Par to, kā Jura dzīve mainījusies, kā bijis agrāk un kā viņš dzīvo tagad, arī ir mūsu saruna. Šoreiz neminot uzvārdus, taču publicējot foto no ģimenes albuma.

— Šis ir nokaitēts laiks. Diskusijās par un pret Pride 2006 rīkošanu Rīgas centrā cīnās divas nesamierināmas puses. Vairāk nekā agrāk jūtam Eiropas Savienības ietekmi — tā mudina likumos iekļaut liberālākas normas, arī attiecībā uz seksuālajām minoritātēm. Kā jūs uztverat šo laiku, vai varat uz visu mierīgi noskatīties?

Juris (pēc klusuma brītiņa): — Patiesībā jau nevar mierīgi noskatīties. Irīna: — Visvairāk sāpina tie mācītāji, kas saka — ja esi gejs, tā ir Dieva dāvana. Bībelē rakstīts, ka Dieva dāvana ir bērni, un Dievs ir radījis vīrieti un sievieti ar pavēli: augļojieties un vairojieties, piepildiet šo zemi. Vīrietis ar vīrieti nevar piepildīt šo plānu, tāpat sieviete ar sievieti. Taču ir ļoti daudz cilvēku, kurus es nesaprotu, kā viņi lasa Bībeli.

Juris: — Vecajā Derībā pie lāstiem ir pieskaitāmas viena dzimuma attiecības, asinsgrēks. Tur diezgan skarbi ir pateikts, ka tādas lietas ir pelnījušas nāvi.

— Juri, tu pats esi dzīvojis homoseksuālu dzīvesveidu. Tas nav kaut kas tāds, ko var mainīt vienā dienā...

Juris: — Patiesībā tā cīņa notiek visu laiku. Tagad man varbūt ir iedoti spēcīgāki ieroči, ar kuriem cīnīties...

— Ir cilvēki, kas uzskata, ka homoseksuālisms ir iedzimts un neko mainīt nevar. Citi domā, ka tā ir personīgā izvēle. Ko jūs par to sakāt?

Juris: — Tas ir nopietns jautājums. Par sevi es varu teikt, ka neesmu izjutis to, ka tas būtu manos gēnos. Ja tas būtu manos gēnos, es varbūt kopš agras bērnības būtu domājis par vīriešiem un koncentrējies uz viņiem. Pavisam maziem bērniem seksuālie dzinuļi nav attīstīti. Bērnībā gan man bija dīvainas izdarības — es ģērbos māsas drēbēs, vilku svārkus un tajās retajās reizēs, kad mani veda pie ārsta, vecmāmiņai prasīju, lai man nogriež krāniņu, jo gribēju būt meitene. Kāds varētu teikt: “O, tas pierāda, ka tas ir ģenētiski iedzimts!” Taču manās rokās nonāca brīnišķīga grāmata — Mario Bergnera Mīlestības sakārtošana. Autors pats kādreiz bijis homoseksuāls, bet Dievs viņu atbrīvojis. Grāmatā ir rakstīts, ka vīrietis, ja viņam bērnībā ir pietrūcis tēva mīlestības, pusaudža gados ar savu seksuālo identitāti var nonākt strupceļā. Kad es šo faktu uzzināju, man viss izkristalizējās — mana rīcība bija tieši tāda, jo es gribēju līdzināties māsai, kuru tēvs mīlēja. Man bija šīs ilgas būt kopā ar tēvu, bet es nekā no tā nesaņēmu.

Irīna: — Tēva toreiz nebija mājās — vai nu dzēra, vai strādāja.

Juris: — Daudz strādāja.

Irīna: — Jura vecāku ģimenē ir astoņi bērni, un pārējiem nav bijis seksuālās orientācijas problēmu. Psihologa Džeimsa Dobsona grāmatā Zēnu audzināšana rakstīts, ka grūtāk ir tieši jūtīgajiem un mākslinieciskajiem puišiem, jo viņi ir citādāki.

Juris: — Viņiem ir visgrūtāk, jo bieži vien tēvi ir raupji un viņi nesaprot savus jūtīgos dēlus. Es izjutu vajadzību pēc tēva, vēlāk tas pārauga neirozē. Tāpēc pusaudžu vecumā, kad normāli zēni interesējās par meitenēm, mani viņas nesaistīja. Man bija pretēja interese — mani uzbudināja vīrieši.

— Juri, vai tu homoseksuālismu savā dzīvē veicināji apzināti? Nezinu, vai šajā pilsētā vienmēr ir bijuši intīmpreču veikali, taču vai tu, piemēram, tos apmeklēji?

Juris: — Nē. Es dzīvoju normālā sabiedrībā, kurā valda uzskats, ka divu vīriešu kopdzīve nav normāla parādība. Es to ļoti pārdzīvoju. Man bija seksuālas fantāzijas par vīriešiem, un es ļoti baidījos no tā, kas ar mani notiek. Es to nevarēju saprast. Slēpos, baidījos. Es neko nedarīju, nebiju drosmīgs un uzņēmīgs.

Irīna: — Tajā laikā tu mācījies mākslas skolā?

Juris: — Jā, pēc tam es iestājos mākslas koledžā.

— Tu mēģināji izprast, kāpēc ar tevi tā notiek, vai arī mēģināji visu izmest no galvas?

Juris: — Es cīnījos, lai noslāpētu sevī šīs sajūtas, jo man patika ģimenes skaistums — ka ir tēvs, māte, bērni. Normālās sabiedrības modelis mani fascinēja. Tajā pašā laikā izvairījos no vīriešu un puišu sabiedrības, jo es baidījos atklāt, ka manī ir šī kroplība. Draudzējos ar meitenēm, ar viņām vienmēr atradu kopēju valodu. Ap astoņpadsmit gadiem es domāju, ka ar savu rīcību varēšu sevi mainīt, tāpēc sāku nopietnas attiecības ar meiteni. Stulbākais bija tas, ka es to meiteni mānīju. Jo bieži, esot kopā ar viņu, es domāju par vīriešiem. Ar meiteni izšķīros.

— Kurā brīdī tu pārkāpi šo robežu — no domām uz konkrētu rīcību?

Juris: — Gribēju piebilst, ka nezinu, vai tas ir saistīts ar notikušo, bet salīdzinājumā ar saviem gadiem es tolaik biju neattīstīts — biju maza auguma, izskatījos gadus 13–14 vecs. Mani neuztvēra nopietni, un bija grūtāk dabūt darbu. Es nevarēju sevi uzturēt, turklāt finanšu dēļ nepabeidzu studijas. Vecāki nevarēja mani atbalstīt, bet es uzskatīju, ka viņiem vajadzēja līst ārā no ādas, lai man palīdzētu.

Pēc tam es iegrimu lielā depresijā, neko negribēju darīt, pat mēģināju pāris reižu sev galu padarīt... (Juris mulsi pasmaida.) Man ar vecākiem radās konflikts, es pat strādāt negribēju, lai gan biju 19 gadu vecs un vajadzēja sākt sevi uzturēt. Vēl joprojām mocījos ar iekšēju vēlmi būt kopā ar vīrieti. Kad tas viss savijās kopā, metu kautrību pie malas un sāku meklēt laikrakstos sludinājumus. Uzrakstīju vēstuli pēc sludinājuma un satikos ar vīrieti.

— Viņš bija tāds pats jauns puisis kā tu vai arī gados vecāks, kurš jau dzīvoja homoseksuālu dzīvi?

Juris: — Viņš bija vecāks par mani, ar lielu pieredzi. Viņš pastāvīgi tā dzīvoja.

Irīna: — Mainot partnerus...

Juris: — Tas ir interesanti, ka vēlme pēc vīriešiem izpaužas galvenokārt seksuāli. Uz laiku man pazuda visa tā iekšējā mocīšanās, neiroze un atnāca tāda kā laimes sajūta. Tikai pēc kāda laika, dzīvojot kopā ar vīrieti, atkal atjaunojās iekšējie jautājumi — kāpēc es dzīvoju, kāpēc es neesmu tāds kā citi?

Es arī neredzēju jēgu vīriešu kopdzīvei, izjutu vienmuļību un bezjēdzību šajās attiecībās, jo visu laiku bija tas sekss, sekss un sekss. Bija arī nostalģiskas skumjas, ka man nekad nebūs bērnu, ka man nebūs ģimenes, kā es to pārdzīvošu... Un normālā sabiedrība bija visu laiku kā atgādinājums, ka es neesmu normāls. Tāpēc es saprotu tos homoseksuālistus, kas skrien un cīnās par savām tiesībām. Viņi jau neko nepierādīs — nepierādīs, ka zemei ir kvadrāta forma.

— Vīrieša un sievietes ģimene un homoseksuālisms — vai tas var pastāvēt viens otram blakus?

Juris: — Sabiedrība ir diezgan agresīvi un kategoriski nostājusies pret homoseksuālistiem, taču es gribu atklāt vienu, ko neierauga daudzi. Proti, homoseksuālisms ir sabiedrības augonis, jo pie tā, ka viņi ir, vainīga pati sabiedrība. Cilvēki ir atstājuši savu radītāju, viņi vairs neatzīst suverēnā radītāja normas, kuras viņš ir ieviesis jau kopš mūžības sākumiem, un pielūdz horoskopus, okultas lietas. Tas viss cilvēku attālina no Dieva, cilvēki izlaižas. Laulības kļūst nestabilas.

Irīna: — Vispār neslēdz laulības, tāpat dzīvo! Bet pa vidu tam visam ir bērni. Pusbrāļi, pusmāsas, trešais tēvs... Tā ir cīņa kā Donam Kihotam ar vējdzirnavām, jo tas viss ir sekas. Sabiedrībā pietrūkst vīrišķības paraugu, feminisms arī daudz ko ir izjaucis. Lesbietes un geji ir sekas tam, ka nav normālas ģimenes.

Juris: — Mēs netiksim galā ar šo problēmu, ja tikai slānīsim homoseksuālistus. Protams, mums ir jāvēršas pret to, lai viņi neiet un negora savas pakaļas Doma laukumā, bet visai sabiedrībai ir jāaizdomājas par to, kādus viņi izaudzina savus bērnus. (Irīna piebiedrojas, un abi vienbalsīgi sāk runāt.) Vai tēvs ir savā vietā, vai māte ir savā vietā...

— Internetā izlasīju organizatoru pamatojumu, kāpēc tiek rīkots Pride 2006. Tas ir šāds: “Latvijā ir seksuālo minoritāšu beztiesiskuma problēma. Šeit tiek rupji pārkāpts vienlīdzības princips.” Vai tu tam piekrīti?

Juris: — Tā ir homoseksuālistu iekšējā spriedze, jo daudzi no viņiem sabiedrībā neiet un nereklamē sevi, ka ir homoseksuāli. Daudzi dzīvo slēptu dzīvesveidu, strādā, un neviens viņus nediskriminē. Pret viņiem izturas kā pret normāliem cilvēkiem.

— Atgriežoties pie tava stāsta... Tavā dzīvē tomēr notika izmaiņas. Kā tas bija — vai tu pats no visa pēkšņi atteicies un mainīji savu dzīvesveidu?

Juris: — Pirms sāku attiecības ar vīriešiem, es gāju baznīcā un ticēju Dievam. Kad pēc laimes sajūtas laika atsākās iekšējās cīņas par savu identitāti, es centos sev iegalvot — tas ir iedzimts. Bet neatradu mieru. Bieži biju gatavs draugu nožņaugt — manī bija sakrājies iekšējs niknums un nemiers. Atceros, atkal sākās depresija, mani pārņēma bezjēdzība. Es izgāju ārā, nokritu ceļos un teicu Dievam: “Es vairs tā nevaru, palīdzi man!”

Tad vecāki mani uzaicināja uz dievkalpojumu. Es aizgāju. Dievkalpojumā runāja par to, ka Dievs ir radījis vīrieti un sievieti un tikai tā cilvēks var dzīvot mierā ar sevi. Tas mani uzrunāja, es uz laiku saņēmu mierinājumu. Ar dievkalpojumu palīdzību es arī ieraudzīju Dieva mīlestību — ka viņš joprojām zemi nav ar uguni vai ūdeni iznīcinājis, ka viņš dod katru dienu savu žēlastības laiku, lai cilvēki varētu atgriezties no saviem grēkiem.

— Cilvēkiem, kuriem ir nopietnas problēmas, parasti atrisinājums neatnāk vienā dienā — tas ir process, cīņas. Vai tev arī bija šādas cīņas un laiks, kad krita pēdējais mūris?

Juris: — Tūlīt pēc tam, kad Dievs mani uzrunāja... Daudzi varbūt var piesieties, ka runāja jau mācītājs, taču es ticu, ka Dievs var uzrunāt caur cilvēkiem... Jā, pēc tam sākās pēdējās cīņas. Es vēl dzīvoju pie sava drauga un braucu uz baznīcu, bet no viņa puses pēkšņi sākās ļoti liela pretestība, psiholoģisks spiediens, lai es nebrauktu. Es tomēr atradu iespēju tikt uz baznīcu. Tad Dievs man atklāja, lai es nenesu sevī šo grēka smagumu, lai aizeju pie mācītāja uz grēksūdzi. Tā bija baptistu draudze. Es dievkalpojuma laikā sevī iekšēji cīnījos: iet, neiet, iet, neiet pie mācītāja. Bet mācītājs pats pienāca man klāt un teica, ka grib ar mani aprunāties. Tas man bija iedrošinājums. Es izstāstīju patiesību, un man kļuva vieglāk. Mācītājs sacīja: “Ja tu gribi atbrīvoties no grēka, tev tas ir jānocērt kā ar zobenu. Savāc savas mantas un ej prom.”

Es palūdzu vecākiem, lai viņi mani aizved līdz draugam, un tad tur paliku. Pēdējā nakts bija kā murgs. Draugs mani nepārtraukti kārdināja, lai es ar viņu guļu. Es izturēju. Otrā dienā, kad taisījos braukt prom, bija kārtējie viņa pašnāvības mēģinājumi, un, ja tā var teikt, es viņu nocēlu no striķa. Pēdējais bija kautiņš. Asinis šķīda. No manas puses tā bija cīņa līdz asinīm pret grēku. Es uzvarēju. Es viņu atstāju tur piekautu — izrādījos stiprāks. Pats interesantākais bija tas, ka mēs dzīvojām vietā, kur reti brauc autobusi. Bija svētdiena, nebrauca neviens transports. Mēs bijām izkāvušies, es iegāju pēdējā istabā un Dievam teicu: “Palīdzi man tikt projām!” Es pacēlu acis un skatos — tēvs piebrauc. Vecāki bija jutuši, ka viņiem jābrauc man pakaļ. Tā es aizbraucu. Tas vēl nebija viss. Ļoti liela homoseksuālistu dzīves sastāvdaļa ir pornogrāfija. Es atceros, ka pēc tam, kad aizgāju no drauga, man sākās reālas halucinācijas — cilvēki atkailinājās manā acu priekšā. Taču Dievs deva spēku to visu uzvarēt.

Irīna: — Bībelē ir teikts, ka “par jums nodarīto kaunu es atlīdzināšu divkārtīgi”. Un pēc tā kauna ceļa, ko Juris ir izgājis, Dievs mūs ir svētījis ar dvīnīšiem.

Juris: — Es to uztvēru kā tādu īpašu Dieva dāvanu, jo, dzīvojot ar vīriešiem, es nevarēju vispār iedomāties, ka man būs bērni.

Irīna: — Man pilnīgi asaras bira, kad uzzināju, ka manī pukst divas sirsniņas. Tas ir brīnums! Bet visgrūtāk man bija, kad sākām draudzēties. Es pat nezināju, ka Jurim tāda neiroze bijusi.

— Kad viņš izstāstīja patiesību par sevi, kā tu to uztvēri?

Irīna: — Man ārdījās prāts. Es domāju: “Dievs, es tik ilgi gaidīju savu vienīgo, īsto, un tu man iesmērēji šādu sajauktu vīrieti!” To, kas ir nožēlots, mums patīk uzsildīt brokastīs — vecos strīdus, vecos grēkus. Bet mums jāmācās to atstāt pagātnē. Juris pats ir liecinājis, ka viņam šajās attiecībās ir pazudis tas izsalkums — viņu tik ļoti piepilda attiecības ar sievieti.

Juris: — Sekss vairs nav primārais, man nevajag ar sievieti dzīvot tikai seksa dēļ. Galvenais, ka man tagad ir brīvība un miers. Man nav jādomā, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi, jo tas ir pareizi.

— Juri, kā tavi vecāki uztvēra to, kas ar tevi notika? Viņi tev palīdzēja izšķirošā brīdī...

Juris: — Dievticība man nāk no ģimenes, no mātes puses — viņa ticēja Dievam. Taču tāpat kā visi atkarīgie melo un slēpj patiesību, arī es slēpu patiesību un neatklāju to vecākiem. Tajā laikā, kad mana dzīve ar vīriešiem tuvojās beigām, es biju sastrīdējies ar savu draugu un aizbraucu pie vecākiem. Draugs atrakstīja vēstuli uz vecāku adresi, bet es jau biju pie viņa atgriezies. Varbūt izklausās negodīgi, bet saņemto vēstuli vecāki bija atvēruši. Viņiem bija aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Tad viņi saprata... Tajā laikā māte gāja baptistu draudzē, un arī tēvs pievērsās Dievam, jo pirms tam viņš neticēja, dzēra, bija savās atkarībās. Tā ir laimīga sakritība, ka tad, kad man vajadzēja atgriezties, saņēmu vecāku atbalstu.

— Kādas ir krasākās atšķirības starp iepriekšējo un pašreizējo dzīvesveidu?

Juris: — Ir piepildījums, miers un jēga, jo daudzi cilvēki meklē dzīves jēgu — kāpēc viņi dzīvo. Es esmu ieraudzījis, ka vīrieša jēga ir izveidot ģimeni un turpināt cilvēka dzimumu.

— Vai tu zini daudzus, kas ir atbrīvojušies no homoseksuālisma?

Juris: — Atklāti? Es personīgi nezinu nevienu.

Pēc mūsu sarunas Juris un Irīna, paņēmuši katrs pa bērnam rokās, sirsnīgi no manis atvadās, pavadot līdz vārtiņiem. “Parādiet atā,” vecāki saka mazajiem dvīnīšiem, kas man sāk priecīgi māt. Droši vien šķiet banāli, taču izkūstu brīdī, kad mazā meitenīte nosūta man gaisa buču. Man joprojām skan vārdi, ko Irīna teica pēc tam, kad izslēdzu diktofonu: “Vīrieti dziedina sievietes tuvums, bet sievieti — vīrieša...”