Dzejnieks Jānis Peters ir viens no tiem Atmodas laika Latvijas cilvēkiem, kuru dziedošās revolūcijas vilnis sabiedriskās un politiskās dzīves virsotnē uznesa dabiski viegli un nepiespiesti.
Jānis Peters: Tas bija puča ģenerālmēģinājums (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iedzimtās stratēģa īpašības un prasme lielajās politiskajās spēlēs panākt Latvijai vēlamo rezultātu ir publiskais J. Peters, kuru gan apbrīno, gan apskauž, nereti aizmirstot svarīgāko – par visu, ko darījis Atmodas gados, viņš nevairītos atbildēt tieši un personiski. Neviens arī nezina un visticamāk arī nekad neuzzinās par šaubu un trauksmes stundām, par izšķiršanos uz ilgiem gadiem atteikties no savas dzīves misijas – dzejas – tautas ideālu vārdā.
Janvāra notikumu priekšvakarā apgāds Atēna laidis klajā Astras Milles grāmatu Te un citadelē. Jānis Peters. Negaidiet, ka šajā tekstā būs varonis uz postamenta vai cilvēks kuģis. J. Peters grāmatā piedalās ar savām politesejām kā perestroikas notikumu liecinieks, un viņa teiktajā ir vērts ieklausīties.
– Kā veidojās darbs ar Astru Milli pie šīs grāmatas? Kurš kuru koriģēja?
– Koriģēt nevajadzēja nevienam, mēs vienkārši laiku pa laikam saskaņojām viedokļus. Grāmata ir tāda kā montāža. To veido Astras Milles teksti, viņas intervijas un pārdomas. Tur ir arī manas pārdomas, politesejas vai garāki paraksti fotogrāfijām. Es nejūtos kā grāmatas varonis, piedalos kā notikumu liecinieks.
– Vai nebija bail, ka, veidojot kolāžu, var pazust vadošā līnija?
– Neesmu objektīvs. Grūti no malas pateikt, vai pazūd, vai nepazūd. Šo grāmatu var lasīt no jebkuras vietas. Tas nav romāns ar raitu sižetu, kur nedrīkst izlaist lappusi, lai to nepazaudētu. Te drīkst izlaist – var lasīt par to laiku, var lasīt par citiem notikumiem.
– Akadēmiķa Jakovļeva nāve šoruden bija signāls, kas lika domāt par atmodas dokumentācijas nepieciešamību. Vai grāmatai būs turpinājums?
– Pēc apmēram pusotra mēneša iznāks vēl viena grāmata šādā stilistikā. Viss ir izdarīts, atlikuši tehniskie darbi apgādā. Neizslēdzu, ka pēc tam varētu rakstīt daudz un ļoti, jo šajās grāmatās patiešām ir vairāk pārdomu, retrospekciju un ambīciju uz analīzi. Neizslēdzu iespēju, ka, izejot cauri visam šim materiālu apjomam, kas ir abās grāmatās, rakstīšu vēl vienu grāmatu. Tā būs konkrētāka. Konkrētāka tai ziņā, ka sižetiskāka, tādas novelītes par notikumiem.
Par to laiku jau nekad nebūs uzrakstīts par daudz. Par nevienu laiku jau nevar uzrakstīt par daudz. Un rakstīts tiek pretrunīgi. Viens un tas pats cilvēks, kā mēs zinām no vēstures, to baļķi vienlaikus ir stiepis piecās vietās. Bet arī nesenajā vēsturē tas baļķis ir stiepts dažādos virzienos. Tāda ir atmiņu daba. Tomēr, ja atmiņu nebūtu, tad nebūtu arī nekāda priekšstata par aizgājušo laiku. Es piedalos atmiņu vākšanā, lielāku ambīciju man nav.
– Tagad, kad mēs zinām lietas, kas toreiz bija slēptas, mums par notikušo ir kompetentāks viedoklis, bet kā bija toreiz pašā notikumu mutulī?
– Galvenā sajūta bija tā, ka nedari kaut ko viens, bet kopā ar visiem. Tāpēc jau arī bija tā pacilātība, sajūsma. Tāpēc arī pazuda bailes, kas dažkārt piemeklētu, ja rīkotos viens vai nelielā grupiņā. Ja trīssimt tūkstoši cilvēku atsaucas aicinājumam un pulcējas krastmalā, pārstāvēta ir visa tauta. Tad zini, ka piedalies taisnīgā un pacilājošā procesā.
Sajūtas, ka veido vēsturi vai piedalies tās veidošanā, gan nebija. Nebija jau laika grozīties ap savu personu un analizēt, kas nu tagad notiek. Ļoti nožēloju, ka man nav īstas, plašas dienasgrāmatas. Ir fragmenti, skices, bet ja man būtu kārtīga dienasgrāmata, tad jau nevajadzētu nedz Astrai Millei mocīties, nedz man. Ņemtu apstrādātu savu dienasgrāmatu un varētu drukāt. Tas būtu apskaužams materiāls.
Bet nav!
Nebija jau laika. Sevišķi Maskavas periodā. Dienā septiņas astoņas tikšanās, vai tad tu daudz vari novērtēt, ka vienu dienu tiecies ar Gorbačovu, otru dienu ar Jeļcinu, trešo ar Lielbritānijas premjeru Meidžoru, ceturto ar ASV valsts sekretāru Beikeru? Tur jau vajadzētu kā lugā – balto hronistu un melno ar foliantu un zoss spalvu vai datoru – lai pieraksta.
– Kādas bija sajūtas, minot spožo Kremļa parketu? Vai greznība un varas koridori nemulsināja?
– Mēs nebijām apmulsuši. Sevišķi tie PSRS deputāti, kas bija radošo savienību biedri, piemēram, Raimonds Pauls, Jānis Peters, Džemma Skulme... Mēs jau Kremlī bijām bijuši dažādos inteliģences pasākumos.
Mēs nebijām sveši. Tā bija mūsu priekšrocība. PSRS līderi – gan progresīvie, gan melnsimtnieciskie – mūs pazina. Par Raimondu Paulu – tur vispār nevajadzēja komentēt. Tas bija kaut kas tik liels – viņi pat lāgā neticēja. Kā, jūsu delegācijā ir pats Raimonds Pauls? Apmulsuši varbūt bija tie kolēģi, kas Kremlī bija pirmo reizi. Kongresā tomēr katrs pārstāvis savā nozarē kaut ko bija paveicis un pazīstams, tāpēc nezinu, vai arī, piemēram, mūsu lauksaimnieki jutās apmulsuši, varbūt viņiem pirms tam uz Maskavu iznāca braukt pat vairāk nekā mums – radošo savienību pārstāvjiem.
Ja runājam par apmulsumu...
Latvijas Republika jau bija atjaunota. Mūsu delegācija devās uz Maskavu, un Kremļa Svētā Georgija (Jura) zālē notika pieņemšana. Mūsu delegācija, pretī Krievijas delegācija, skanēja Dievs, svēti Latviju! un Krievijas himna, uzvijās abu valstu standarti, no vienas puses nāca prezidents Ulmanis, no otras prezidents Jeļcins...
Nezinu, kā to nosaukt un vai tas bija apmulsums. Bijām ļoti emocionāli pārņemti. Esmu jau to stāstījis, bet brīdī, kad skanēja Dievs, svētī Latviju!, toreizējais ministru prezidents Valdis Birkavs bālām lūpām man nočukstēja – tā ir otrreizēja Latvijas atzīšana!
– Atmodas sākums. Kas ir tie jautājumi, kas nedod mieru, par ko jārunā?
– It kā jau ar prātu saprotam, kā radās atmoda. Formula vecā. Augšas atskārta, ka nevar dzīvot pa vecam, bet tauta to ņēma diezgan radikāli savās rokās. Lielie reformatori Gorbačovs, Jakovļevs, Ševardnadze padomju komunismu mēģināja likvidēt ļoti pakāpeniski, bet tauta izrādījās nepacietīga. Svarīgi arī, ka iniciatīvu pārtvēra ceturtā figūra – Boriss Jeļcins. Paradoksāli, bet viens no kompartijas līderiem īsā laikā kļuva par antikomunistiskās kustības vadītāju. Šī vieta bija tukša, jo bijušajiem disidentiem nebija administratīvo resursu, bet toreizējam Krievijas Federācijas vadītājam tādi bija. Šai amatā bija Jeļcins, un viņš varēja pieteikt karu centrālajai nomenklatūrai.
Pilnīgi nenovērtēts ir brīdis, kad Padomju Savienībā tika pasludināta reforma. Tā ir 19. PSKP konference. Mums jau toreiz visās vietās mala – viens kongress, otrs. Bet 19. konference bija patiesi vēsturiska. Tā likvidēja cenzūru un radīja demokrātisku vēlēšanu pamatu, atceļot veco falsificēto vēlēšanu sistēmu. Radās iespēja izvirzīt alternatīvus kandidātus. Padomju Savienībā līdz tam nekad tā nebija noticis. Tas deva iespēju nākt pie varas tautas frontēm. Tautas fronte jau nesagrāba varu ar varu. Tas notika legāli, atbilstoši PSRS konstitūcijai un vēlēšanu likumam, iekļaujot sarakstos kandidātus un tautai par viņiem nobalsojot.
Paradoksāli, bet okupācijas režīma iestādē – LPSR Augstākajā padomē – tika iebalsoti cilvēki, kas nobalsoja par neatkarību. Neatkarību jau tomēr varētu ātri likvidēt, ja Maskavā šī politiskā reforma nebūtu izsludināta.
Neesmu politologs, tie ir mani vērojumi, Maskavā strādājot. Ja nebūtu pasludināta politiskā reforma, režīms būtu jāgāž ar varu, taču tas notika parlamentārā ceļā. Kaut arī katra izlieta asins lāse ir traģēdija, vēl ir svarīgi, ka Gorbačovs, kuru visi tagad lamā, bija mierīgs cilvēks. Viņš bija pret asinīm. Daudz runāts par vardarbību Rīgā un Viļņā, mēs tā domājam, ka viņš to varētu būt atbalstījis, bet tas nekur oficiāli nav teikts, ka pavēle nāca no viņa. Protams, jārunā par prezidenta Gorbačova politisko atbildību, tomēr tas, ka viņš mierīgi sāka, procesu attīstībā deva ļoti daudz.
Atmoda nav tikai latviska parādība, tā jāaplūko Padomju Savienības politisko procesu kontekstā. Nekas nenotiktu viegli arī, ja Gorbačovs un Ševardnadze tik vienkārši neatdotu Austrumeiropu. Viņi cerēja pretī saņemt no ASV jaunu miljardus vērtu Māršala plānu. ASV tomēr nevajadzēja otras Amerikas rašanos. Galu galā Klintons no Jeļcina visu dabūja gandrīz par velti.
– Latvijas Tautas frontes rašanās un PSKP. Tā jau ilgāku laiku ir tēma visdažādākajām spekulācijām.
– Tautas fronte varēja rasties tāpēc, ka Padomju Savienībā tika pasludināta politiskā reforma, par ko es jau nupat runāju. Līdz ar to tika pieteikts karš vienai partijai. Karu pieteica paši kompartijas vadītāji Kremlī. Protams, ne jau tā, ka ņemiet un iznīciniet komunistisko partiju, bet gan ņemiet un ievēliet citus, labākus. Progresīvie spēki, nāciet! Jakovļevs skaidri un gaiši iestājās par divpartiju sistēmu. Viņa mērķis bija atstāt vecajā partijā reakcionāro un melnsimtniecisko daļu, izveidojot progresīvu partiju. Vienalga, vai to sauktu par sociālistisko vai reformu partiju. Tautas frontes Baltijā īstenībā kļuva par otro partiju. Tas bija varas atļauts un legāls divpartiju eksperiments Baltijas laboratorijā.
Tieši tāpēc jau Tautas fronte varēja rasties, ka tai nebija liegts rasties. Ja mēs uzskatām, ka jau pati neaizliegšana ir centrālkomitejas pirksts, tad jā – ceka radīja Tautas fronti. Bet ja mēs zinām, kā Tautas fronte radās, tad nekāda ceka organizatoriski to neradīja. Vismaz es neko tādu nezinu. Ja kāds ļoti grib domāt, ka Tautas fronti vadīja ceka, lai ņem un to pierāda!
– Kā ir ar atmodas noslēpumiem un pārsteigumiem?
– Mums jāzina, ka 1989. gada 1. un 2. decembrī Bušs un Gorbačovs vētras laikā tikās uz kuģa Maksims Gorkijs pie Maltas krastiem. No sākuma sarunas notika uz amerikāņu kuģa, bet to ļoti šūpoja, visiem bija slikta dūša, un viņi pārvācās uz krievu kuģi. Gorbačovs Bušam apsolīja Baltijas valstīs nelietot spēku. Savukārt Bušs Gorbačovam pretī apsolīja, ka tādā gadījumā ASV ārpolitikā Baltijas valstis nebūs prioritāte. Tā bija tāda slepena vienošanās.
Mēs jau toreiz ievērojām, ka viss tā ļoti līgani notika. Bet tāpēc, ka šāda vienošanās bija, tautas frontes varēja relatīvi mierīgi attīstīties. Protams, bija Preses nama ieņemšana, bet tas jau notika vēlāk, kad, tēlaini sakot, Gorbačovs jau bija saņemts gūstā. Viņš tika kontrolēts, un viņa sarunas noklausījās. Tas ir Gorbačova memuāros. Iedomājieties, lielas valsts prezidents, bet viņa sarunas noklausās! Viņu jau toreiz grasījās gāzt. Asinsizliešana Rīgā un Viļņā bija puča ģenerālmēģinājums.
Ja runājam par pārsteigumiem – varbūt tā bija sakritība, varbūt tas bija zvaigžņu stāvoklis, bet es brīnos, kā mēs toreiz spējām būt tik mierīgi. Pēc 1905. gada, pēc Otrā pasaules kara vētrām un asinīm mēs ieguvām tādu gudrību. Acīmredzot bijām labi izglītoti. Kāpēc mēs bijām tik gudri? Kā mēs spējām būt tik mierīgi? Ne tikai mēs Baltijas valstīs, bet arī Krievijā. Tā ir lielāka mīkla par visām tām frontes dibināšanām.