V. Krustiņš: Kā "Jaunais laiks" vērtē nupat notikušo Borisa Jeļcina vizīti Rīgā?

S. Āboltiņa: Jeļcina vēsturiskā nozīme nav pārvērtējama, pirmkārt, jau atceroties viņa ieguldījumu Latvijas ceļā uz neatkarību. Rīgā viņš ieradās, lai saņemtu apbalvojumu, ko godam pelnījis.

Nevar teikt, ka ar demokrātiskajiem procesiem šodienas Krievijā viss būtu kārtībā. Kad Krievijas priekšgalā stāvēja Jeļcins, manuprāt, šī valsts bija daudz demokrātiskāka.

Lai kā, nedomāju, ka būtu pamats pēc šīs vizītes cerēt uz ļoti labām attiecībām ar Krieviju. Daži gan uzsver – redz, uz Latviju nesen brauca Krievijas pareizticīgo patriarhs, tagad ierodas Jeļcins, un tāpēc aiz šīm vizītēm starpvalstu attiecībās jau saskata pavasari. Manuprāt, Krievijas un Latvijas attiecībās atkusnis var iestāties tad, ja Krievijā uz to mudinās viens cilvēks. Un šis cilvēks nav Jeļcins....

Jūsu partija var iekarot vietu jaunajā valdībā. Kā tad, jūsuprāt, jāveido Latvijas un Krievijas attiecībās?

– Krievija ir gan Latvijas, gan ES stratēģiskais partneris. Latvijai ir svarīgi būt tiltam starp Krieviju un ES un tādējādi attīstīt savu ekonomiku. Tālab mums ar Krieviju jānormalizē starpvalstu attiecības. Bet jautājums – par kādu cenu? "JL" par labām attiecībām nav gatavs maksāt cenu, kas ir pret tautas pamatinteresēm.

Kādu var?

Jautājums, ko par attiecību uzlabošanu ar Latviju pretī prasa Krievija. Līdz šim Krievija šādās sarunās Latvijai prasījusi atteikties no savas vēstures: atzīt, ka Latvija brīvprātīgi pievienojusies Padomju Savienībai, noliegt valsts okupāciju, noliegt, ka latviešu tauta cietusi deportācijās. "JL" viennozīmīgi nav gatavs maksāt tādu cenu.

Cita lieta, ja, runājot par pragmatiskām starpvalstu attiecībām, robežlīguma parakstīšanu, mēs soli pa solim tuvināmies kopīgai vēstures izpratnei, jo galu galā arī krievu tauta cieta no staļiniskā režīma. Tad, protams, pie sarunu galda ar Krieviju vajag un noteikti ir jāsēžas.

Par tām kopīgajām ciešanām teica arī Jeļcins. Bet, ja Krievija neatzīst Latvijas okupācijas faktu, vai starpvalstu sarunām būtu jāpieliek punkts?

Diplomātijā nemēdz pielikt galīgo punktu un pie sarunām vairs neatgriezties. Sarunas jāturpina, kamēr tiek atrasts kopsaucējs.

Kaļužnija kungs ne vienu reizi vien jau aicina vārdu "okupācija" aizstāt ar citu. Vai tikai vārdos, nevis jēgā ir būtība?

"Aizstāt" – tas ir Kaļužnija kunga viedoklis...

Lasot viņa interviju "Latvijas Avīzē", mani satrauca kāds viņa izteikums: "(..)ceļš vienam pie otra ir divos virzienos. Abām pusēm jāvirzās vienai pie otras, otru ceļā neaizķerot. Bet notiek pārsteidzošas lietas. Esmu vairākkārt sacījis, ka "mazākuma valdība" negaidīti ir izrādījusies par "vairākuma valdību", ja vērtē no pozitīvisma viedokļa mūsu savstarpējās attiecības, no dialoga un attiecību dinamikas uzlabošanas viedokļa. Gribētos cerēt, ka šāda veida "mazākuma valdība" būs arī nākotnē, tad mums būs, par ko runāt šo divpusējo attiecību perspektīvā."

Kas jūs satrauc teiktajā?

Kalvīša valdība ir mazākuma valdība, kura daudzus lēmumus pieņem ar kreiso atbalstu. Jautājums, cik ilgi kreisā opozīcijā samierināsies ar Kalvīša piekāpšanos ekonomiskajos jautājumos un tad, ievērojot kompromisu, Saeimā un valdībā notiks piekāpšanās šiem kreisajiem valodas, pilsonības un citos jautājumos.

Tā ir tāda bīstama spēle. Krievijas vēstnieks Kaļužnijs saka: viņam šī mazākuma valdība patīk, un mēs zinām, ka to balsta kreisā opozīcija. Zinām, ka tā diezgan atklāti īsteno politiku, kādu no mums vēlētos redzēt Krievija. Tas ne katram mūsu valstī ir pieņemami.

Un kā jums, partijai? Kad Krievijas pārstāvji jau kuro reizi aicina uz pilsonības nulles varianta ieviešanu un oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, arvien nav dzirdama skaidra Latvijas valdības pozīcija. Proti, ka neviena cita valoda Latvijā nekļūs ne par valsts, ne īpaša statusa valodu.

Valdība par šiem jautājumiem klusē. Kā saprast šo klusēšanu? Latvijai atklāti būtu jāsaka: bet mūsu pozīcija ir, lūk, šāda! Ja par šādu cenu pastāv tā "labvēlīgā mazākuma valdība", ja kāds ir gatavs atteikties no tautas pastāvēšanai tik būtiskām lietām, tad Latvijā apdraudēta ir ne tikai demokrātija...

Pirms vairākām dienām A. Šlesers kopā ar savu propagandas darba pārinieci Viņņiku (LPP deputāta kandidāte) avīzei "Vesti" neilgā laikā snieguši jau otro interviju. Fakts, ka ždanokiešu partijas avīze drukā Šlesera (LPP) interviju, vien jau ir interesants gadījums, kas liek domāt: vai tas nenotiek, vienojoties par amatu sadali pēc vēlēšanām?

Pozīcijas partiju koķetēšana ar kreiso opozīciju lieliski bija redzama pirms Saeimas brīvdienām, kad Saeimas gaiteņos, pat īpaši neslēpjoties, tika sarunāts. Daži kreisās opozīcijas pārstāvji jau pašlaik jūtas kā valdības locekļi.

Acīmredzot kādam "Jaunais laiks" liekas lielāks ļaunums nekā iespējamā atkarība no Krievijas.

Valdošo partiju vadītāji sūdzas, ka ar "Jauno laiku" esot grūti sastrādāties, grūti sarunāties... Ar mums nevar sarunāt! Ar "Jauno laiku" nevar un nekad nevarēs sarunāt to, lai mēs labas ekonomiskās attiecības ar Krieviju vai Baltkrieviju atzītu par svarīgākām nekā mūsu tautas valoda, pilsonība, vēsture.

Varbūt tomēr būsit kopā ar citiem valdībā. Ko "JL" noraudzījis par ārlietu ministru?

Šo posteni dalīt sākuši vēl neesam, bet šim amatam vismaz trīs kandidāti mums ir. Mūsu partijā ir veiksmīga ārlietu ministre – Sandra Kalniete. Ir gados jauns cilvēks ar labu izglītību – Ainars Latkovskis, ir cilvēks ar Rietumu pieredzi – Guntis Bērziņš.

Bet ir dzirdēts, ka Sandra Kalniete no partijas puses varētu cerēt uz ko vairāk nekā ārlietu ministra postenis.

Tiekoties ar vēlētājiem, Sandrai Kalnietei veltīti atzinīgi vārdi. Prezidents ir vērtību nesējs tautā, un cilvēki uzskata, ka viņa šim uzdevumam ir piemērota.

"JL" ministriem gan ir viena nelaime: jūs esat labi moralizētāji, bet visai nevarīgi, kad lietas jāizkaro. Piemēri. Divi "JL" izglītības ministri – Šadurskis, Druviete – Latvijas vēstures mācīšanu kā atsevišķu priekšmetu tomēr nespēja ieviest. Diemžēl! Un tos četrus noziedzniekus, kas izmuka no Centrālcietuma, jūsu oponenti droši vien var norakstīt uz jūsu rēķina?

Lai arī tieslietu ministra amatā es biju īsu laiku, tiesiskuma veicināšanā valstī ir izdarīts daudz. Pirmkārt, pēc Čepjolkinas kundzes atstādināšanas no amata cilvēki sākuši saprast, ka nesodīti pārkāpt likumu nevar arī tie, kas ieņem augstus amatus. Diemžēl tiesu izpildītāju sistēma palika līdz galam nesakārtota un šobrīd neizskatās, ka tā tiks sakārtota. Taču, kolīdz Saeimā atsāksies darbs, "JL" frakcija iesniegs likumu, kas regulē tiesu izpildītāju darbu.

Sākta arī tiesu sistēmas attīrīšanās. Priecājos, ka man izdevās pamudināt tiesnešus sākt debates par ētiku un pašiem no sava vidus izgrūst tos, kuru darbs met ēnu uz šo profesiju. No amata atcelts tiesnesis Kaparšmits, un tas ir lielisks piemērs, kā sāk darboties tiesnešu pašattīrīšanās process. Neraugoties uz to, ka bija mēģinājumi runāt par visas tiesu sistēmas korumpētību, es, gluži pretēji, uzskatu, ka starp 500 tiesnešiem lielākā daļa strādā godīgi. Diemžēl sabiedrības negatīvo viedokli veidojuši tie tiesneši, kas varbūt dzīvo pēc citiem principiem.

Arī notāri mainīja Zvērinātu notāru padomes vadību un paši sākuši runāt par notāru kvalitāti un pieejamību. Jaunieceltā padomes vadītāja savu redzējumu par notāru tālāko darbību ir pārspriedusi gan ar jauno tieslietu ministru, gan mani. Tas izskatās cerīgi.

Tika saņemtas arī sūdzības par korupciju Maksātnespējas administrācijā. Tagad ieviests nejaušības princips lietu sadalē un sūdzību tikpat kā nav. Uzrakstīts un ar ieinteresētajām institūcijām saskaņots arī jaunais Maksātnespējas likums, lai gan, protams, šajā Saeimā uz tā pieņemšanu nav ko cerēt.

Atgriezīsimies pie cietumiem. Vai, būdama ministre, apzinājāties, ka arī cietumu lietā nav kārtības? Un kā rīkojāties?

Jā. Vēl vairāk: kad kļuvu par tieslietu ministri, šis jautājums Latvijai bija kļuvis ļoti bīstams arī starptautiski. Starptautiskās komisijas pat atzina, ka Latvijā neesot politiskās gribas sakārtot cietumus... Latvijai draudēja ziņojums, kas šo problēmu publiskotu ES mērogā, līdz ar to valstij radītu ļoti nepatīkamu tēlu.

Es par šo situāciju informēju premjeru un prezidenti. Ļoti īsā laikā tika pārstrādāta un pieņemta cietumu attīstības koncepcija turpmākajiem pieciem līdz desmit gadiem. Atšķirībā no iepriekšējās, kur uzmanības centrā bija izvirzīts viens liels cietums, bet pārējie atstāti novārtā, jaunajā koncepcijā domāts par visas ieslodzījumu vietu sistēmas attīstību.

Par jauna cietuma celtniecību man bija pārrunas ar kādas lielas bankas pārstāvjiem. Taču viņu piedāvātais privāta cietuma būves koncepts man nebija pieņemams. Es nekādā gadījumā neatbalstīšu nostāju: uzcelsim cietumu bagātajiem, lai tie, kas var maksāt, dzīvotu labākā cietumā! Demokrātiskā valstī tāda sistēma nedrīkst pastāvēt.

Četru cietumnieku izbēgšana no Centrālcietuma, manuprāt, liek uzdot virkni jautājumu un izskatās pēc inscenējuma, lai pierādītu, ka valsts ar cietumu sistēmu netiek galā. No Centrālcietuma, to nesaskaņojot ar cietuma administrāciju un apsargiem, tik vienkārši aizbēgt nevar.

Toties ar cietumnieku bēgšanu var lieliski aizbildināt pāriešanu uz privātu cietumu sistēmu! Tās ir biznesa intereses, jo tad kāds tiktu pie 21 miljona latu apsaimniekošanas gadā.

Taisnojoties par cietumnieku izbēgšanu, stāsta, ka cietumos trūkst 167 darbinieku! Pirms diviem gadiem sodu izcieta 8500 ieslodzīto un ieslodzījumu vietu pārvaldes sistēmā strādāja 3200 darbinieki. Šodien ieslodzīto skaits samazinājies līdz 6700, bet darbinieku skaits saglabājies tāds pats. Jautājums, ko dara šie vairāk nekā 3000 darbinieku?

Ieslodzīto bēgšana atgādināja par mobilo tālruņu slāpēšanas iekārtu uzstādīšanu cietumos, kas ieslodzītajiem neļautu sazināties ar ārpasauli. Ar ļoti lielu pretestību šim nolūkam pērn budžeta grozījumos piešķīra 800 000 latus. Iekārtas bija jāuzstāda jau martā. Tās neuzstādīja, es pieprasīju paskaidrojumus, kāpēc. Un tagad avīzēs lasu, ka šīs iekārtas it kā gatavojas uzstādīt tikai augusta beigās! Man nav pārliecības, ka to tiešām izdarīs...

Jūs ar Kalvīša kungu un prezidenti tātad runājāt par jauna cietuma celšanu. Nolēmāt celt?

Jā. Ir Ministru kabineta apstiprināta koncepcija, kurā noteikts, līdz kuram laikam cietums jāuzceļ. Cietuma celšanai tika pieprasīti līdzekļi no valsts budžeta, bet netika piešķirti.

Tātad, ja kāds grib celt privātu cietumu, tad tam būs jāturas pie šīs koncepcijas. Lielbritānijā lielākā daļa cietumu uzcelti, piesaistot privātu kapitālu.

Vai runas par privātā cietuma celšanu Latvijā jāņem nopietni?

Tieslietu ministrs par to runā.

Kad viņš par to izteicās, es nebiju Latvijā. Bet mani pārsteidza, kad, ieslēdzot Baltkrievijas ziņu kanālu, dzirdēju, ka Latvijā nākamā pusotra gada laikā būšot privāts cietums.

Tātad jāspriež, ka nākamo piecu gadu laikā neviena droša cietuma Latvijā vēl nebūs. Un, ja cietumu apsargu algas nav īpaši iekārojamas, ja šajā darbā netur arī īpaši sociāli labumi, tad par mobilo telefonu nonākšanu pie cietumniekiem un cietumnieku izbēgšanu laikam nav jābrīnās.

Jā, cietumu apsargu darbs ir psiholoģiski grūts un algas nav lielas. Tajā pašā laikā neuzskatu, ka algas lielums ir noteicošais, kas izšķir, vai cilvēks ir godīgs vai ne. Bet arī cietumos cilvēki tiek atlaisti no darba, un kadru mainība cietumu apsardzē ir liela. Esmu saņēmusi cietumu darbinieku sūdzības, ka viņiem nemaksājot par virsstundām, bet no Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšlikumus, kā situāciju risināt, man neizdevās saņemt.

Kādu jūsu partija redz Latvijas vietu ES? Vai Latviju kā vienu štatu Eiropas Savienotajās valstīs vai kā suverēnu valsti ekonomiski politiskā savienībā?

Eiropas Savienībā Latvijai jāpaliek kā nacionāli spēcīgai valstij, saglabājot nacionālās tradīcijas, cienot savu kultūru un vēsturi. Tik droši un stabili, cik stabili Latvija jūtas ES un NATO, tā nav jutusies ļoti ilgi un varbūt nekad valsts pastāvēšanas vēsturē.

Labs piemērs mums ir Luksemburga, kas ir maza, ekonomiski labklājīga valsts, kur visās jomās valda stabilitāte. Luksemburga ir labs piemērs, ka Eiropas Savienībā savs vārds sakāms arī mazai valstij. Piemēram, Luksemburgas ministra viedoklis par tieslietu un iekšlietu jomu ES vienmēr tiek uzklausīts un ņemts vērā. Arī Latvijai jāatrod jomas, kurās to sadzirdētu. Bet vispirms valstij jānonāk līdz iekšējai stabilitātei, pašiem jābūt pārliecinātiem, kurp ejam un ko darām.

Izplatīts ir mīts, ka Eiropa mums kaut ko uzspiež un mēs to akli pieņemam. Pasākumos, kur apspriež un saskaņo valstu pozīcijas, Latvijas ministriem un citiem pārstāvjiem ir pilntiesīgas iespējas uz sava viedokļa izteikšanu. Ministriem un politiķiem jāspēj vajadzīgajā brīdī pateikt, kāda ir mūsu valsts nostāja un intereses. Ja ministrs savu viedokli nepauž, bet uz Briseli aizbrauc tikai ekskursijā, tad nav jābrīnās, ka mums par sliktu strādā kādas citas valsts lobijs.

Šobrīd ir svarīgi, vai politiķi Latvijā spēs nosargāt demokrātiju, jo te nu sākušās dažādas dīvainas lietas... Ja salīdzinām partiju programmas, tad tās visas ir gandrīz līdzvērtīgas. Bet "Jaunais laiks" aicina domāt par demokrātiskām vērtībām. Demokrātijā pieņemts, ka uz premjera amatu nekandidē cilvēks, kuram ir izvirzītas smagas apsūdzības. Mani uztrauc tas, ka Lemberga kungs neuzrāda, ka iesaistīts uzņēmējdarbībā, kamēr viņa amatpersonas deklarācijā ienākumi uzrādīti miljonos. Jautājums, vai tie nav radušies saistībā ar viņa amatpersonas darbību?

A. Kalvītis aizrādīja, ka Ekonomikas ministrija nav pienācīgi noformējusi dokumentu par O. Grinberga iecelšanu Ventspils ostas valdē. Iznāk, ka Ventspils domes vadītājs nav saņēmis pareizi noformētu dokumentu, kuru noformēt lūdzis pats premjerministrs. Vai tas neatspēko pārmetumus?

Bet premjers pats parakstīja šo rīkojumu. Un personas kodi nav minēti ne rīkojumā, ar kuru Lembergs iecelts par pašvaldības vadītāju, ne rīkojumā, ar kuru par valdības vadītāju kļuva Kalvītis.

"NRA" aptaujāja vairākus bijušos Ministru prezidentus, piemēram, Godmani, Krastu, Krištopanu, Šķēli, Gaili, un viņi atzina, ka Aivars Lembergs būtu spējīgs valdības vadītājs. Ventspilī visi Lembergu slavē, ir pat aptauja.

Arī daudzi Baltkrievijas pilsoņi slavē Lukašenko. Ventspilī ir pietiekami daudz nebūšanu, arī apzināta dzīvokļu privatizācijas kavēšana. Ventspilī tiesa un policija atrodas ļoti sliktā stāvoklī un no pašvaldības īpaša atsaucība šo iestāžu sakārtošanā nav bijusi. Un tas notiek pilsētā, kurā milzīgs daudzums iedzīvotāju naudas tērēta, lai ielas daiļotu bruģis.

Vai atzīstat, ka "Jaunais laiks" ir proamerikāniska partija? Sorosieši?

(Smejas). Mēs esam labēji konservatīva partija.

Ja ar Ameriku mēs saprotam demokrātisko vērtību prevalēšanu pār oligarhiju un totalitārismu, tad jā, esam. Ja ar Ameriku mēs saprotam partneri, kas nevēlējās politiski pieņemt Latvijas okupāciju un inkorporāciju PSRS sastāvā, partneri, kas mums palīdzējis iestāties NATO un kas pašreiz ir mūsu uzticamākais sabiedrotais daudzos jautājumos, tad mēs varētu lepoties ar nosaukumu proamerikānisks. Jebkurā citā nozīmē "Jaunais laiks" ir latviešu partija.