Pirms divām nedēļām Kapituls viņu izslēdza no Baznīcas. Varētu arī teikt — atbrīvoja par citādu uzskatu paušanu. Juris Cālītis ir mācītājs, kas Latvijā dzīvo un kalpo jau desmit gadus. Nedēļa aicināja viņu uz sarunu, lai vaicātu par mūsdienu liberālismu un toleranci, un par to, kas, viņaprāt, sagaida Eiropu, kurā pamazām briest pretrunas starp dažādu rasu un uzskatu cilvēkiem.
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns, asociētais profesors un teoloģijas doktors Juris Cālītis ir dzimis rīdzinieks. Kopā ar māti un māsu kara beigās viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk dzīvoja Skotijā, bet pamatskolu un vidusskolu beidza Anglijā. Juris Cālītis ir ieguvis bakalaura grādu psiholoģijā un filozofijā, bet vēlāk arī maģistra un doktora grādu teoloģijā. Četrus gadus viņš nodzīvoja Karību salās, bet tad Kanādā, Toronto un ASV, Čikāgā. Astoņdesmitajos gados Juris Cālītis brauca uz Latviju, lai lasītu lekcijas Luteriskajā seminārā. 1995. gadā viņš pavisam pārcēlās uz Latviju, lai strādātu Universitātes Teoloģijas fakultātē un Anglikāņu draudzē. Neilgi pēc ierašanās Latvijā, arhibīskapa aicināts, Juris Cālītis pārņēma arī Reformātu Brāļu ev. lut. draudzi, no kuras mācītāja pienākumiem arhibīskaps un Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas (LELB) Kapituls viņu nupat atbrīvoja. Lai gan mūsu saruna notiek laikā, kad gandrīz katru dienu kāds plašsaziņas līdzeklis piemin arhibīskapa lēmumu, mācītājā nemana aizvainojumu un vēlmi pierādīt savu taisnību. Viņš vienkārši stāsta par saviem kristieša uzskatiem par dzīvi un cilvēkiem. Kas jūs mudināja atgriezties Latvijā? Gan jau bija arī savi zemapziņas iemesli, bet pats es apzinājos, ka man ir specialitāte, kas Latvijā un pasaulē ir deficīts, — varu mācīt sistemātisko teoloģiju latviešu valodā. Vai nav grūti šeit dzīvot? Nē, te ir brīnišķīga dzīve! Gandrīz uz katra soļa ir izaicinājums, un tas ļoti palīdz asinsritei, tas dod stimulu domāšanai, emocijām un darbam. Neesmu jau vienīgais, kas saka — Kanādā, Anglijā vai Zviedrijā ir garlaicīgi. Tur ir droši, bet šeit ne mirkli nevar būt pārliecināts par savu rītdienu. Pašam sevī ir grūti ieskatīties, cilvēku vienmēr pavada kāds pašapmāns, bet varbūt es te jūtos labi, jo esmu bijis bēglis un vienmēr tā jūtos. Joprojām? Jā, tas manī ir ierakstīts tik dziļi, ka no tā vairs nevar tikt vaļā, un tas laikam ir pirmais iemesls. Otrais iemesls ir mana kristīgā pārliecība, kas saka — šeit mums nav paliekamas vietas. Viss ir nedrošs, tāpēc es nerēķinos ar sakārtotību, kas man piešķirs drošību. Protams, es gribētu, lai mums ir godīgas tiesas, lai mēs visās jomās varētu paļauties uz saviem kārtības un drošības balstiem. Es gribētu, lai korumpētības būtu pēc iespējas mazāk, jo tā mani uztrauc, un es domāju, ka visi cilvēki ir pelnījuši dzīvot labā sabiedrībā. Bet es nerēķinos ar to, ka varētu iekārtoties šajā dzīvē. Visādas briesmas ir piedzīvotas, arī pēdējais laiks ir sarežģīts, bet es vienmēr sev saku tā — ko man kāds var izdarīt? Nu labi, var iegrūst dunci ribās, un tad ar to viss ir cauri. Bet visas tās pārējās nelaimes... putniņi tāpat no rīta dziedās, būs saule, ziema un pavasaris. Es esmu es, ko man kāds var pateikt? Es kādam nepatīku? Es daudziem nepatīku, un viņi teic, ka neesmu īsts kristietis. Bet es esmu es — kas man to atņems? (Smejas.) Katram no mums taču gribas justies pieņemtam un mīlētam. Arī jums... Kurš no mums gan to negrib!? Es jau arī ilgojos un gribu, lai tā būtu. Es gribētu, lai cilvēki mani pieņemtu un mīlētu, lai saprastu un cienītu manu viedokli. Bet man ir pieauguša cilvēka attieksme — mēs dzīvojam pasaulē, kur sapratne un mīlestība laikam nav iespējama. Un, ja tas tā nenotiek dēļ tā, ko pats uzskati par pareizu, tad dzīvot ir samērā viegli. Man nemaz nav grūti rēķināties ar opozīciju, ja man pašam ir sava pārliecība. Man ļoti patīk intelektuālā cīņa. Pamatā esmu ļoti kautrīgs, bet jums droši vien tas tā nešķiet. Vislabprātāk es savā dzīvoklī studētu savas grāmatas, satiktos ar draugiem un lai sabiedriskās lietas uz mani nemaz neattiektos. Manā dzīvē tā nav sanācis, un varbūt var likties, ka pats esmu meklējis sev, piemēram, mācītāja amatu. Amerikā ir personības klasifikators, kas izdala personības īpašības pēc četriem parametriem, kopā sanāk sešpadsmit ailītes, pa kurām cilvēki tiek sadalīti. Es piederu pie tiem četriem procentiem vienas ailītes cilvēku, kuriem tiek ieteikts nekādā gadījumā nekļūt par mācītāju (smejas), jo mani neinteresē rituāls, esmu savrups un privāts cilvēks, bet mācītāja amats ir publisks un saistīts ar rituāliem. Vai kautrība ir iemesls, kura dēļ jūs, atšķirībā no daudziem mācītājiem, nekad neesat spēris soli politikas virzienā? Es ļoti cienu politiku, par spīti ne tik dižajiem Latvijas piemēriem. Tas ir grūts un nepieciešams uzdevums, un man ir bijis kārdinājums, lai gan domāju, ka neesmu tam piemērots — es neprotu tirgoties. Man pašam ir noteiktas idejas, kas Latvijā būtu darāms, un tās man liek domāt, ka es nu gan zinātu, kas mums būtu darāms (smejas). Patiesībā tā ir augstprātība un iedomība — uzskatīt, ka es nu gan varētu izdarīt. Drīzāk jau mani sašautu pirmajā gājienā un ar to viss arī beigtos. Ja runājam par mācītājiem, kuri ir arī deputāti, es gribu teikt, ka katrs deputāts var politikā ienest kristīgās vai citas vērtības. To nedrīkst darīt ar mācītāja amata zīmogu, jo tas degradē gan politiku, gan mācītāja amatu. Mācītājs, pat ja cenšas no tā izvairīties, grib piešķirt savai politiskajai darbībai šo svētuma auru. No tā nevar izvairīties, un tas ir negodīgi. Mācītājs degradē arī savu amatu, jo, sajaucot politiku ar garīgumu, sākam domāt, ka arī garīgais amats ir kaut kāda politika. Bet garīgais amats ir vienīgi un tikai kalpošana Dievam. Vai kristīgā ticība pieņem un pieļauj citādas domas par pasaules kārtību, nekā to redz pašu postulāti? Vai kristietim ir vai nav jāpieņem un jāsamierinās ar citas ticības cilvēkiem vai pat neticīgajiem? Tas ir būtisks jautājums, kas dalāms divās daļās — realitātē jeb īstenībā un ideālajā attieksmē. Ironiski, ka kristietības būtība ir idejā, ka tā veido cilvēku, kas atpazīst svešinieku kā savējo. Sabiedrību veido kliķes, grupējumi, kas cits ar citu cīnās un iznīcina, cenšoties sevi paaugstināt, bet otru — pazemot. Tāpēc mēs dzīvojam bargu konfliktu pasaulē. Karš ir bijis vienmēr. Kristietība tapa ar apziņu parādīt, ka tādi mēs esam un ka ir ceļš, kā no tā izkļūt. Kristietības simbols ir krusts, un tas ir simbols nevainīgam cietējam. Ir labs cilvēks, kas nav vainīgs ne pie kā — ne politiski, ne reliģiski, ne sabiedriski, un viņš tiek nogalināts. Mēs pieņemam krustu kā zīmi, ka atpazīstam cilvēces dziļāko nelaimi. Mēs slaktējam nevainīgos, un mēs viņus neatpazīstam, vienmēr atrodot labus iemeslus, kāpēc mēs kādu izstumjam, degradējam vai uzskatām par bīstamu. Kristietība nāk ar mācību, kuras pamatā ir Jēzus sacītais: Netiesā! Mīli savus ienaidniekus! Lūdz Dievu par tiem! Nenolādi viņus! Tādēļ ir pavēles rūpēties par grūtdieņiem, par svešinieku, par izstumtajiem. Mēs zinām, ka īstenība ir citāda. Tas ir kristietības saturs — tas otrs, tas citādais, esmu es pats, bet mēs neprotam dzīvot pēc šiem augstajiem ideāliem, bet tas ir mūsu dzīves iemesls. Viss pārējais ir sekundārs — skaistie rituāli un morālās mācības. Bet ir dedzinātas raganas, ir bijuši krusta kari un konfesijas, kas apkaro cita citu. Ir kristīgā ticība, kas uzskata sevi par vienīgo, bet visus pārējos — par pagāniem. Attieksme pret ebrejiem ir drausmīgas lappuses mūsu kristietības vēsturē. Pat ieguldot visu garīgo enerģiju, mēs ar grūtībām varam izskaust citu iznīcināšanas vēlmi. Tomēr, lai cik pretrunīgi un nepilnīgi tas norisinās, saruna ar citām reliģijām notiek kristietības vārdā, tāpēc uzskatu, ka sēkla ir iesēta, lai arī koks vēl dižus augļus nenes. Vai augļi nebūs jāgaida vēl tūkstoš gadu? Bet paskatieties, cik veca ir Zemeslode! Viss ir veidojies četrus miljardus gadu, bet cilvēks kā saprātīga būtne uz šīs zemes ir tikai dažas sekundes, ja raugāmies no pasaules vēstures puses. Kristietība un tās atziņas ir vēl jaunākas. Iedomājieties, ko mēs varēsim vēl pēc diviem tūkstošiem gadu! Zinu, ka pēc pieciem miljoniem gadu Saule mūs būs padarījusi par ogli, bet pati nodzisusi, bet mēs esam vēl pašā sākumā. Ir briesmīgi, ja nākas satikties ar līdzcilvēku, kas ir tumsas apņemts, un tad reizēm jādomā vai ir vērts? Katrs cilvēks taču domā, ka tikai viņš redz pareizo pasauli un zina, kā dzīvot. Bet vai nav brīnums, ka mēs vispār varam sarunāties, satikties un atrast kopīgu valodu? Mums vajadzētu būt tik patmīlīgiem un sevi sargājošiem, ka mēs uzskatītu katru citu par ienaidnieku, bet mēs tā nedarām. Mēs instinktīvi zinām, ka miers, sapratne, saticība un inteliģence ir vērtības, kas mūs ceļ. Jautājums ir: kur ņemt enerģiju, lai mēs īstenotu to, ko zinām? Kas, jūsuprāt, ir tas, kas slēpjas cilvēkā un liek viņam karot? Ir tāds Renē Žerards, manuprāt, dižs divdesmitā gadsimta domātājs, kas bija literāts, kultūrvēsturnieks un antropologs, viņš dzimis Francijā, bet pēdējos gados dzīvojis Amerikā. Viņš ir atklājis, ka cilvēks kļūst par cilvēku, atdarinot citus. Pirmais, ko mēs iemācāmies, ir valoda, un vienpatis nevar attīstīt valodu. Valoda netop uz vientuļas salas. Visa mūsu dzīve ir liels atdarināšanas riņķa dancis, tādēļ ir partijas un iespējas savstarpēji sarīdīt jebkuras cilvēku grupas. Žerards uzskata, ka atdarināšana ir ierakstīta mūsos kā būtisks rakstura veidotājspēks. Atdarināšanas otra puse ir mūsu mūžīgā sacensība, jo mēs kārojam vienu un to pašu. Tādēļ mēs bez mitas atrodam vainīgos grēkāžus. Cilvēks nevar pavadīt ne stundu, nepiesaucot citus kā vainīgos kādās lietās — vienalga, vai tas ir dzīvesdraugs, garāmgājējs, politiķis, kaimiņš vai darbabiedrs. Un kāda tā ir labsajūta, ja varam atrast vainīgo! Tāpat notiek arī sabiedrībā — komunists atrod kapitālistu un otrādi, nacisti atrod ebrejus, Romas katoļi — protestantus, latvieši — krievus un krievi — latviešus, un tā bezgalīgi. Tie ir sapņi, bet mums pašiem ir jāatrisina problēmas ar sevi, un mēs to nevaram, jo intereses ir tik atšķirīgas. Tādēļ mums ir vajadzīga pestīšana, mēģinājums pateikt, ka ir piederība, kas nav no šīs pasaules. Dievs nav šeit kā darbinieks, ar kuru jāsacenšas. Piederot viņam, mēs varam redzēt un dzīvot savu dzīvi no cita redzes leņķa. Latvijā mēs gribam visus vienādi domājošus, jo esam pārliecināti, ka — ja mēs visi parakstītu vienu un to pašu ticības apliecību, mēs būtu laimīgi. Tas ir aplam. Miers ir tur, kur varam paplašināt mūsu lokā ietveramo dažādību. Pauls Urdze, nu jau nelaiķis mācītājs, kurš dzīvoja Vācijā, reiz to salīdzināja ar telti, kuras jumtu paceļ uz augšu ar kārti. Jo augstāka ir kārts, jo plašāka izplešas telts un ietver sevī lielāku telpu. Viņš sacīja: "Jo tev lielāks kungs, jo tev lielāka telts." Mums, kristiešiem, vajadzētu būt vislielākajai teltij. Dievs sedz visus, viņš nav kristiešu, jūdu vai musulmaņu Dievs, tāpat kā Buda nav tikai budistu, bet arī kristiešu Buda. Tas nenozīmē, ka es kā kristietis nedomāju, ka Kristus pasaulē ir ienesis unikālu gaismu un atklāsmi — tieši otrādi, tā ir mana dziļākā pārliecība. Bet tas nekādi nenozīmē, ka es nevaru mācīties un ka man nav svētīgi sarunāties ar citiem. Romas katoļu mūks Tomass Mertons divdesmit gadu pavadīja klosterī, kura tradīcija bija nerunāt nevienu vārdu. Viņš bija dziļi reliģiozs un sava mūža nogalē nolēma doties uz Austrumiem, lai kļūtu par budistu. Viņš tā nolēma nevis tāpēc, ka nebija Romas katolis, bet tieši otrādi — tāpēc, ka viņš bija katolis, kas gribēja sarunāties ar budistiem tā, kā viņi var sarunāties katrs pats ar sevi, un vēl aizvien palikt par Romas katoli. Tas ir mans ideāls. Tomēr šķiet, ka pasaulē aizvien vairāk kristiešu nostājas pret musulmaņiem un otrādi. Eiropa baidās, ka par tās ticību kļūs islāms. Jautājums ir nevis par to, ka Dievs ir viens, tikai katrs to redz citādu, bet par to, ka islāms apdraud mūsu kultūrvēsturiskās saknes un mēs varam zaudēt savu identitāti. Eiropa tiek salīdzināta ar Romas impēriju, un tai tiek paredzēts sabrukums tāpat kā Romai. Varbūt Eiropa sabruks, un varbūt tai ir jāsabrūk. Kaut kas var pastāvēt, kamēr tam ir iekšējā pārliecība, un sabrūk, kad tās vairs nav. Reiz sabrūk visas impērijas. Un mums ir izgaisusi liela daļa no mūsu iekšējās pārliecības. Eiropas kultūru uztur tehnoloģijas un zinātne. Eiropas kultūra vairs nekad nebūs kristianizēta. Lai gan cilvēktiesības, demokrātija un zinātne ir kristietības augļi, tas neko nenozīmē, jo šie augļi var pastāvēt paši par sevi un nekur nezudīs. Jautājums: vai kristietībai ir iekšējais nervs un enerģija, lai uzrunātu eiropieti, aziātu, afrikāni vai dienvidamerikāņi ar tādu pārliecību, ka visi grib dzirdēt, ko mēs vēstām. Ja tā nav, tad kāpēc lai kāds mūsos klausītos? Tas ir ļoti precīzs uzstādījums, ko ir paudis profesors Taivans — Eiropa ir kristīgās kultūras zeme, pret kuru vēršas sveša paradigma, kas to izmanīs. Nav šaubu, ka tā ir cita paradigma, bet — ja tā ir tik ļoti pārliecinoša, tad par ko mēs ļaunojamies!? Kur ir kristīgā paradigma? Vai mēs kristīgo paradigmu ievedīsim ar varu? Ar likumu un aizsargpozīcijām? Vai vēsture mums nav mācījusi, ka pret cilvēka dziļāko pārliecību nav iespējams ne likums, ne kāda cita aizsardzība! Vai piekrītat apgalvojumam, ka Eiropā kristietība ir mirusi? Es domāju, ka lielā mērā tā tas ir. Mēs esam pieņēmuši ideoloģisku kristietības traktējumu. Ievērojamais vācu luterāņu teologs Dītrihs Bornhofens Otrā pasaules kara laikā dzīvoja drošībā Amerikā, bet kara laikā atgriezās nacistu plosītajā Vācijā, lai apliecinātu savu ticību, nostājoties pret Hitleru, un mēģināja pret viņu izdarīt atentātu. Par to viņu apcietināja un viņš mira nežēlīgā nāvē. Cietumā viņam vēl bija vairāki mēneši laika, lai viņš uzrakstītu vēstules, kas tagad ir publicētas daudzās valodās. Šajās vēstulēs viņam ir viena tēze, viņa redzējums, kuru viņš atkārto atkal un atkal. Viņš apzinās, ka ir lemts nāvei, un atskatās uz savu dzīvi un uz Eiropu. Viņa jautājums ir: ko mēs darīsim, kā mēs mācīsim kristietību vidē, kur vairs nav kristietības? Pasaule ir tapusi pasaulīga, tai vairs nav atmiņu par kristietību. Patiesībā viņš to jautāja luterāņiem, jo viņu piedāvājums ir grēku piedošana — ka Kristus krusts mums piedod mūsu grēkus un tā sarūpē mums pestīšanu. Vairākās kristiešu grupās esmu jautājis, cik ir tādu cilvēku, kas uzskata, ka viņu lielākā problēma un ilgas ir pēc grēku piedošanas? Parasti roku pacēla viens vai divi. Tas rāda, ka mēs nākam pie cilvēkiem ar iesaldētu ideoloģisku formulu, bet nesarunājamies ar cilvēkiem par viņu problēmām, ko viņi pārdzīvo savā dzīvē. Cilvēku problēma ir, ka dzīvei nav jēgas, ir izmisums un nedrošība un apziņa, ka cilvēks dzīvo pasaulē, kurai nav pamata un satura, viss ir tikai nejaušība. Vai kristīgā ticība nevar atbildēt uz šiem cilvēku jautājumiem vai mēs neprotam palīdzēt? Ja iekapsulējamies ideoloģiskā uzstādījumā, tad nesarunājamies ar cilvēkiem un viņi mūs nedzird. Pēdējā laika notikumus Francijā skaidro ļoti dažādi, bet viens no tiem apgalvo, ka pie visa vainojams liberālisms pret visu un visiem, no vienas puses, un cilvēku teorētiska padarīšana par vienādiem, bez problēmām, no otras puses. Vai piekrītat šādam cēloņu vērtējumam? Tur jau tā lielā nelaime un aplamība, ka mēs domājam, ka visi esam vienādi. Mēs esam raibi kā dzeņa vēders. Mēs visi esam citādi, bet varam piederēt cits citam. Mums nav jāstaigā visiem vienā uniformā un vienādi jādomā un jājūt. Kad notiek tādas lietas kā Francijā, problēmas mēģina atrisināt, "piegriežot skrūves", tā vienmēr un visur ir bijis. Bet patiesais risinājums ir meklējams pretējā virzienā — "nepiegriezt skrūves", bet tas prasa cilvēkam mācīties saprast otru cilvēku. Tomēr cilvēki bieži teic, ka liberālisms ir jauka lieta, tomēr mēs jau esam nonākuši tik tālu, ka atļauts ir viss, un tālāk ceļš ved tikai uz haosu un nebūšanām. Mūsu uzstādījums ir, ka mēs visi dzīvojam kā lielā bļodā, ko tagad ir sabojājis liberālisms. Mēs taču neesam vienā bļodā, mēs esam katrs savā vietā. Liberālisms nav vainīgs pie visām problēmām. Risinājums nav cīņa pret liberālismu. Katrs var dzīvot ar savu pārliecību un ar savām vērtībām. Jautājums ir, vai šīs vērtības ir īsti kristīgas un vai tās ir pievilcīgas un pārliecina tos, kuri nav kristieši? Tur jau slēpjas visa sāls. Sapnis par to, ka mēs veidosim kristietības kultūru, liberālo kultūru vai Eiropas kultūru, jau sen ir izsapņots. Kultūra nebūs kristīga, un visi cilvēki nekad nebūs kristieši. Kristieši var savā kopienā parādīt tik pievilcīgu attieksmi pret dzīvi, ka arī citi teiks, ka grib piebiedroties. Esmu audzis vidē, kur vērtība ir reliģijas tolerance un brīvība, bet Eiropā valda pretējais — pēc iespējas vienveidot vienas zemes kultūru. Mūsos visdziļākais ir mūsu identitāte, bet to mēs pasargāsim, nevis novelkot ļoti noteiktas valodas, likumu, paradumu robežas, bet pārliecinoties par to, kas esam, un vienkārši pastāvot. Mūs aizsargās mūsu pašpārliecība. Piekrītu filozofam Jesajam Berlinam, kas teic, ka ir pieļaujama vislielākā dažādība un ir tikai viena robeža — kur kāds grib otram darīt galu. Cilvēki baidās kaut vai no tā, ka Latvijā drīz dzīvos, piemēram, turki, kuri ir musulmaņi un kuru valoda un paražas nomāks latvisko. Ir pareizi, ja katra valsts rūpējas par savu pilsoņu mieru. Katra valsts spēj panest tikai tik daudz sveša un citāda, cik var. Tomēr, runājot par personību, gribu vaicāt — vai jūs tiešām būtu apdraudēta, ja jums diendienā būtu jādzīvo blakus budistam? Vai jūsu latvietība būtu apdraudēta? Domāju, ka notiktu tieši otrādi. Vai zināt, kā latvieši kļuva par latviešiem? Kad brāļu draudzes piederīgie apciemoja savus brāļus Zviedrijā un Dānijā, viņi saprata, ka viņi ir zviedri un dāņi, cilvēki no Latvijas sev vaicāja, kas ir viņi? Un atbilde bija — es taču laikam esmu latvietis! Tomēr cilvēki baidās, ka citi, svešie, piespiedīs mūs kļūt par viņiem, nevis pieņems, ka katrs mēs esam citāds un tās ir mūsu tiesības. Reliģiju vēsturē ir pazīstami pieci mīti, kas tiek piesaukti, kad satiekam citādos. Pirmais mīts ir, ka svešais mums ir bīstams, jo savā ziņā ir kā spiegs, kas pārstāv svešas intereses un varu. Piemēram, anglikāņi uzskatīja, ka metodisti astoņpadsmitajā gadsimtā bija franču spiegi. Tātad šie spiegi nāk mūsu vidū, lai ieviestu haosu un nelaimes. Otrais bieds ir, ka svešie ir bīstami, jo viņi nodarbojas ar mācībām, paradumiem un citām lietām, kas, mums to nezinot, ietekmē mūs un arī iznīcinās. Reliģijās tiek uzskatīts, ka svešinieki ir virzīti uz orģijām, seksuālām izdarībām un asins dzeršanu, un velna piesaukšanu. Piemēram, tika uzskatīts, ka ebreji zog kristiešu bērnus, lai tos izmantotu savās kulta darbībās. Trešais mīts ir, ka svešajiem ir burvju spēks un ka viņi var mūs apmāt ar smalki izstrādātiem paņēmieniem. Viņiem ir iemācīts, kā melot un izlikties. No bērnības atceros, ka tika stāstīts, ka jezuīti iet skolā tikai tāpēc, lai mācītos melot tā, kā neprot neviens cits. Nesen tika apgalvots, ka es mācu mūnistu doktrīnas, un kāds manas draudzes loceklis sacīja, ka nekad pat nav dzirdējis par Mūnu, un atbilde skanēja: "Redziet, cik gudri! Jūs pat to nemanāt, ko ar jums dara!" Ceturtais mīts ir, ka svešie ir kā infekcija, jo viņi ne tikai ievieš savas idejas, bet piesārņo mūs, saindē apkārtni — aziāts vai nēģeris taču nāk ar kādu savu īpašu sērgu, kas izplatīsies, lai gan mēs pat nezinām, kāda tā būs. Viduslaikos ticēja, ka ebreji ar īpašiem līdzekļiem sagandē upes un citus ūdeņus. Piektais mīts ir par ļauno aci, par skatienu, kas mūs ietekmē. Šodien šiem mītiem varbūt ir cita ārējā atribūtika, tiek pieminētas modernās tehnoloģijas un citi moderni termini, bet patiesībā tie darbojas uz mata tāpat kā agrāk. Mēs nepieņemam citādos.