– Kādi, jūsuprāt, ir ieguvumi un zaudējumi pēc šā gada "praida"?

– Gājiens jeb "praids" nav pašmērķis. Tas vajadzīgs, jo mums ir vēstījums, kuru gribam pateikt, un uzskatām, ka šis ir efektīvs veids, kā pievērst sabiedrības uzmanību. Notika arī "Draudzības dienas", kur bija gan politiskās debates, gan semināri, gan kino dienas. Bez gājiena mēs dabūtu runāt ilgāk, kamēr atrastu dzirdīgas ausis, kas būtu ieinteresētas par mūsu jautājumiem diskutēt. Lai gan "praids" nenotika, sabiedrības uzmanība iegūta, sāktas debates, kuras turpināsies vēl ilgi un nebūs tikai par vienas Latvijas iedzīvotāju grupas interesēm, bet gan par demokrātiju kopumā.

– Mēdz būt, ka strīds sākas mierīgi, bet iekarsumā tiek pārkāpta līnija un cilvēki dialogu vairs nevar atjaunot. Vai tā nav noticis tagad? Vai dažādu cilvēku grupu attiecībās pēc šī notikuma nav sakrājies pārāk daudz negatīvu emociju?

– Nevienā valstī nav tā, ka cilvēki no rīta pamostas un saka: nu gan esam gatavi pieņemt kaut ko jaunu! Ja tās ir lietas, kas skar cilvēku vērtības vai ir svešas, biedējošas vai nepatīkamas, neizbēgami ir pretestība. Visā pasaulē geju un lesbiešu kustība sākusies līdzīgi – ar stipru sabiedrības pretestību. Domāju – drīzāk esam ieguvuši kaut ko labu, bet tas parādīsies pēc laika, kad vērtēsim – 2006. gada vasara bija lūzuma punkts.

– Jūs minat, ka Darba likumā nav norādes par aizliegumu diskriminēt atkarībā no seksuālās orientācijas. Taču darba tirgū ir daudz diskriminēto grupu, par kuru tiesībām starptautiskā sabiedrība neiestāsies: cilvēki pāri 50, jaunās vai topošās mātes. Bet daudzi geji un lesbietes, kuru orientācija ir zināma, strādā labos darbos un neviens viņus neapdraud.

– Nevajag nostādīt sociālās grupas vienu pret otru un mēs negribam to darīt. Bet jautājumā par Darba likumu nav alternatīvas – ir jāpieņem ES likumu kopums, jo Latvija ir vienīgā ES valsts, kas likumā izmaiņas nav ieviesusi. Tāpēc valstij draud naudas sods.

– Vai nebija vieglāk strādāt ar lobiju starpniecību, nevis sarīkot skaļas debates?

– Likuma grozījumus virzīja Labklājības ministrija. Protams, mums jāstrādā ar lobijiem, informāciju, ar izglītību. Neuzskatu, ka Latvijā ir viena sabiedrības grupa homoseksuāļi, ar ko darba tirgū īpaši slikti apietas. Ir daudz cilvēku, kuriem ir ļoti sarežģīta situācija. Tāpēc mēģinām risināt savu situāciju, patiesībā runājot par sabiedrību kopumā, runājot, kādā valstī gribam dzīvot. Ja demokrātijas principus ievērojam līdz galam, mums jārūpējas par visām grupām.

Uzskatām, ka sabiedrībā homofobija tomēr pastāv. Ir sociālās normas, kuras vēl nav pieņemtas. Kāpēc Latvijā neviens pazīstams cilvēks nevar pateikt: es esmu homoseksuālists? Viņi baidās!

– Daudzi apzinās, ka sabiedrība to jau zina…

– Bet viņi tomēr baidās. Cilvēki to nav izstāstījuši pat saviem tuvākajiem radiem, baidās, ka zaudēs darbu. Nedomāju kultūras darbiniekus un vadošo eliti, bet vienkāršos cilvēkus, kas dzīvo laukos vai mazpilsētās. Kad kādā žurnālā bija publicēta intervija ar mani, saņēmu ļoti daudz vēstuļu no sievietēm tieši no provinces, kam, visapkārt dzirdot nosodošo attieksmi, nav pie kā aiziet un parunāt, nebaidoties, ka viņas atstums.

Esmu augusi Zviedrijā un redzēju, kā lietas tur attīstījās 80. gados. Kad tika ieviesta partnerattiecību reģistrācija, arvien vairāk sabiedrībā redzamu cilvēku uzdrošinājās pateikt, ka viņi ir homoseksuāli. Un arī sabiedrības attieksme mainījās. Nebūs tā, ka likums atnāks pēdējais. Piekrītu, ka nevar nevienam ar varu kaut ko uzspiest: tagad tu būsi iecietīgs! Cilvēks tad pretojas, jo pats grib saprast, nevis gaida, ka kāds gudri pamācīs.

Latvijā publicēts SKDS pētījums, kas liecina: 37 procenti pie mums uzskata, ka homoseksualitāte ir slimība, tātad ārstējama. Tas ir slikts rādītājs, jo viņu priekšstats ir maldīgs. Bet pētījums parāda – ja cilvēkam pašam pazīstams gejs vai lesbiete, attieksme ir daudz pozitīvāka. Cilvēkiem ir dabiski baidīties no svešā, bet, to iepazīstot, tas kļūst pieņemams.

– Vai problēmas, kas attiecas uz viendzimuma pāru un ļoti personīgām attiecībām, jārisina visai sabiedrībai? Ģimenēs arī ir problēmas, bet neviens necer, ka, iznesot tās uz ielas, kaut kas kļūs labāks.

– Es tam nepiekrītu. Invalīdu jautājums, pensionāru jautājums – tie arī ir mani jautājumi. Ja nejutīsim atbildību par savu sabiedrību kopumā, mēs te nebūsim laimīgi. Nācija un valsts – tā ir šī atbildības uzņemšanās. Visdziļākā demokrātija ir, kad cilvēki ir neatkarīgi un brīvi, bet tajā pašā laikā jūt šo lielo atbildību. Ne par vienu netaisnību, ko redzam, nevaram pateikt – tā nav mana problēma.

– Izcēlās liels skandāls, kad Satversmē tika formulēts, ka "laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti". Taču tikai trīs ES valstīs – Beļģijā, Nīderlandē un Spānijā - šī savienība tiek dēvēta par laulību. Pārējās 11 tās tiek definētas kā "reģistrētas partnerattiecības". Pēc Satversmes grozījumiem daudzi pasludināja, ka Latvijā, lūk, esot aizliegta arī šādu partnerattiecību reģistrēšana, lai gan par to nemaz nav lemts. Lielākā daļa cilvēku uzskata – kopdzīves galvenā misija ir, kā angļi saka, "to start a family" (sākt veidot ģimeni). Un "ģimene" ir tad, kad pārim piedzimst bērns. Bērnu laišana pasaulē ir tas mūsu iekšējais dabiskais dzinulis, kas ir ģimenes vērtību pamatā un viendzimuma partnerattiecības liek uzskatīt par pretdabiskām.

– Homoseksuāļi jau neatšķiras! Viņiem ir tieši tāds pats dzinulis kā pārējiem. Ja būtu iespēja dzīvot bez šī naida sev apkārt, viņiem arī būtu bērni. Un ne jau viņi tos zagtu, kā klīst visādas dīvainas baumas.

Tās ir baznīcas uzsāktās diskusijas, kur lietas tiek nostādītas, it kā Latvijā būtu tikai viens ģimenes modelis, kas sastāv no tēva, mātes un abu bioloģiskajiem bērniem. Bet jau sen tā vairs nav. Latvijā ir ļoti daudz bērnu, kas aug pie vientuļām māmiņām vai pie māmiņas un vecmāmiņas, patēva… Bet tāpēc jau visiem, kas nedzīvo tradicionālā, baznīcā svētītā laulībā, nedraudēsim atņemt bērnus. Mums jārisina jautājums, kā lai nodrošinām, ka šie bērni var izaugt laimīgi, mīlēti. Tas pats notiek arī homoseksuāļu vai biseksuāļu ģimenēs. Man nepatīk izlikšanās, ka viss ir tikai pakļauts vienam modelim, bet par pārējo nerunājam. Fakts ir tāds, ka Latvijā ir simtiem bērnu, kas aug pie homoseksuāliem vecākiem. Šiem bērniem nav juridiski nokārtota situācija, kad viņi nemanto no viena no saviem vecākiem. Ja naudas pelnītājs aiziet, viņš nemaksā alimentus. Ja nomirst – manta aiziet brālim vai māsai, nevis šī pāra bērnam. Tās ir problēmas, kas skar daudz cilvēku.

– Par bērniem runāju ar Norvēģijas bērnu tiesībsargu, un viņš, aizstāvot bērna intereses, uzskata, ka homoseksuāliem pāriem nevajag ļaut adoptēt bērnus.

– Adopcijas jautājumi ir pārāk sarežģīti, lai par to šobrīd diskutētu. Bet jārunā par bērniem, kuri jau ir, ļaujot otram partnerim viņus adoptēt. To nebūt nav iespējams vienkārši nokārtot pie notāra, jo jebkuru līgumu, kas slēgts civiltiesiskā ceļā, var apstrīdēt likumīgie mantinieki.

Zināmā mērā saprotu, ka varbūt esam ķērušies pie problēmas otrā gala, milzīgos tempos mēģinot noķert Eiropu vai Rietumu pasauli, no kā Latvija bija atšķirta, un ir izlaisti daži attīstības viļņi. Mēs taču nesen tikai sākām runāt par sievietes tiesībām, par tēva tiesībām audzināt savus bērnus, cilvēku globālo atbildību par savu vidi. Visām idejām vajadzīgs laiks, lai tās nosēstos, lai cilvēki tās pieņemtu, saprastu un izjustu. Labi varu saprast, ka cilvēki jūtas apdraudēti, ka viņiem nepatīk, ja uzbāž kaut ko svešu un nepazīstamu, un rodas šī pretestība.

– Redzam homoseksuālistus no sabiedrības labākās daļas. Taču ir arī cita dzīve: īslaicīgu partneru maiņas, izlaidība, fiziskas izrēķināšanās… Tā it kā tiek slēpta, lai gan sabiedrība zina arī par to.

– Bet ir vīrieši, kas staigā pa Čaka ielu! Neviens nesaka, ka mēs būtu svēti, – pastāv tāds pats spektrs no labā līdz sliktajam. Taču tas nemaina mūsu pamatprasību. Vienmēr būs sabiedrības daļa, kas būs izvirtusi, krāps savu otro pusi. Varam cīnīties pret prostitūciju, pret AIDS un HIV izplatīšanos un mācīt, kas ir drošs sekss, lai šo vidi mazliet uzlabotu. Bet geju subkultūra, iespējams, eksistē tāpēc, ka cilvēki ir tur iedzīti, ka viņi nevar iedzīvoties ierastajā vidē. Tās ir problēmas, par kurām jārunā. Bet tāpat, kā runā par visiem citiem sabiedrības nevēlamajiem fenomeniem, nevis jāvaino kāda iedzīvotāju grupa. Jāvērtē cilvēks pats un vai tas, ko viņš dara, sabiedrībai nāk par labu vai par sliktu, nevis jāvērtē pēc tā, ka viņš pieder vienai vai otrai grupai. Neesam teikuši, ka visi homoseksuāļi ir labi un ļoti grib dzīvot monogāmās attiecībās. Bet sakām: ir viena daļa, nosauksim viņus par mietpilsoņiem, kas to vien grib kā nostabilizēt savas attiecības, paņemt kredītu, nopirkt māju, mašīnu, lai būtu divi bērniņi… Tas notiek arī citur – jo vairāk homoseksuāli cilvēki iegūst juridiskās tiesības un sabiedrības akceptu, jo vairāk šī vide normalizējas.

– Izskanējis aicinājums pamatskolu un vidusskolu mācību programmās "aplūkot cilvēku seksuālo daudzveidību, ārpusklases nodarbībās iepazīties ar mākslas darbiem, kuros atspoguļota homoseksuālu cilvēku dzīve". Domāju, ka pamatskolas vecumā pastāv vecāku atbildība un arī tiesības veidot savu bērnu iekšējo pasauli. Ateistam vai musulmaņu bērnam skola neliks mācīties kristīgo mācību…

– Maziem bērniem ir svarīgi mācīt iecietību. Ne visiem tā nāk līdzi no mājām. Jāprot parādīt, ka cilvēki ir dažādi, ka nedrīkst nosodīt citus bērnus par to, ka kādam ir brilles, sprogaini mati, vecāki nav tik bagāti… Nereti bērni atkārto to, ko mājās saklausās – par "pediņiem", "melnajiem" – un skolai ir pienākums ieaudzināt iecietību. Bērnu attieksme pret seksualitāti un attiecībām patlaban ir krietni citādāka nekā pirms vienas vai divām paaudzēm. Bet bailes, kas Latvijā ir ļoti izplatītas – ja manam bērnam sāks rādīt un stāstīt, tad viņš kļūs par homoseksuālistu, – šīs bailes ir veltīgas.

– Geju kultūra, tajā skaitā "praidi" ar savu īpašo hipererotisko estētiku jau ir īpaša modes lieta.

– Tā ir ekonomika! "Praidi" gan nav tikai šis "dekadentais gals", bet visi mediji to labprāt rāda. Amerikāņu ekonomistam R. Floridam ir teorija – sabiedrībās, īpaši Ņujorkā un Londonā, kuras ir ļoti tolerantas un atvērtas, ļoti ātri attīstās ekonomika, jo tās pievelk radošus cilvēkus, kas nav gatavi iekļauties rāmjos, ir drusku "traki". Īpaši ASV geju vīrieši ir ārkārtīgi spēcīga patērētāju grupa, jo viņiem parasti ir līdzekļi, bieži nav bērnu, viņiem ir interese par modi, par dzīvokļu interjeru, par ceļošanu. Reklāma un mārketings viņiem sāka pievērst īpašu uzmanību.

– Kas notiks tālāk? Patlaban sabiedrība ir ļoti sašķēlusies.

– Nedomāju, ka ir tikai sašķelšanās. Ir izvirzīta problēma, un cilvēki sākuši runāt par jautājumiem, par ko līdz šim nav runājuši. Tas dod iespēju turpināt šo dialogu mierīgākā formā. "Mozaīkai" konkrēts mērķis – panākt partnerattiecību legalizēšanu. Darba likuma jautājums jāatrisina.

Mums ir būtiski panākt juridisko un ekonomisko drošību. Bet ne tikai – tas nav biznesa darījums, bet divi cilvēki, kas viens otram grib solīt mīlestību un kam šī diena ir svarīga. Mūsu mērķis: nodrošināt cilvēkiem iespēju nodzīvot savu dzīvi pēc savām vēlmēm, meklēt laimi un justies brīviem. Un jāmeklē ceļi, kā to īstenot.

– Vai esat gatavi, ka būs cilvēki, kas paliks pie saviem uzskatiem? Vai par neiecietību jādēvē tas, ka kāds uzreiz nepieņem cita viedokli?

– Cilvēks var būt reliģiozs, pastāvēt uz savām morālajām vērtībām – tas ir pilnīgi pieņemami. Bet otrs ir cilvēku pamattiesības un cilvēktiesības. Latvijas apņemšanās, iestājoties NATO un ES, izvēloties šo demokrātisko Rietumu virzienu, to nevar pārkāpt.

Runājot par demokrātijas principiem, gan nav iespējams kompromiss. Mēs nevaram iet ar Bībeli uz Saeimu. Latvija ir sekulāra valsts, un valsts pamatā ir Satversme. Mēs to neuzskatām par kompromisa vai dialoga cienīgu argumentu – būt par vai pret demokrātiju. To, ka cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli, kas visiem var nepatikt, protams, es pieņemu. Bet jānošķir cilvēku personīgais viedoklis no valsts likumdošanas.