Viens no Latvijas dienas laikrakstiem, kas allaž izcēlies ar negatīvu attieksmi pret lauksaimniecības nozari, 2005. gada valsts budžeta grozījumu sagatavošanas laikā centās iegalvot sabiedrībai, ka "tas ir skandāls, ka lauksaimniecībai regulāri piešķir desmitiem miljonu latu", ka zemnieki " draud kļūt par akmeni valsts kaklā, kas to ievelk atpalicībā", ka " nostalģija pēc lauku dzīvesveida ir kļuvusi kā ēsma, ar kuras palīdzību no valsts iedzīvotāju lielākās daļas maciņiem tiek izvilināti arvien pieaugoši naudas apjomi".

Bet, vērtējot Saeimas pieņemto 2006. gada budžetu, brēku sacēla daži (visi – tajā skaitā LOSP) lauksaimnieku organizāciju pārstāvji. Iebildumi tiek pamatoti ar to, ka netiekot pildīta Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā iestrādātā norma: valsts atbalsts lauksaimniecības attīstībai subsīdiju veidā nedrīkst būt mazāks par 2,5% no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem.

Kā tad ir patiesībā?

Valsts budžeta grozījumos ietvertais papildu finansējums bija saistīts ar Eiropas Savienības līdzekļu plūsmu. Visi ES maksājumi (ne tikai lauksaimniecībā) "iziet" caur Latvijas budžetu, attiecīgi palielinot gan tā ieņēmumu, gan izdevumu daļu. Turklāt, piemēram, vienotā platības maksājuma (VPM) gadījumā, ko pilnībā finansē Eiropas Komisija (EK), kārtība ir tāda, ka Latvijai šie maksājumi vispirms jāveic no saviem līdzekļiem (2005. gadā tie ir 39 miljoni eiro aptuveni 79 tūkstošiem pretendentu) un tikai pēc tam izmaksāto summu EK atdod Latvijas budžetam. VPM maksājumus par 2004. gadu zemnieki saņēma pagājušā gada nogalē un šā gada sākumā, bet EK atmaksātie līdzekļi attiecīgi papildināja Latvijas 2005. gada budžetu. Budžeta grozījumi tagad dod iespēju norēķināties ar atbalsta pretendentiem par 2005. gadu, arī par līdzfinansējumu Lauku attīstības plāna pasākumiem. Tāpēc nevietā pārmest lauksaimniekiem, ka tie ir naudas kāsēji uz lielākās daļas valsts iedzīvotāju rēķina.

Tikpat nepamatoti ir pārmetumi valdībai par to, ka lauksaimnieki subsīdijās nesaņem Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā paredzētos 2,5 procentus no valsts pamatbudžeta kopējiem izdevumiem. Tīši vai netīši tiek aizmirsts, ka papildus ikgadējām subsīdijām, kas tiek atvēlētas lauksaimniecības un lauku attīstībai (2006. gadā – Ls 29,8 milj.), pēc iestāšanās Eiropas Savienībā no nacionālā budžeta tiek veikta virkne citu maksājumu.

Pievienošanās līgumā minētie papildu valsts tiešie maksājumi (par laukaugiem, lopbarības platībām, nokautajiem liellopiem, realizēto pienu u. c.) ir atļauti , bet nav obligāti. Kā zināms, šie maksājumi Latvijā ar valdības un Finanšu ministrijas atbalstu regulāri tiek piešķirti, tie paredzēti arī 2006. gadā. Dati par 2005. gadu liecina, ka jau pieminēto papildu valsts tiešo maksājumu nodrošināšanai no valsts budžeta nepieciešami 48,2 milj. eiro vai Ls 33,7 milj.

Zemkopības ministrijas speciālisti prognozē, ka nākamajā gadā nedaudz palielināsies izcenojumi par laukaugu platībām un par realizēto pienu, tāpēc attiecīgi palielināsies arī kopējais no valsts budžeta izmaksājamo līdzekļu apjoms.

Vairāki pasākumi tiek realizēti Lauku attīstības plāna (LAP) ietvaros. Kopējais sabiedriskais finansējums trijos gados (2004. – 2006. g.) šim plānam paredzēts 410 milj. eiro apmērā, no kura 20 procenti vai Ls 57,4 milj. jānodrošina Latvijas budžetam. Vislielākais finansējums (līdz 50 milj. eiro gadā) tiek novirzīts to ražotāju atbalstam, kas strādā mazāk labvēlīgos apvidos. Miljonos mērāmu atbalstu saņem ražotāji, kas lopkopības nozarē realizē projektus standartu sasniegšanai. Atbalsts tiek sniegts arī daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai, agrovides un citiem pasākumiem. Tāpat kā citās tautsaimniecības nozarēs, arī lauksaimniecības un lauku attīstības projektiem, kas tiek realizēti par t. s. struktūrfondu līdzekļiem, Latvijas daļa tiek maksāta no kopējā valsts budžeta. Jāatgādina, ka SAPARD programmā Latvijas līdzfinansējums bija jānodrošina uz nozarei iedalīto subsīdiju rēķina.

Rezumējot iepriekš teikto: Latvijas valsts godprātīgi pilda lauksaimniekiem un lauku ļaudīm dotos solījumus un finansiālās saistības, kas ietvertas Latvijas un ES pievienošanās dokumentos. Kopumā nozares attīstībai no nacionālā budžeta tiek atvēlēti līdzekļi, kas krietni pārsniedz strīdīgos 2,5 procentus. Tāpēc nav pamata apgalvot, ka lauksaimnieki tiek apdalīti.

Bet vai kopumā varam būt apmierināti? Sakarā ar pēdējos gados straujo, saimniecību ienākumus apsteidzošo lauksaimniecībā izmantojamo resursu – degvielas, minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu, elektroenerģijas u. c. – cenu kāpumu, nozares finansiālais stāvoklis kopumā joprojām ir visai sarežģīts.

Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā resursu cenas bija krietni zem "veco" ES valstu līmeņa, bet patlaban tās ir gandrīz vai izlīdzinājušās. Daudzu laukos saražoto produkcijas veidu, pirmkārt, liellopu, arī piena, cenas joprojām atpaliek no "Eiropas cenām". Atšķirīgi ir arī atbalsta maksājumi, kas jaunajām dalībvalstīm sākās ar 25 procentiem no ES vidējā līmeņa, ar katru gadu pieaugot par 5 procentiem. Izlīdzinājumu paredzēts panākt tikai 2013. gadā, t. i., nākamā finanšu plānošanas perioda beigās.

Nesen Strasbūrā notikušajā Eiropas zemnieku organizāciju kongresā vairāki runātāji norādīja: visām ES dalībvalstīm ir jābūt vienādām iespējām, vienādiem noteikumiem, tikai tad būs reāla kopējā lauksaimniecības politika (KLP). Par KLP beigām jāuzskata situācija, ja ES tiešajiem maksājumiem būs nepieciešams līdzfinansējums no dalībvalstu nacionālā budžeta.

Latvijas gadījumā nākamajos septiņos gados pat pie labākās gribas nacionālais budžets nespētu nosegt lielo ES atbalsta starpību salīdzinājumā ar tiem līdzekļiem, ko saņem Latvijas lauksaimnieki.

Tāpēc mūsu valsts pārstāvjiem sarunās ar Eiropas Komisiju par kopējo lauksaimniecības politiku nākamajam finanšu periodam (2007. – 2013. g.) jācenšas panākt, lai tiktu mainīti iestāšanās līguma nosacījumi un ES finanšu atbalsts jaunajām dalībvalstīm pietuvināts maksājumiem, ko saņem "vecās" dalībvalstis.

Jūlijs Beļavnieks, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs