Normunds Aizpurs ir cilvēks bez enkura, kas it kā varētu aizķert mietpilsoņa priekšstatus par dzīvi. Viņš ir Latvijas misijas komandieris Irākā, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Administratīvā departamenta direktors un pulkvežleitnants ar rūdīta karavīra biogrāfiju.

Pierādi, ka neesi kamielis

Mācījos Mālpils celtniecības tehnikumā, labi skrēju 200 un 400 metru distances, spēlēju basketbolu, bet tos, kas sportoja, mazliet virzīja uz armijas pusi. Kā nacionālais kadrs bez konkursa varēju iekļūt jebkurā karaskolā.

Tolaik daudzās militārajās mācību iestādēs gatavoja arī politiskus kadrus…

Astoņpadsmitgadīgam sportistam bija pilnīgi vienalga, vai tā ir politiska skola vai ne, jo no ideoloģijas bijām ļoti tālu. Daudzi čaļi no karaskolām tagad tiek uzskatīti par "politiskiem", bet, tici, ne jau tāpēc, ka jaunībā bija dedzīgi padomju patrioti. Tagad viņiem ir diezgan lielas problēmas. Man paveicās, ka tiku citādā mācību iestādē. Atceros, kā komisariātā pie kartes lūkoju turpmāko mācību vietu. Sākumā mani gribēja nosūtīt uz Čeļabinskas stūrmaņu skolu. Nu, baigi tālu! Vai nekā tuvāk nav? Viņi atbild: tuvāk ir Kirova, tur aviācija. Braucot uz Kirovu, nemaz nezināju, ka tikšu pie helikopteriem.

Vai biji pilots?

Nē, gaisa strēlnieks, borta tehniķis. Lidoju ar helikopteru Mi–8, mācījos uz Mi–24, bet pēc tam pārkvalificējos uz Mi–8 MT un tiku iekļauts glābšanas dienestā. Paspēju dienēt Baikonurā. Mūsu uzdevums bija atrast kosmonautus. Ja kosmonautu raķete uzsprāgst vai nosēžas, viņi nolaižas tādā kā kolbā. Ir speciālā atslēga, kas jāatskrūvē, tad varoņi jāizceļ ārā, kā pa bērnu slīdkalniņu jānolaiž lejā un jāved uz medicīnisko apskati. Taču... parasti viņi nekrita mūsu rajonā, bet gan turpat līdzās — Džezkazganas apgabalā. Bijām klāt arī, kad raķetes startēja, — trīsdesmit kilometru rādiusā. Gadījumā, ja kosmosa kuģis sprāgtu, būtu jāpiedalās glābšanas darbos. Manā laikā tā nenotika.

Nekad un nekā ārkārtēja?

Kazahstānā lidostā visu laiku pieklīda gan kolhoza, gan savvaļas kamieļi. Mazos piebarojām. Augot kamieļa kuprim, tas niez. Reiz šāds zīdītājs atnāca pie helikoptera un, kasot muguru, nolauza tam dārgu verķi. Bija grūti pierādīt inženierim, ka vainīgais ir lopiņš, tāpēc rājienu dabūju es.

Aizejot

Tavas pirmās nopietnās ugunskristības bija Afganistānā. Ko glābšanas operācija nozīmēja tur?

Bija jāizved ievainotie. Tas bija 1986. gadā, kad padomju armija atstāja šo valsti. Man bija 19—20 gadu.

Pieļauju, ka par kara ieganstu — prosovjetiskā līdera Karmāla un proamerikāniskā Amina šķelšanos — padomju tautas absolūtais vairākums varēja nezināt. Aminu padomju specdienesti sekmīgi nomušīja.

Sākumā mobilizētie tika pulcināti lidostā pie Taškentas, pēc tam izsūtīti kur kurais. Formāli jau nevienu uz afgāņiem nesūtīja vardarbīgi. Vismaz virsniekiem vajadzēja uzrakstīt iesniegumu par it kā labprātīgu pieteikšanos dienestam.

Vai jāšauj bija daudz?

Ne visai. Karš jau bija tādā stadijā, ka apšaudes vairs nebija galvenais tā elements.

Tur karš ir permanents… Dušmaņi ņēmās savā starpā kā skorpioni bundžā. Pateikt, kurš labais, kurš sliktais, laikam jau nebija iespējams.

Irākā šobrīd tas pats. Nav frontes, nav robežu.

Un tomēr — vai poļitruki smadzenes masēja pamatīgi?

Manā vienībā visi mēģināja tikt vaļā no zampoļita pienākuma, jo tas bija sabiedrisks, nevis apmaksājams amats. Dienēju laikā, kad komjaunieši mēģināja kratīties vaļā no biedru naudu iemaksām, bet virsnieki šķīrās no savām komunistu apliecībām. Visiem galvenais bija glābt sevi, izkļūt ārā un pasargāties no nejaušas lodes trāpījuma.

Strupceļš pēc atkāpšanās

Kādas tajā laikā bija perspektīvas, atgriežoties mājās?

Juku laiki iestājās ne jau pēc Afganistānas, bet tad, kad sākās karaspēka izvešana no Vācijas. Valstī kā sēnes pēc lietus auga kooperatīvi, virsnieki pievērsās peļņai...

...vai mēģināja kaut ko nospert no armijas resursiem...

Bez šaubām. Zaga visi, kam nebija slinkuma. Helikopteru un kodolgalviņu piesavināties bija pagrūti, taču uz nebēdu tika norakstītas mašīnas, benzīns, spirts. Protams, izzaga arī bruņojumu. Kazahu pilsētiņā, kur dienēju, visus helikopterus pārņēma kazahi. Uz pirkstiem skatījās, lai mēs ko nesabojātu. Man bija iespēja nodot zvērestu pie islāma karoga un palikt dienēt viņu armijā.

Atvaļinājos 1991. gada novembrī un pēc divām dienām sāku dienēt zemessardzē. Tad aizgāju uz Nacionālo aizsardzības akadēmiju, uz bataljonu Ādažos...

Vai nebija vēlmes meklēt sev vietu civilajā dzīvē?

Biju nolēmis iet uz tālaika miliciju. Taču priekšniece izrādījās sieviete... (Smejas.)

Sieviete un šariāts

Man ir iespēja salīdzināt dzīvi divās valstīs, kurās sanācis karot. Visā islāma pasaulē likumi ir līdzīgi. Sievietes nerāda seju, rokas ir cimdu ieskautas. Viņas visu laiku strādā, bet veči nedara neko. Tikai tad, kad Irākā bija vēlēšanas, sievietes pirmoreiz (!) izgāja ārpus sētas, lai dotos uz vēlēšanu iecirkņiem. Ņemot vērā, ka viņas nemāk ne lasīt, ne rakstīt, tika balsots ar pirkstu nospiedumiem. Absurdi, protams, bet vismaz kaut kas... Patiesībā irākieši jūtas labi tā, kā dzīvo, un nemaz nealkst mūsu laipni piedāvātās demokrātijas.

Un joprojām valda viduslaiku šariāts…

Karotāja reputāciju nosaka tas, cik galvu viņš nocirtis. Ja kāda "rēķinā" ir 10, viņš tiek godāts par princi. Pārsvarā galvu cērt amerikāņiem un tiem, kas karo viņu pusē. Jāatzīst, Huseina laikā galvas tomēr tā nešķēla. Man gan izskatījās, ka vietējiem policistiem jeb karavīriem, kas nu viņi bija, vairāk bija tīkami sev virsū sakārtie bleķi, ko piešķīra par līdzīgiem "nopelniem".

Pastāv visdažādākie sodi. Par zagšanu roku var gan salauzt, gan nocirst, gan amputēt ķirurģiski. Bija nāvessodi, kad cilvēku nosvieda no daudzstāvu mājas vai uzspridzināja. Par katru noziegumu sods bija citāds, un šajā ziņā iztēles irākiešiem netrūkst.

Brīvā tirgus īpatnības

Pastāv uzskats, ka dušmaņi un tāpat arī irākieši ir pārpērkami, lai karotu pretinieka pusē?

Nopērkami ir gandrīz visi, bet — vai viņi izpilda, ko solījuši? Domāju, nē. Parasti viņi aizmūk. Pēc viņu likuma, apšmaukt balto — tas ir svētākais pienākums.

Tajā pašā laikā valda visai liela nežēlība pret civilajiem — vai tie būtu Sarkanā Krusta pārstāvji, vai žurnālisti.

Šādi izrīkojas ar jebkuru, ko var dabūt rokās un no kura var izspiest naudu. Civilie, kurus nozog, parasti trāpās nepareizā laikā un nepareizā vietā. Patiesībā vienam tur nav ko klaiņot...

Nu, labi, bet kā var līdz pēdējam cilvēkam nozagt visu Irākas olimpisko komandu?

Labi izplānojot. Viņiem ir savējie policijā, savējie armijā augstos amatos, kas pastāsta, kas kur notiek, kas kur būs. Vai arī "lojālā" policija neierodas laikā, kad ļaundari ir ieplānojuši operāciju. Katram stūrim nevar pielikt karavīru klāt. Kad gūstīja kikboksa komandu, kurš būtu tas varonis, kas kaut ko bilstu pretī? Nošautu acumirklī. Tiem večiem ieroči ir paši modernākie, perfektas sakaru sistēmas...

Kas to pārdod?

Kalašņikovi, protams, ir krievu, bet sakaru sistēmas nāk no Amerikas. Viņiem nav problēmu nopirkt jebko. Starp citu, pašnāvnieki spridzinātāji pārsvarā arī nav vietējie — tie ir irāņi, jordānieši, sīrieši. Tradicionāli viņi piekrauj ar sprāgstvielām kādu busiņu un uzspridzina tirgu.

Irākā galvenie terora akti vērsti tieši pret amerikāņiem.

Vai taisnība, ka amerikāņi Irākā izmantoja vakuumbumbas, ko aizliedz Ženēvas konvencija?

Kad amerikāņi rīko nopietnas operācijas, mēs varam dzirdēt tikai baumas. Informācija "izsūcas" no pašiem, kad kāds palaiž muti. Taču aculiecinieku tam nav.

"Trešais pasaules karš ir sācies"

Visās valstīs runā par nacionālo ideju. Vai Irāka kādreiz spēs to formulēt?

Es nezinu.

Ir daudz pierādījumu un ieganstu, ka karš tika sākts netaisnīgi.

Ir dažādi viedokļi par šo karu. Par to pašu naftu.

Plus Amerikas inflācijas eksports uz ārzemēm (Irākas ekonomikas atjaunošanai lēsts līdz pat 10 miljardiem dolāru gadā). Plus galvenie atjaunotāji — kompānijas Halliburton, Exon Mobile, Chevron Texaso, kas esot saistītas ar Dika Čeinija, Kondolīzas Raisas un paša Džordža Buša privātajām interesēm.

Man ir grūti viennozīmīgi teikt, kāds ir īstais cēlonis vai cēloņu kopums. Taču, neapšaubāmi, viens no galvenajiem aspektiem — sākās nemitīgi un nežēlīgi terora akti. Pat Hesbollahs var izšaut simtiem raķešu uz Izraēlu. Tas nozīmē, ka viņiem ir liels potenciāls.

Amerikāņu politologs Sems Hantingtons apgalvo, ka civilizāciju karš ir neizbēgams...

Domāju, ka trešais pasaules karš mazākā vai lielākā mērā ir sācies. Ar lokāliem uzliesmojumiem, bez acīm redzamas frontes līnijas, kāda bija Otrajā pasaules karā. Līdzīga ir arī visu valstu militārā taktika — cīņa pret terorismu bez frontes līnijas. Cīnās valstu iekšpusē, un mēs varam tikai nojaust, cik dziļi iespiedies šis neprāts. Cilvēki kļūst traki.

Vai, tavuprāt, Huseins ir pelnījis nāvi?

(Ilgi domā.) Uff... Neesmu tiesnesis. Lai vietējie izlemj, kāds liktenis viņam ir piemērotāks.

Mēs daudz spriežam, vai čečeni un arābi, kas kurina liesmas un lej asinis Afganistānā un Irākā, ir savas valsts patrioti vai nav. Jautājums bez atbildes. Tagad turki draud, ka klapēs kurdus, taču amerikāņi neļauj to darīt, bet, ja ļautu, kurdus patiešām izkvēpinātu.

Kuveitas kontrasti

Kuveitā dzīvo tie paši irākieši. Kad briti atstāja Kuveitu, šeihs vienojās, lai šī vieta paliek viņam, kur viņš ievērotu arī kolonistu intereses. Pēc pirmā Līča kara desmit gadu laikā valsts kļuvusi par plaukstošu oāzi — super mašīnas, super ielas, super veikali, viss zaļš un moderns. Lai gan cilvēki šeit dzīvo pēc tiem pašiem likumiem. (Jā, arī alkohols aizliegts, tomēr pa kluso tiek lietots.) Mēs Latvijā esam nabadzīgāki. Kad iebraucām Kuveitā, pārrunājām savā starpā, ka aizstāvam kuveitiešus, kas ir daudz bagātāki par mums un bez problēmām spētu maksāt latviešu karavīriem. Paši viņi neko vairs negrib darīt, jo uzskata, ka pietiek "melno". Pārsvarā strādā sīrieši un ēģiptieši. Vietējie tikai menedžē, un valsts viņiem maksā. Visi braukā jaunākajos mersedesos un dzīvo divstāvu marmora mājās, kas maksā miljonus.

Tuksneša baltā saule

Kā, septiņus mēnešus būdami projām, karavīri tiek galā ar morālo spriedzi?

Tajā karstumā un sasprindzinājumā nav viegli, turklāt jāiemanās neielīst nepareizā vietā. Palīdz intuīcija. Katrā ziņā muļķības nedarām. Dzīvojam bāzēs poļu multinacionālajā divīzijā, kur ir 14 nāciju. Visi spiežas kopā cits pie cita. Mēs nedzīvojam istabās, bet gan itāliešu vagonu tipa konteineros ar vienu, divām, četrām vietām. Kondicionētājs ir, gulta ir, skapis ir — vairāk nekā nevajag.

Nešaubos, ka karstums ir nopietns arguments pret jūsu labsajūtu.

Karstums ir nenormāls. Tur ir 12 procentu mitrums. Tomēr tas neliedz novērtēt arī dabas skaistumu. Tuvāk Bagdādei, kur Huseina pilis, ir īsts palmu mežs. Citur, protams, valda baiga nabadzība. Ir 4000 cilvēku jeb, kā mēs to nosaucām, Nāves ciems, kur vispār nav elektrības. Mājas veidotas no māla un meldru sajaukuma. Ūdeni viņi smeļ no kanāliem — visa Irāka izvagota ar tiem. Un tomēr tā katastrofāli pietrūkst. Kad prasām, ko lai atved, visi lūdzas: "Ūdeni!"

Brīvi pieejams ūdens — ideāla vieta diversijai.

Tautas skaitīšana, šķiet, nav veikta nekad. Cilvēki mirst cits pēc cita. Vienā ciematā atrod 30 beigtu cilvēku, citā 40. Bet tos uzreiz ietin palagā un pēc noteikta rituāla operatīvi apglabā, jo var izraisīties infekcija.

Lietus, šķiet, tur nolīst pavisam reti.

Nodienējis septiņus mēnešus, neesmu sagaidījis nevienu lāsi. Teic, ka rudenī un ziemā līstot pat divus mēnešus pēc kārtas. Zibeņo ļoti skaisti. Nav, kā pie mums — uzzib viena šautriņa, un viss. Irākā zibeņojot iet kādi desmit piecpadsmit atzari uz visām pusēm. Smilšu vētras arī ir interesantas — smiltis nāk milzīga mākoņa veidā, tad kļūst pavisam tumšs, acis jāaizklāj ar lakatu. Tā turpinās dienas divas, kamēr smiltis krīt... Smilšu vētra ir skaista.

Nezinu, kā irākietim, kas atbraucis uz Latviju, klātos šeit. Iespējams, justu diskomfortu. Es vienmēr smejos: ja Irākas govs nokļūtu mūsu pļavā, tā drīz vien būtu beigta no pārēšanās. Tāpat Latvijas govs Irākā ietu bojā bada dēļ. Ēst visādas koļučkas, saksaula zarus — tas mūsu brūnaļām ir kas neiedomājams.

Reiz kādā pasakā...

Vai gadījies būt daudzinātajās Sadāma pilīs?

Jā. Viņam to bijis vairāk par 30, ļoti skaistas, no Norvēģijas marmora. Tā sauktajā Babilonijā — pēc vēsturiskā vietas nosaukuma — sākumā bija mūsu štābs, divreiz paguvu izstaigāties, pēc tam to atdeva Kultūras ministrijai. Babilonijā aiz mūra, kur tā bezgalvainā lauva, ir paugurs ar Sadāma pili — baseiniem, pirtīm, visu, ko vien sirds kāro. Īpatnēji, ka visās pilīs ik dienas bija vienota ēdienkarte, jo neviens nezināja, kur Huseins uzradīsies. Ja viņš iebrauktu pilī, kur pagatavota omlete, citās arī būtu tas pats ēdiens. Babilonijas pilī viņam bija varens valdnieka tronis. Cilvēks, kas ienāca zālē, drīkstēja nostāties īpašā vietā un tikai no tās runāt. Bija izstrādāts vesels rituāls.

Latvieši topā

Kāda ir citu sabiedroto attieksme pret latviešu kontingentu, kurā pārraudzīji 124 cilvēkus?

Pie katras mūsu mašīnas antenas ir piestiprināts Latvijas karodziņš. Var saprast, ka tie esam mēs, un, bez šaubām, arī tulki mums ir vietējie... Mūs atpazina.

...bet, kur ir Latvija, nezināja gan.

Bez šaubām. Tagad mēģinām panākt, lai mūsu tulks Ambramzi varētu paciemoties Latvijā.

Esam centušies neizprovocēt vietējos, lai ap mums nebūtu muļķīgu šāvienu, veicot "tīrīšanas" un patrulējot. Visu mēģinām izdarīt korekti. Pēc noteikumiem, ja esam uz ceļa, vietējam jāapstājas. Taču mēs labi zinām, ka viņa mašīna var būt tādā tehniskā stāvoklī, kas liedz tai laikus nobremzēt. Teiksim, ir bijusi kāda avārija. Ja mūsu karavīram prātiņš būtu īsāks, viņš šautu, bet mēs to neizdarījām, un pareizi vien bija, jo tie izrādījās nevis teroristi, bet vietējie, kuru mašīnas tehniskais stāvoklis bija zem katras kritikas. Tur motora pārsegi bieži vien ir apsieti ar striķi, bet riteņa vietā — koka klucis. Pati mašīna ir 40 gadu veca volga.

Mēs mēģinām prognozēt iespējamos incidentus, kas varētu rasties muļķības dēļ. Mums ir vismazāk disciplīnas pārkāpumu, visefektīvākā provokāciju profilakse, labākā fiziskā sagatavotība.

Un pašu mājās?

Kamēr latviešu karotāju labākie pārstāvji ceļ nācijas slavu Irākā, dīvainas lietas notiek pašu Latvijā. Nevar noslēpt, ka cilvēki nemākulīgi lec ar izpletņiem un droši vien notiek vēl kas, par ko mēs nezinām?

Daudzi slīkst, daudzi dzer šņabi... Viens "varonis" bija aizlaidies uz Irāku karot pretējā pusē. Viņu dabūjām ātri pestīt laukā no cietuma — tik ļoti, apraudājies un apčurājies, viņš gribēja tikt atpakaļ uz Latviju. Bet nu, ticis tēvijā, viņš stāsta par latviešu karavīriem krievu skolu aizstāvju sanāksmēs. Tagad mēs mazliet nožēlojam, ka tik ātri izpestījām viņu no cietuma...

Par izpletņlēcējiem. Patiesībā tajā ūdenī viņus iepūta. Atceros savu pirmo lēcienu un kļūdas. Kurš varēja paredzēt, ka es ar vienu kāju iekritīšu pusmetru dziļā suslika alā? Protams, cilvēkiem jāzina, kā rīkoties. Nevar izmest čaļus, kamēr visas situācijas nav izmēģinātas un izrunātas vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Nevar zināt, ko viņu vietā darītu baigais profesionālis. Kvalifikāciju zaudējuši paši lidotāji. Amerikā un Krievijā pilotiem ir tūkstoš stundu lidojumu pieredze. Cik mūsējiem?

Smilšu mākoņa perspektīvas

Cik ilgi, tavuprāt, turpināsies Irākas karš?

Prognozēju, ka ilgi. Valdība netiek galā, vienprātības nav, kritušie abās pusēs — amerikāņiem vairāk nekā divarpus tūkstoši vien.

Sīksti tie pretinieki gan.

Kāds gruzīnu ārsts Irākā veica pētījumu par slimībām — par gripu un tuberkulozi. Izrādās, lai arī kādi apstākļi kara laikā būtu, cilvēks nesaslimst ar plaušu karsoni un citām kaitēm. Tikai tāpēc, ka organisms zina, ka nekādas palīdzības nebūs. Līdzko kareivis pārnāk mājās, organisms atbrīvojas, zaudē imunitāti un saslimst.

Piemēram, čečeni. Viņi taču ir vilki, kas dzīvojuši tikai mežos. Viņi kopš dzimšanas pielāgojas karam. Viņiem ir gluži cita oža, dzirde, redze, visas maņas, izjūtas un... motivācija.

Kara dievs pret ģimeni

Šorīt runāju ar saviem puišiem. Viņi alkst braukt atkal! Viņi grib tikt atpakaļ pie tās dzīves.

Un atkal pamest ģimenes?

Nav tā — jo vairāk viens pēc otra ilgojas, jo savstarpējās saites kļūst stiprākas. Neviens to īpaši nepēta, bet domāju, ka tā ģimene ātrāk vai vēlāk ir nolemta. Jebkuram ir jārēķinās, ka sieva septiņu mēnešu laikā būs aizgājusi sāņus. Varbūt klusībā katrs tic un cer, ka viņa to nedara. Jo gudrāks cilvēks, jo vairāk saprot, ka tas ir neizbēgami. Aizbraucis uz pusgadu, tu radi priekšnoteikumus, lai sieviete dzīvotu savu dzīvi. To viņai nevar pārmest.

Vai bieži sievas pamet savus karojošos "misionārus"?

Jā, bet ir arī otrādi. Reizēm mājās neatgriežas puiši. Mans norvēģu draugs, pārbraucis no Irākas, nošāvās, uzzinot, ka sieva dzīvo ar citu.

Vai sievietes armijā — kā kareive Džeina — nebūtu labākais risinājums?

Armijā dien arī sievietes, pārsvarā lietvedes. Irākas misijā bija kāda meitene, kas ne ar ko neatšķīrās no čaļiem. Reiz pat pasmējos Kuveitas veikalā, kad viņa negāja — kautrējās? — uz sieviešu apakšveļas nodaļu, bet devās aplūkot mednieku piederumus. Viņa skaidroja: esmu tāda pati kā visi.

Mjā, tajā tomēr ir kas anormāls. Kad bija skandāls Abu Graibas cietumā, tur ar sadistiskām darbībām īpaši izcēlusies kāda sieviete.

Protams, tas jau pierādīts, ka sievietes ir nežēlīgākas un kaujas vairāk nekā veči. Visas nodevības viņas ir saperinājušas. (Smejas.) Mūsu valstī tieši sievietēm ir visaugstākie amati. Mums ir šāds, lūk, armijas humors: notiek parāde, iet prezidente, Saeimas priekšsēdētāja un aizsardzības ministre arīdzan. Visi veči ierindā atdod godu. Kompānijas dēļ valsts dāmas uzaicina tribīnē arī kultūras ministri. Šādā situācijās pelītes vīru galvās varētu skraidīt gan...

xxx

Atsveicinoties paspiežu roku vīram formā. Viņš acīmredzami sapņo par savu ilgu zemi — nemitīgu romantisku prombūtni, no kuras nespēj atturēt nedz ģimenes trauslais pavards, nedz kādas citas vērtības, kurām tā arī nebija lemts piepildīties.