— Kā jūs komentējat to, ka tautas līksmību mēs vairāk izjūtam, piemēram, hokejistu veiksmes spēlēs nekā pēdējos gados 4. maijā. Patriotisms paliek, tikai izteiksmes veidi mainās?

— Nedomāju, ka tās būtu salīdzināmas vērtības. Sports rada aizrautību, nedrošais rezultāts asinīs uzkurina adrenalīnu, un viss šis process cilvēkos rada zināmu kaifu. Sportiskie pasākumi allaž norit daudz emocionālākā gaisotnē nekā valstiskie notikumi, un tāpēc tie nav salīdzināmi. Tomēr man gribētos piebilst, ka 18. novembrī, kas ir un paliek valsts dibināšanas un neatkarības diena un vienlaikus arī valsts galvenie svētki, es gadu no gada izjūtu varenu tautas patriotismu.

Tās emocijas, kas pārņēma tautu, pie Augstākās Padomes durvīm gaidot balsojuma rezultātu, mēs, protams, nevaram piedzīvot katru gadu. Šāds lēmums tika pieņemts, tas ir neatgriezenisks, un tagad mēs dzīvojam ar tā sekām. Te vairs nav ko satraukties vai jūsmot.

Tas vien, ka tauta nelēkā un neplaukšķina rokas, vēl nenozīmē, ka sirdī tā nejūt dziļu gandarījumu. 4. maija sekas ir mierīgs prieks, kas pavada mūsu ikdienu. Man personīgi šis gandarījums ir ļoti dziļš. Tā ka es noraidītu pārmetumu, ka mums šis datums it kā būtu zaudējis nozīmi.

— Nacionālā pašapziņa ir būtisks elements, lai mazas tautas saglabātu savu fizisko un emocionālo identitāti. Jūs reiz teicāt: “Mēs esam stipri, mēs esam skaisti...” Vai latvieši ikdienā ir izsalkuši pēc šiem uzmundrinājuma vārdiem?

— Pašapziņas jautājums Latvijā — gan atsevišķiem indivīdiem, gan kolektīvi visai tautai — joprojām ir aktuāls. Un tas ir skaidrojams ar mūsu vēsturisko mantojumu.

Valstij, kas tikai 22 gadus ir spējusi būt neatkarīga pēc savas dibināšanas un tagad

15 gadus pēc atjaunošanas, gluži vienkārši nav bijis laika, lai sevi pieteiktu uz pasaules skatuves un iegūtu stabilu atpazīstamību. To latvieši izjūt pietiekami skaudri. Mums ir sāpīgi konstatēt, ka priekšā vēl ir tāls ceļš ejams, lai pasaule mūs zinātu, un tas savukārt rada zināmu emocionālo diskomfortu. Mums it kā gribētos pārlēkt tos attīstības posmus un uzreiz būt tikpat atpazīstamiem kā Francija vai Anglija. Bet būsim godīgi — tas ir nereāli! Turklāt jāņem vērā, ka tauta ilglaicīgi ir bijusi apspiesta. Lielu daļu savas vēstures latvieši kā etniska grupa ir bijuši pakļauta nicīgai esošās varas pārstāvju attieksmei. Tie laiki, kad mums pašiem bija savi karaļi, diemžēl ir ļoti tālā pagātnē, bet tas periods, kad mums ir bijuši pašiem savi prezidenti, valstsvīri un ievēlēta pārstāvniecība, kā jau teicu, ir bijis ļoti īss.

Ja raugāmies uz tiem latviešiem, kas bija dzimtcilvēki un dzīvoja sava kunga pakļautībā, un pašreizējās brīvās Latvijas Republikas pilsoņiem, tad redzam, ka šis laiks mērojams ļoti ilgi. 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma literatūra rāda, ka latviešu pašapziņa bija stipri iedragāta, jo allaž bija kādam jāpieslienas, nācās būt atkarīgiem no kāda. Doma, ka varam būt pietiekami stipri, lai ar savu identitāti stāvētu paši uz savām kājām, dzima ļoti grūti. Manuprāt, vēl tagad daļai latviešu dziļi zemapziņā, ja ne pat atklāti apziņā, dominē nedrošība par savu līdzvērtību.

Bet vienlaikus man ir prieks, ka pēdējos gados šajā procesā saredzu progresu — pakāpeniski vairojas to cilvēku skaits, kas tiešām jūtas brīvi, atraisīti un bez mazvērtības kompleksiem apliecina savu latvietību. Šo procesu nevar sasteigt, tas noris dabiski — tāpat kā bērnam vai jaunietim pieaugot un kļūstot nobriedušākam savos uzskatos, pieaug arī savs pašnovērtējums. Kā es vienmēr esmu to teikusi — mums nav jāiet ne pašslavināšanas, ne arī sevis noliegšanas ceļš, jo tiem abiem ir vienas saknes, un tā ir nedrošība par savu vērtību. Svarīgi ir dzīvot brīvi, bez kompleksiem, balstoties uz veselīgu pašapziņu.

— Sēru dienu mums aizvien ir vairāk nekā svētku dienu. Vai varētu teikt, ka latviešu tautā joprojām dzīva un spēcīga ir upura apziņa?

— Godināt tautas upurus un ciešanas, ir būtiski nepieciešami, bet es allaž esmu uzsvērusi, ka pagātne nav kā svina bumba, ko piesien noziedzniekam pie kājas, lai tas neizmuktu.

Vēsturei ir jāļauj saprast, no kurienes mēs nākam, tā nedrīkst traucēt kustēties un virzīties uz priekšu vai kalpot par attaisnojumu tam, ko nespējam izpildīt. Tāpat arī vēsture nedrīkst būt par šķērsli, paužot nostāju, ka mēs par zināmu valsts līmeni nemaz nevaram sapņot. Varētu teikt, ka nacisma pirmsākumi meklējami 19. gadsimta Prūsijā, kad radās doma par vienas nācijas pārākumu pār citām. Vispār imperiālistiskā domāšana izvirza uzskatu, ka dažas nācijas ir godājamākas un vērtīgākas par citām un savukārt kādas citas nācijas savas vēstures dēļ pat nedrīkst domāt par savām pretenzijām. Esmu pārliecināta, ka modernā un demokrātiskā pasaulē šādi uzskati ir absolūti noraidāmi un mūsu kolektīvajā apziņā tiem nav vietas.

— Biju līdzi jūsu valsts vizītē Moldovā, un mani pārsteidza tas, ka šajā valstī, kurai acīm redzami vēl ļoti jāsasparojas, lai sasniegtu Latvijas attīstības līmeni, vietējos iedzīvotājos izteikti bija jūtams cerības gars un apņēmība. Toties Latvijā pieaug skeptiķu skaits... Kā jūs to skaidrojat?

— Varētu teikt, ka latviešiem ir tendence uz depresiju, un es domāju, ka te lielu lomu spēlē mūsu klimatiskie apstākļi: dienas ir īsas, ziemā ir ļoti daudz mākoņu. Šie faktori pavisam nopietni iespaido latviešu noskaņojumu, un tas ir bīstami, jo depresija ir postoša slimība, un mums būtu apzināti tam jāpretojas. Tāpēc arī būtu svarīgi, lai publiskajā telpā, piemēram, medijos, skolās un tamlīdzīgi, cilvēkiem tiktu sniegts atbalsts, kā pārvarēt šīs depresīvās tendences. Bet diemžēl latviešos aizvien valda pārliecība, ka nav smalki un interesanti būt priecīgiem vai konstatēt kaut ko patīkamu. Starp citu, tas ir ļoti interesanti — kādreiz zinātnieki varētu izsekot, kur šis dziļi iesakņojušais uzskats ir radies, proti, ka nav smuki priecāties un ka šāda uzvedība vairāk piedien cilvēciņiem, kas nav īpaši attīstīti. Līdz ar to mēs redzam, ka tiek kultivētas negatīvas emocijas — viens depresīvs cilvēks iespaido otru, un veidojas burvju loka efekts. Savā ziņā tā ir lipīga slimība. Ja salīdzinātu cilvēku sejas Rīgas ielās un ļaudis kādā dienvidu pilsētā, tad mēs redzētu, ka smaidīgu un atraisītu cilvēku tur ir daudz vairāk.

Es uzskatu, ka šī tendence uz depresiju nav mūsu vērtīgākais mantojums, tieši otrādi — zināmā mērā tas mūs kolektīvi apdraud. Lai atraisītos spēja augt un attīstīties, ir vajadzīgs entuziasms, prieks. Latviešiem ir jāiemācās sevī vairot prieku, kā tas ir teikts Kaķīša dzirnaviņās, proti, ja mēs tikai sūdzēsimies par visu slikto un neredzēsim labo, tad mēs paši sev atņemsim fizisko enerģiju, tad mūsu degviela nenodrošinās virzību uz priekšu, tā drīzāk aiztecēs...

Taču, paldies Dievam, es arī redzu ļoti daudz cilvēku, kuriem tik tiešam piemīt spēja būt sajūsminātiem par savu ģimeni, darbu un citiem cilvēkiem. Un jāteic, ka arī prieks ir lipīgs.

Šajā gadījumā aktuāls ir jautājums, kuri uzvarēs — tie saskābušie vai priecīgie. Manuprāt, Latvijā patlaban notiek šī cīņa.

— Viesojoties ārvalstīs un novērtējot pasaules valstu kultūru, par kādu Latvijas unikalitāti jūs aizvien pārliecināties no jauna?

— Dažkārt ļaudis domā, ka savu vērtību iespējams iegūt, esot pārākam par kādu. Mana izpratne absolūti nav tāda. Es savus uzskatus par pasauli un sabiedrību balstu uz demokrātijas principiem. Katrai pasaules kultūrai ir sava savdabība, kas ir veidojusies tieši tajā ģeogrāfiskajā novietojumā, tajā vēsturiskajā pieredzē un garīgumā. Protamas, šo savdabību nosaka arī ļaužu ģenētiskais un etniskais sastāvs, kas šo kultūras telpu apdzīvo. Lūk, un tas jau ir mantojums! Taču fundamentāli svarīgi ir saprast, ka jebkurā pasaules malā, jebkurai cilvēku grupai ir savs vērtīgais mantojums.

Tautai, kurai ir bijusi smaga vēsture, tās pārdzīvotās ciešanas arī ir unikāls mantojums.

Atcerēsimies, ka mēs jau neejam uz sacensībām — ja būsim atķeksējuši tik un tik, tad esam veiksmīgi, ja ne, tad... Tas ir jāaizmirst, jo tas nedarbojas. Mēs esam vērtīgi. Punkts.

Un veids, kā mēs šo vērtību izceļam, jau nāk tikai pēc tam.

Latvija patlaban piedzīvo ļoti izcilu ekonomisko izaugsmi, arī tas ir sasniegums. Turklāt ņemsim vēra, ka mums te nav dimantu raktuvju, dabas gāzes, naftas. Tomēr es domāju, ka tas līmenis, ko līdz šim Latvijai izdevies sasniegt, objektīvi vērtējot, ir vērā ņemams veiksmes stāsts — par to, kā tiek realizēta valsts demokrātija, kā tiek pārņemta brīvā tirgus ekonomika, ka esam bijuši spējīgi izpildīt visas prasības, ko Eiropas Savienība un NATO uzliek savām potenciālajām dalībvalstīm. Iespējams, ļaudis savā ikdienā nemaz nejūt šos sasniegumus, taču es, regulāri viesojoties citās valstīs, saprotu, cik tas ir apsveicami, ka esam spējuši panākt šo kāpumu salīdzinoši ļoti īsā vēstures posmā.

Mēs gaidām ātru progresu, bet reāli valstī saredzam daudz trūkumu un esam ļoti kritiski pret sevi. Jāatzīst, arī es šos trūkumus redzu tikpat skaidri kā jebkurš cits un dažbrīd pat vēl skaidrāk, jo manā rīcībā ir plaša, dažādu avotu informācija. Bet vai tas ir iemesls, lai uzskatītu, ka te vairs nav, ko darīt?! Nu tad ko — guļamies zārkā, vāks virsū, un sakām: “Ardievu, ļaunā pasaule, es te vairs negribu dzīvot!” Tā jau atkal būtu depresija, nevis dzīve.

— Kā pēc Jūrmalas un citiem skandāliem panākt to, lai latviešu tauta rudenī aizietu vēlēt Saeimu?

— Es ļoti ceru, ka šādas bažas nepārvērtīsies tiešā rīcībā, jo tas būtu ļoti nopietns drauds mūsu neatkarībai un demokrātijai. Un, kā zināms, demokrātija var pastāvēt tikai pilsoniski aktīvā sabiedrībā. Bez pilsoniskās atbildības izjūtas demokrātijai nav jēgas.

Katrs cilvēks, kas iet un nodod savu balsi, tādējādi iebūvē vienu drošu ķieģelīti lielajā demokrātijas ēkā. Kā redzam, ir cilvēki, kuri, izmantojot nelikumīgus līdzekļus, šo ēku grauj.

Mūsu uzdevums ir cīnīties pret to.

— Varbūt ne katrs apzinās, cik lielu izturību prasa jūsu darbs. Sakiet, lūdzu, kur jūs rodat iedvesmu un spēku, kalpojot Latvijas valstij?

— Īstenībā, jā — tas ir smags darbs. Un to sajūsmu sevī uzkurināt... Saprotiet, nav jau tā, ka es katru rītu, izkāpjot no gultas, esmu gatava kalnus gāzt. Dažreiz man pie tā ir jāpiestrādā un sevišķi tad, kad esmu valsts vizītēs, jo tā vide un atbildība uzliek tādu garīgo spriedzi, ka spontāni jūtu — fiziski esmu spējīga paveikt varbūt pat trīsreiz vairāk, nekā tas notiek normālā apziņas stāvoklī.

Prezidenta amatu uztveru kā likteņa dāvinātu iespēju kalpot savai valstij. Pret šo godu izturos ļoti nopietni — tā ir atbildība vēstures priekšā. Šis amats man ļauj savas spēju robežas atbīdīt tālāk arvien. Un tas man šķiet ļoti aizraujoši.

— Kādu padomu jūs dotu nākamajam Latvijas prezidentam?

— Arī nākamajam prezidentam es novēlētu šo likteņa dāvanu uzskatīt par goda pienākumu, kas jāveic iespējami apzinīgāk un lietderīgāk: tā, lai tauta gūst labumu un pašam ir gandarījums.

— Ne reizi vien esat atzinusi, ka jums patīk jauni izaicinājumi un liela atbildība jūs nebaida. Kāds varētu būt jūsu nākamais izaicinājuma solis, noslēdzoties jūsu termiņam Valsts prezidentes amatā?

— Man gribētos teikt, ka izaicinājums nav tikai amata tituls. Kad strādāju pie saviem zinātniskajiem darbiem, vīrs man kādreiz teica: “Nu kāpēc tu vienmēr pārraksti tās nodaļas, neviens tāpat neredzēs atšķirību...” Mana atbilde vienmēr bija: “Es redzēšu!” Mans niknākais kritiķis esmu es pati, un manu izaicinājumu pamatā nav teorētiski augsti amati, bet gan iespēja paplašināt savas spējas un darbības lauku. Dzīve tam vienmēr ir atvērta.

— Prezidentes kundze, kā jūs vērtējat Latvijas jauno paaudzi?

— Jaunā paaudze tā gluži spontāni nepiedzimst labāka par iepriekšējo. Lai jaunā paaudze būtu labāka, tai vispirms ir jāapgūst tas viss, ko viņu priekšgājēji ir veiksmīgi paveikuši, un jāiemācās to darīt vismaz tikpat labi, turklāt ir arī jāsaredz iepriekšējās paaudzes kļūdas un jāspēj tās labot. Ir ļoti būtiski iepazīties ar iepriekšējo paaudžu veikumu un nodrošināt, ka atstātais mantojums neies zudumā. Piemēram, zinātnē katra nākamā zinātnieku paaudze stāv uz iepriekšējās pleciem, jo atklāt kaut ko vēl nedzirdētu var tikai tad, ja balstās uz iepriekšējās paaudzes liktajiem pamatiem. Tāpat no zila gaisa mēs neko nespējam radīt. Vakuumā nekas nerodas. Tāpēc man gribas novēlēt, lai jaunā paaudze ne vien savā personiskajā dzīvē, bet arī kolektīvi savā tautā censtos pilnveidot līdz šim sasniegto.

— Parasti mēs lepojamies ar to, kas ir noticis stipri tālā pagātnē...

— Tas ir apsveicami, ja mēs zinām savas saknes un lepojamies ar tām, jo ne vienmēr šīs vērtības iemācāmies skolas solā vai atklājam savā personiskajā dzīvē. Ceļš uz savām saknēm nozīmē izglītošanos visa mūža garumā — aizvien atbildes meklējot rakstu sērijās, plašajā literatūras klāstā. Un tomēr arī tagad pie mums notiek daudz kas ļoti aizraujošs. Latviešu mākslinieki regulāri gūst spožas uzvaras konkursos un saņem starptautiska mēroga atzinību. Tāpat mūsu zinātnieki sevi piesaka ar nopietniem pētījumiem, kas izpelnās pasaules mēroga rezonansi. Es domāju, ka, ņemot vērā mūsu materiālos resursus un to, ka skaitliski esam maza tauta, mūsu sasniegumi ir pietiekami ievērojami. Nemaz jau nerunājot par pagātni. Nākotnē jau būs labāk, protams!