos iedzīvotājus. Katru dienu bija atnākuši vairāki desmiti interesentu, un mums bija ļoti labas diskusijas. Cilvēki pārsvarā vaicāja, kas nākotnē notiks ar Latviju, jo tas bija 80. gadu vidus. Bija redzams, ka VDK darbinieki kļūst nervozi, jo starpbrīžos ap Dzintaru koncertzāli pulcējās arvien vairāk cilvēku, lai par spīti slepeno dienestu pūliņiem ar mums aprunātos. Un tad vēl Rīgā bija vairākas vietas, kur notika Rietumu mūziķu koncerti, kuri pulcēja daudz jaunu cilvēku no visas Latvijas. Tas atkal VDK nepatika, jo viņi nevarēja nevainojami pildīt savus pienākumus. Tajā reizē mani intervēja kāds normāli domājošs žurnālists. Kādā Latvijas avīzē bija publicēta lappusi gara intervija. Man par brīnumu, lielākā daļa no tā, ko teicu, bija nodrukāta. Es tur mēģināju izskaidrot, kāpēc PSRS tik rezervēti izsakās par to, kas šeit, Baltijas valstīs, ir noticis un kā tās zaudēja savu neatkarību. Kas ar to puisi notika vēlāk, patiešām nezinu. – Varbūt nekas nenotika, jo bija taču jāparāda, ka PSRS ir vārda brīvība? – Varbūt tā arī bija. Taču, atskatoties atpakaļ, atceros, ka dzīves līmenis šeit, Baltijā, ceļu kvalitāte un atsevišķas vietas Jūrmalā, bija daudz labākā stāvoklī nekā Padomju Savienībā kopumā. Droši vien tāpēc tik daudz cilvēku brauca uz šejieni, lai apmestos uz dzīvi. Tāpēc arī Latvijā lielā skaitā tika celtas fabrikas, rūpnīcas un spēkstacijas. Padomju Savienība šeit veidoja augsti attīstītas industrijas reģionu, un cilvēkiem, kas atbrauca uz Latviju, te ļoti patika. – Vai vietu Čatokvas konferencei Jūrmalā izvēlējās amerikāņi vai to piedāvāja Maskava? – Tas bija Maskavas priekšlikums. Jūrmalā dzīvoja daudz augstu atvaļinātu militārpersonu, un arī mūsu konferencē aktīvi piedalījās vismaz trīs vai četri atvaļināti ģenerāļi. Jādomā, ka pārējā laikā viņi izmantoja visas tās dzīves kvalitātes, ko tolaik piedāvāja Jūrmala. Tā bija galvenā atšķirība no Maskavas, kur parasti tika rīkotas līdzīgas konferences. – Kā tad tur īsti bija – ASV nekad nav atzinusi Baltijas valstu okupāciju, bet tagad paši atbrauca uz šo PSRS nelikumīgi iekļauto zemi. – Jā, protams, ASV nekad nav atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Bet mēs jau arī nerunājām ar padomju varas pārstāvjiem – Latvijas kompartijas bosiem, Rīgas mēru un tamlīdzīgi. Protams, tas neattiecās uz VDK cilvēkiem, jo mums ar viņiem bija jākārto organizatoriskie jautājumi. Taču mēs skaidri un gaiši likām saprast, ka te ir ieradušās civilpersonas, kas nepārstāv ASV valdību. Tiesa, vēlāk, piemēram, Džeks Metloks kļuva par ASV vēstnieku PSRS un dzīvoja Maskavā. Iespējams, šeit bija arī kāds no ASV vēstniecības Maskavā, lai runātu ar vietējo varu, bet man ar viņiem nekādu darīšanu nebija. – Jūs bijāt padomnieks gan prezidenta Niksona, gan citās administrācijās, un tas sakrita ar patiešām īstu aukstā kara laiku. Vai domājāt, ka Čatokvas konference radīs domino efektu, kam kādreiz var sekot arī PSRS sabrukums. – Nē, es tā nedomāju. Pirmkārt, braucot uz Jūrmalu, es domāju, ka šeit būs sarunas ar parastiem cilvēkiem, bet mums priekšā bija ļoti augstas amatpersonas no Maskavas. Nekādu reālu iespēju konferencē runāt par padomju politikas maiņu vai kaut kādi ietekmēt PSRS un ASV divpusējās attiecības, protams, nebija. Bija dažādi līgumi bruņošanās jomā, kas starptautisko klimatu vai nu sasildīja, vai padarīja vēsāku, bet tas tika lemts valdību līmenī. Protams, arī Jūrmalas konferencē viss jau tā vien grozījās ap auksto karu, kas izpaudās kā viena vai otra līguma pieminēšana. Tāpat vēl nebija aizmirsies laiks, kad starp Rietumiem un PSRS 1975. gadā tika parakstīts pretrunīgais Helsinku apspriedes noslēguma akts. Tiesa, cilvēki Austrumeiropā ļoti cerēja uz akta sadaļu, kas bija veltīta cilvēktiesībām, vārda brīvībai un tiesībām kontaktēties ar cilvēkiem no pārējās pasaules. Tomēr Čatokvas konference Jūrmalā, lai gan tur tika pieminēts Helsinku akts, nekādā gadījumā nebija domāta kā sarunas, kas varētu sagraut PSRS. Manuprāt, daudz lielāka nozīme bija tam, ka PSRS bija ierauta militārajā sacensībā ar pārējo pasauli – ASV, Japānu un citām zemēm. Padomju vara izdarīja ļoti daudz kļūdu šajā procesā, uzceldama sienu starp militāro un civilo rūpniecības un zinātnes sektoru. Nerunāsim par šautenēm, bet amerikāņi veiksmīgi ieviesa civilajā sektorā un attīstīja tālāk, piemēram, informācijas tehnoloģijas. Tas bija daudz lētāk nekā tad, ja armija darbotos, atdalīta no pārējās pasaules. Tikmēr PSRS, balstīdama militārās ražošanas kompleksu, soli pa solim slīdēja atpakaļ, līdz tehnoloģiju jomā bija pielīdzināma trešās pasaules valstīm. – Ilgus gadus pēc Jaltas un Potsdamas apspriedēm ASV kongresmeņi ir pieņēmuši rezolūciju, kurā prasa Krievijai atvainoties par Baltijas valstu okupāciju. – Redziet, tagad ir tāds laiks, kad cits citam pieprasa atvainoties. Piemēram, ķīnieši pieprasa, lai viņiem par vēsturiskajiem nodarījumiem atvainotos japāņi. Tāpat cilvēki pieprasa ASV atvainoties par to, kas notiek Irākā, kur tā arī neatrada masu iznīcināšanas ieročus. Es redzu, ka padomju sistēma ir atstājusi Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam smagu mantojumu, ieskaitot tās traģiskās kļūdas, ko PSRS ir izdarījusi Baltijā. Tiesa, jau Ņikita Hruščovs 1956. gadā noturēja garu runu par Staļina nodarījumiem, kuriem pamatu bija ielicis Ļeņina valdīšanas laiks. Skaidrs, ka tā nebija atvainošanās, bet tā bija nesaudzīga iepriekšējo gadu kritika un Baltijas valstu okupācija tur netika pat pieminēta. Runājot par Jaltu, kurā sabiedrotie deva piekrišana, ka PSRS okupē Austrumeiropas zemes, ieskaitot Baltijas valstis, jāsaka, ka tas ASV bija ļoti pretrunīgi uzņemts lēmums. Tolaik prezidents Rūzvelts saņēma daudz pilsoniskās sabiedrības kritikas. Kad pienāca 1952. gada prezidenta vēlēšanas, republikāņi par svarīgu vēlēšanu kampaņas punktu pret Rūzvelta aizstājēju Trumenu un demokrātiem izvirzīja apvainojumus tieši Jaltas sakarā. Demokrāti tā arī nevarēja tos atspēkot, jo tika solīts ASV publicēt visus Jaltas dokumentus, un to nu gan Rūzvelta padomnieki negribēja pieļaut. Protams, ilgu laiku ASV spēkā bija oficiālā versija, ka tobrīd Jaltas vienošanās bija mums pieņemama, jo ASV vajadzēja PSRS atbalstu karā pret Japānu un pastāvēja nojausma, ka Padomju Savienība tik un tā okupēs Austrumeiropas valstis un tamlīdzīgi. Taču galvenais, kāpēc šis ļoti politizētais līgums tika uzskatīts par saistošu, bija tas, ka lielākos vilcienos tas nedeva PSRS īsti likumīgas tiesības veidot satelītu impēriju, lai gan tas patiesībā notika un 50. gados ASV tas radīja daudz strīdu, ka krieviem tika ļauts tik daudz iegūt. Tagad, kad prezidents Džordžs Bušs jaunākais pieminēja to, kas savulaik notika Jaltā, tā bija kā atbalss, kas nāca no 60 gadu senas vēstures, skarot Rūzvelta lēmumus un Makartija cīņu pret komunistiem, kas visumā bija drūms laiks ASV vēsturē. Cik sapratu, prezidents pēc ilga laika mēģināja pateikt, ka arī mēs esam pieļāvuši kļūdas savā ārpolitikā. – Kad Maskava sāka runāt par Lielā tēvijas kara nozīmi, Latvijas Valsts prezidente atgādināja pasaulei, ka Otrais pasaules karš visām tautām tomēr brīvību neatnesa. Tad Putins, izmantojot izdevību, atgādināja, ka mēs tāda lielvalstu "maiņas sīknauda" vien esam bijuši. Tāpēc mēs priecājamies, ka mūsu zemi visai īsā laikā ir apmeklējis gan Bils Klintons, gan Bušs jaunākais. – Protams, tas norāda uz atzinību, kādu bauda jūsu zeme. Buša pirmā administrācijas laikā, kad latvieši, lietuvieši un igauņi sadevās rokās dzīvā ķēdē, tas izraisīja lielas simpātijas amerikāņos. Taču, kad Bušs vecākais 1988. gadā bija Berlīnē, viņš neuzstājās televīzijā un neteica, ka drīz sekos uzvara pār komunismu, jo domāja, ka PSRS var uzrīkot īstu asinspirti. VDR, Ungārijā un citur tolaik vēl bija padomju karaspēks. Tāpat arī vēlāk Ukrainā viņš bija ļoti piesardzīgs. Prezidents gribēja pasargāt Gorbačovu no padomju armijas un komunistu spiediena, ieteikdams "soli pa solim" taktiku. Tāpēc arī viņš devās uz Maskavu, lai runātu par neatliekamām lietām, kas gādātu par stabilitāti un pasargātu pasauli no briesmām, kas varētu nākt no Maskavas. Bils Klintons un Džordžs Bušs jaunākais te ieradās jau pēc tam, kad jūsu prezidenti bija apmeklējuši ASV. – Pašlaik Krievija cenšas izdarīt spiedienu uz Baltijas valstīm – galvenokārt uz Igauniju un Latviju, pasaulei atgādinot par cilvēktiesību pārkāpumiem. – Putins ir padomju sistēmas audzēknis, kurš pārdzīvo PSRS kā lielvaras bojāeju. Lai gan nafta un gāze ir veicinājusi Krievijas ekonomikas augšupeju, tomēr citās jomās ir daudz dažādu problēmu. Taču tas nav šķērslis, ietekmējot ES, izdarīt spiedienu uz Baltijas valstīm un runāt, ka tās nevēlas parakstīt savstarpēji izdevīgus līgumus un tamlīdzīgi. Tās ir labi pārdomātas manipulācijas, jo ES taču vēlas labas attiecības ar Krieviju. Taču ES un NATO paplašināšanās ar bijušajām padomju nometnes un pat bijušajām padomju republikām ir notikusi, un Krievijai ar to ir jārēķinās. Citādi ir tad, kad Rietumu līderi stāsta Vladimiram Putinam, ka viņš ir demokrāts. Redziet, viņš ceļu politikā sāka Sanktpēterburgā kā tiesību profesora un vēlāk politiķa un tirgus ekonomikas piekritēja Sobčaka palīgs. Putins, aizsardzības ministrs Ivanovs un vēl citi ir bijušie ļeņingradieši ar VDK darba pieredzi. Viņi neapšaubāmi ir spējīgi cilvēki, jo citādi jau nebūtu nokļuvuši Sanktpēterburgas valdībā. Es nezinu, kādas vērtības viņu ir veidojušas, bet viens gan ir skaidrs – Putins ir boļševisma bērns un galīgi saraut saites ar savu pagātni Krievijas prezidents nespēs nekad. – Vai jūs piekrītat apgalvojumam – lai celtu laimīgu nākotni, ir jāatsakās no pagātnes, kā ne reizi vien teikuši ļaudis, kas prāto, kā uzlabot Latvijas un Krievijas attiecības? – Mēs jau runājām, ka uz šejieni PSRS laikā atbrauca daudz krievu tikai tāpēc, ka Latvijā bija labāki dzīves un darba apstākļi, turklāt viņi neredzēja nekādu starpību starp Krieviju un zemi, kur viņi apmetās, jo it visur skanēja krievu valoda. Tagad, kad PSRS vairs nav, krieviem ir jāsaprot, ka viņu vadošā loma, kas bija spēkā kopš cara impērijas laikiem, ir zudusi. Pašlaik, tāpat kā ķīnieši saistībā ar pagātnes notikumiem ir neapmierināti ar japāņiem, arī krievi nespēj samierināties ar pārmaiņām un varas zaudēšanu, ko stiprināja ticība komunisma doktrīnām. Es ceru, ka paies laiks un tiks parakstīts robežlīgums, kā arī zudīs jautājums par krievu valodu kā otru oficiālo valodu. Nezinu, cik daudz krievu patiešām grib aizbraukt no šejienes un cik labprātīgi viņi skolās mācās latviešu valodu, lai gan saprotu, ka ir problēmas, kurām saknes jāmeklē ārpus Latvijas.