Geju un lesbiešu skaits aug plašumā. Un kā nu ne — viņiem ir laba un bagāta pasaules organizācija un Eiropas Savienības atbalsts.

Geji un lesbietes dzīvo kā brīvie putni gaisā. Viņiem nav jāaudzina bērniņi. Kad heteroseksuālam pārim piedzimst mazulis, viņu ģimenes ienākumi samazinās aptuveni trīs reizes, jo no diviem pelnītājiem paliek tikai viens, bet ēdāju mutīšu skaits pieaug ar katru bērniņu.

Arī mēs Latvijā pēkšņi esam uzsprāguši: plašsaziņas līdzekļi milzīgos apjomos ar kliedzošiem virsrakstiem raksta, raida un rāda. Nepieredzēta vardarbība, šausmīgas provokācijas, policijas bezdarbība, kauns Latvijai! Jāsameklē un jāsauc tiesas priekšā organizatori, jāatklāj finanšu avoti!

Kas tagad notiks?

1. jautājums. Dieva dota nolemtība vai izvirtība? Māris Sants un citi aktīvi aģitatori melo, ka neko nevar darīt, ja esi piedzimis par geju. Viņam taču bija sieva un bērni. Tātad dzimumdziņa funkcionēja. Bet, ja vīrieši patika labāk, tad tā ir... Viņš, kaut mācītājs, netika ar kārdinājumu galā. Arī jebkuram heteroseksuālam vīrietim bieži garām staigā kārdinošākas sievietes par viņa sievu, bērnu māti. Aizvien vairāk ir tādu, kuri pārprecas vairākas reizes. Vēl vairāk ir tādu, kas staigā kreisos soļus. Visus šādus soļus Bībele sauc par izvirtību.

Bet kas tad ir biseksuāļi? Šodien mīlējas ar vīrieti, rīt ar sievieti... Vai tu esi par tādu piedzimis? Nē. Tu esi uz to pavedināts.

Īstenu geju un lesbiešu procents ir ļoti mazs (2%), bet lielākā daļa ir pavedināto. Psihiski slima un vesela cilvēka robeža nav nogriežama kā ar nazi. Pārejas josla ir ļoti izplūdusi. Vēl vairāk izplūdusi ir seksuālo dzimumdziņu josla starp geju no dzimšanas un cilvēku, kurš par tādu pieradinās. Izšķirošie nosacījumi šajā gadījumā ir pavedinātāju iespaids un paša vājais raksturs. Jaunieši pubertātes vecumā modes un savu barvežu iespaidā ir gatavi uz visabsurdāko — durties ar narkotikām, zagt, aizdzīt mašīnas, kauties, pazemot meitenes, sadurt savā miesā adatas, notievēt līdz slimīgumam. Viņi kļūs par gejiem, lesbietēm, ja barvedis vai varavīksnes mode uz to aicinās.

Šī vairs nav demokrātiskā cilvēktiesību brīvība, par kuru tik daudzi Latvijas inteliģenti kļūdoties parakstās un daudzi preses izdevumi kliedz pārvērstās balsīs.

Arī es nosodu olu un sūdu mešanu uz cilvēkiem. Bet jāsaka: lielākais laikraksts par šo gadījumu kliedza trakāk pārvērstā balsī nekā NoPride piketētāji. Avīzē pierakstītas trīs pilnas lappuses, un virsraksts milzīgiem burtiem pirmajā lappusē liek satrūksties, vai tik nav sācies pasaules karš.

2. jautājums. Vai Kasparu Dimiteru un Jāni Rožkalnu tagad ieliks cietumā? Jo viņi taču bija vieni no organizatoriem, kas vērsās pret homoseksuālistu miermīlīgajām aktivitātēm. Bet organizatori tikšot sodīti ar visu likuma bardzību. Jānis Rožkalns kopā ar Gunāru Astru, Gunāru Freimani, Lidiju Lasmani–Doroņinu cīnījās par Latvijas brīvību padomju laikā. Viņus pratināja stūra mājā, spīdzināja Permas politieslodzīto lēģerī. Jānis Rožkalns bija tuberkulozes slimnieks, triju bērnu tēvs, kuru vairākkārt iemeta aukstā karcerī pie bada maizes un ūdens uz desmit diennaktīm. Viņš nenodeva nevienu biedru. Ir pamats šaubīties, vai mums būtu šī brīvā Latvija, demokrātija un cilvēktiesības, ja Jānis Rožkalns un viņa biedri nebūtu atdevuši jaunību čekas kambariem un moku lēģeriem.

Ir mazliet dīvaini, ka tagad no ārvalstīm ierodas jauni simpātiski skolotāji ar rietumnieku akcentu, lai mācītu mums demokrātiju.

3. jautājums. Vai nākamreiz policijai vajadzēs šaut? Mēs televīzijā redzējām, kā policisti tiešām ņēma ciet aktīvākos protestētājus, atlauza viņiem rokas un meta restotās mašīnās kā kautķermeņus. Teikt, ka policija “neko nedarīja”, izklausās dīvaini. Kas būtu noticis, ja policijas tur nebūtu?

4. jautājums. Vai tagad arhibīskapu Jāni Vanagu un kardinālu Jāni Pujatu sauks pie tiesas? Jo arī viņi ir organizatori — parakstīja aicinājumu pret praidu. Geji un lesbietes katoļu baznīcas kardinālu sūdzēšot tiesā. Vai tas nebūs pirmais tāds gadījums Latvijā, varbūt pat Eiropā? Vai tiešām kristīgā baznīca, kas māca pacietību, iecietību un grēka piedošanu, var būt naida kurinātāja?

5. jautājums. Vai tagad no Bībeles vajadzēs izsvītrot daudzus pantus? Citādi iznāks, ka mācītājs un LU Teoloģijas fakultātes dekāns Juris Cālītis un mācītājs Māris Sants melo, jo viņi saka: Bībele viendzimuma seksuālās attiecības atļaujot, lai tikai būtu mīlestība. Bet Bībelē — gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā — daudzās vietās tas tiek nosodīts kā grēks. Lūk, Mozus 3. grāmatas 18. nodaļa:

“Ar vīru tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievu. Un nekādi dzimuma sakari tev nav atļauti ar lopiem, ka tu ar tiem neapgānies; arī sievai ir aizliegts nostāties, lai tiktu apieta no dzīvnieka; tā ir kauna pilna apgānīšanās.

Bet jums būs pasargāt Manus likumus un Manas taisnās tiesas, un nekā nedariet no visām šīm negantībām, nedz iedzimtais, nedz svešinieks, kas mīt jūsu vidū.

Jo ikviens, kas kādu no šīm negantībām darīs, arī tās dvēseles, kas to darījušas, — tās lai tiek izdeldētas no savas tautas vidus.”

Leģendārajā Sodomā un Gomorā visi bija kļuvuši par izvirtuļiem un piekopa šādas negantības. Dievs ar uguni iznīcināja šīs pilsētas. Vienīgi godīgā un ticīgā cilvēka Lata ģimeni Dievs glāba un laikus izveda no pazudināmās pilsētas. Kad bija dzirdams šausmīgs pilsētas bojāejas troksnis, nedrīkstēja skatīties atpakaļ. Lata sieva aiz ziņkārības nepaklausīja Dieva norādījumam, un tāpēc viņa tika pārvērsta par sāls stabu. Var jau neticēt šai leģendai, var neticēt Bībelē teiktajiem brīdinājumiem, bet mācītājiem gan nepiestāv melot.

6. jautājums. Vai senlatviešiem arī bija homoseksuālisti? Senlatvieši bija raženi seksuāli vīri un meitas. Spriežot pēc nerātnajām tautasdziesmām, viņi nebija smalki un kautrīgi — atklāti runāja par dzimumdzīves uzbudinājumiem, saucot lietas īstajos vārdos, arī par kopošanos. Bet ne tautasdziesmās, ne teikās neparādās kopošanās tieksmes ar sava dzimuma pārstāvjiem.

7. jautājums. “Normāli vīrietis uz vīrieti atstāj seksuāli atbaidošu iespaidu; seksuālu tieksmi viens uz otru var just tikai patoloģiski vīrieši.” (Dr. med. Augusts Forelis. Dzimuma jautājums 4 sējumos, I sējums, 105. lpp.). “Cilvēkam [..] seksuālas mīlestības imanentais mērķis ir sugas turpināšana.” (Turpat, 17. lpp.)

Vai šis visā pirmskara pasaulē atzītākais un autoritatīvākais dzimumjautājumu un seksualitātes pētnieks ir rupji kļūdījies un viņa atklājumi vairs nav spēkā?

8. jautājums. Ko nozīmē čigānu lāsts “Kaut tu lepns paliktu!”? Vai tā nozīme neattiecas arī uz praidu? Kļūt lepnam un iedomīgam ir cilvēka nelaime. Praida tulkojums no angļu valodas nozīmē — lepnums. Bet vai ir iemesls lepoties, ja tu esi dzimumvairošanās un Dieva novēlējuma invalīds? Praidu gājieni ir koši kā komunistu laiku 1. maija vai oktobra svētku demonstrācijas. Apģērbs, plikumi un kustības ir seksuāli agresīvi uzbudinošas — ne tikai ar erotiskām, bet arī pornogrāfiskām kustībām.

9. jautājums. Vai tāds lepnuma gājiens nav homoseksuālās dzīves propaganda, reklāma ar skaidru zemtekstu? Nāciet mūsu pulkā! Mēs efektīgi solām daudz seksa noslēpumu!

10. jautājums. Homoseksuālistu skaits strauji pieaug. Bet uz kurieni ved viņu ceļš? Uz nekurieni, uz dzimtu izmiršanu. Uz Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos. Nenoliedzami, ka homoseksuālisms ir lielā mērā veicinājis AIDS izplatīšanos. Patlaban homoseksuālisms ir aktīvi uzbrūkošs ar savu aģitāciju, ar jauniešu pavedināšanu.

11. jautājums. Kuri tajā sadursmē uzvarēja? Geji un lesbietes guva ļoti lielu popularitāti. Viņu reklamēšana ir pacēlusies līdz prātam neaptveramam apjomam. Bez Saeimas vēlēšanām un homoseksuālistu izraisītā trača grūti iedomāties vēl kādu notikumu pēdējā gadu desmitā, kam būtu veltīts tik daudz uzmanības.

Kādi tad ir geju mērķi? Pievērst citu cilvēku uzmanību. Paši sevi taču pazīst. Varētu sapulcēties kādā zālē vai izbraukt brīvā dabā. Bet nē. Viņiem vajag tieši pašu pilsētas centru, lai ir skatītāji, lai ir par ko rakstīt, rādīt, raidīt. Lai var eskalēt Eiropas demokrātijas diktatūru Latvijai un paši sev iegūt vislielāko reklāmu.

12. jautājums. Vai latvieši tiešām nav iecietīga tauta? Nevajag melot, ka Latvijā ir seksuālo minoritāšu diskriminācija un agresija pret tām. Kamēr netika organizēti praida gājieni, nekādi konflikti, pretī stāvēšana nenotika. Cilvēki bija iecietīgi un saprotoši, nevienam netika darīts pāri.

Mēs esam lojāli pret visām reliģijām, pret cittautu minoritātēm (divi trīs konflikti, cerams, paliks izņēmums). Bet geju, lesbiešu, biseksuāļu un transvestītu gājienu cilvēki uztvēra kā izaicinājumu: sak, re, kā jūs, homofobi, mūs nemīlat un nicināt! Tas sakaitina cilvēkus. Un nenosvērtākie raksturi izlec ar nosodāmu mētāšanos. Bet pats galvenais: praida gājiena uzdevums ir vilinājums jaunatnei izmēģināt un kļūt par homoseksuāli. Šī publiskā propaganda nav pieņemama ģimenes cilvēkiem — ne latviešiem, ne krieviem. Nav pieklājīgi heteroseksuālās ģimenes apsaukāt par homofobiem. Cilvēki baidās par saviem bērniem, ja viņu varbūt vienīgais dēls vai meita padosies aicinājumam un kļūs par geju vai lesbieti. Šā iemesla dēļ homoseksuālisma reklāma kā valsti un ģimeni apdraudoša ir aizliedzama, tāpat kā ir aizliegta smēķēšanas un alkohola reklāma, tāpat kā ir aizliegta nacionālā naida un rasu diskriminācijas kurināšana.

Kas jādara?

Ir jāizstrādā skaidri likumi, kas pasargātu un garantētu homoseksuālistu tiesības un arī pienākumus. Un viņu pienākums būtu neveikt homoseksuālisma propagandu. Naidu bezatbildīgi iekurināt ir viegli, bet apdzēst ir grūti, vēl grūtāk nekā purva ugunsgrēku.

Eiropā būs milzīgi iebildumi, ka mēs apspiežam demokrātiju un izteikšanās brīvību. Bet šīs ir mūsu mājas, mūsu tikumi, mūsu paaudžu garīgais mantojums, mūsu vērtības, mūsu sadzīves nerakstītie likumi. Šīs ir mūsu ģimenes, mūsu dzimtas, šī ir mūsu baznīca, šie ir mūsu svētumi, un neviens svešinieks ar netīru pirkstu nedrīkst mūsu domas pārbīdīt.

Cik Eiropa ir gluma un arī gļēva. Pagājušajā gadā izcēlās pasaules tracis par pravieša Muhameda kariķēšanu. Arābu pasaule sacēla tādu skandālu un pieteica tādus draudus, ka Eiropa piekāpās vārda un izteiksmes brīvībā, lai neaizskartu reliģiskās jūtas.

Es arī savu draugu lokā zinu gejus — ļoti čaklus un labus cilvēkus. Daudzi no viņiem neiet izaicinošā demonstrācijā, neapsaukā ģimenes cilvēkus un nekliedz, ka ir diskriminēti.

Guntis Eniņš, atklātā sabiedriskā fonda Dabas retumu krātuve valdes vadītājs